23. 依止的抉择论
23. Nissayavinicchayakathā
151151. 这样讲完具足戒的判定之后,现在为了讲依止的判定,就说“依止,在这里……”等话。其中,依止就是依止的行为,意思是亲近、依附。这是由前缀ni加上词根sevā(亲近)构成的行为名词,而不是像“依止他而住,所以叫依止”那样,是省略了宾语的名词。因为在那个地方,能找到的是应当亲近的人,而在这里,指的是亲近这个动作。现在为了以先问后答的方式详细说明这个依止,就说“应由谁给予”等话。其中,“应由谁给予,不应由谁给予”是问给予依止的人(施动者);“应给予谁,不应给予谁”是问接受依止的人(间接宾语);“怎样才算取得,怎样才算舍弃”是问条件;“谁应依止而住,谁不应依止而住”是问依止的践行者。然后按照提问的顺序来回答,就说“其中”等话。不仅在这里,在依止舍弃的部分也说到“有能力者”。
151. Evaṃ upasampadāvinicchayaṃ kathetvā idāni nissayavinicchayaṃ kathetuṃ ‘‘nissayoti ettha panā’’tiādimāha. Tattha nissayanaṃ nissayo, sevanaṃ bhajanantyattho. Nipubbasi sevāyanti dhātu bhāvasādhano, na ‘‘nissāya naṃ vasatīti nissayo’’ti idha viya avuttakammasādhano. Tattha hi sevitabbo puggalo labbhati, idha pana sevanakiriyāti. Idāni taṃ nissayaṃ pucchāpubbaṅgamāya vissajjanāya vitthārato ṭhapetuṃ ‘‘kena dātabbo’’tiādimāha. Tattha kena dātabbo, kena na dātabboti nissayadāyakaṃ kattāraṃ pucchati, kassa dātabbo, kassa na dātabboti nissayapaṭiggāhakaṃ sampadānaṃ, kathaṃ gahito hoti, kathaṃ paṭippassambhatīti kāraṇaṃ, nissāya kena vasitabbaṃ, kena na vasitabbanti nissayapaṭipannakaṃ. Tato pucchānukkamena vissajjetuṃ ‘‘tattha’’tyādimāha. Na kevalaṃ ettheva, atha kho nissayamuccanaṅgepi ‘‘byattenā’’ti āgato.
这里,有人问:在这两者之间有什么差别?回答说:在这里,通过“有能力”这个词,应当知道指的是能安立大众的人、多闻的人。现在为了说明能安立大众者的特征,说了“能安立大众者……”等话。其中,“通达律”是指整部律藏。“能教导”是指能教授。“两部分别论应当熟练、应当能背诵”这句话,是就通过问答来学习而说的。若一个人忘了,其他人应当熟练,所以说“应当能与三个人一起转诵”。 “在阿毗达摩方面”,是指在对名色的分别上。“或者下面三品”,是指从大品以下的偈品、因缘品、蕴品这三品。因为大帕查利注中说“法句也应当连同因缘一起学诵”,所以即使是以诵本生为业的人,也应当学了有注释的本生之后,再连同因缘一起学法句。
Tattha ettha ca ko visesoti āha ‘‘ettha ca ‘byatto’ti iminā parisupaṭṭhāpako bahussuto veditabbo’’ti. Idāni parisupaṭṭhāpakalakkhaṇaṃ dassetuṃ ‘‘parisupaṭṭhāpakena hī’’tiādimāha. Tattha abhivinayeti sakale vinayapiṭake. Vinetunti sikkhāpetuṃ. Dve vibhaṅgā paguṇā vācuggatā kātabbāti idaṃ paripucchāvasena uggaṇhanaṃ sandhāya vuttanti vadanti. Ekassa pamuṭṭhaṃ, itaresaṃ paguṇaṃ bhaveyyāti āha ‘‘tīhi janehi saddhiṃ parivattanakkhamā kātabbā’’ti. Abhidhammeti nāmarūpaparicchede. Heṭṭhimā vā tayo vaggāti mahāvaggato heṭṭhā sagāthāvaggo nidānavaggo khandhavaggoti ime tayo vaggā. ‘‘Dhammapadampi saha vatthunā uggahetuṃ vaṭṭatī’’ti mahāpaccariyaṃ vuttattā jātakabhāṇakena sāṭṭhakathaṃ jātakaṃ uggahetvāpi dhammapadaṃ saha vatthunā uggahetabbameva.
比丘们,在“具足五支……”等说法中,“不应让沙弥侍奉”的意思是:不应作为亲教师而让沙弥侍奉。“以无学戒蕴”是说,无学者的戒蕴就叫作无学戒蕴。“无学者的”就是指属于无学者的,也就是戒蕴。一切地方都这样理解。这样理解之后,再依据称为解脱智见的省察智来作意,才生起了这段论述。“无学戒”并不只是指最高果位的戒,而是指任何在无学者的相续中现起的戒,因为这里所说的戒兼含世间戒和出世间戒。在定蕴等一直到解脱蕴的地方,也是同样的道理。因此,就像戒蕴、定蕴、慧蕴被说为兼含世间与出世间一样,解脱蕴也应当这样理解,也就是包括彼分解脱等在内,而不只是指寂止解脱。但解脱智见则纯粹是世间的。正因为如此,《相应部》的义注中说:“前面四句说的是世间与出世间的戒、定、慧、解脱,解脱智见则是省察智,它只是世间的。”
Pañcahi bhikkhave aṅgehi samannāgatenātiādīsu na sāmaṇero upaṭṭhāpetabboti upajjhāyena hutvā sāmaṇero na upaṭṭhāpetabbo. Asekkhena sīlakkhandhenāti asekkhassa sīlakkhandhopi asekkho sīlakkhandho nāma. Asekkhassa ayanti hi asekkho, sīlakkhandho. Evaṃ sabbattha. Evañca katvā vimuttiñāṇadassanasaṅkhātassa paccavekkhaṇañāṇassapi vasena apekkhitvā uppannā ayaṃ kathā. Asekkhasīlanti ca na aggaphalasīlameva adhippetaṃ, atha kho yaṃ kiñci asekkhasantāne pavattasīlaṃ lokiyalokuttaramissakassa sīlassa idhādhippetattā. Samādhikkhandhādīsupi vimuttikkhandhapariyosānesu ayameva nayo, tasmā yathā sīlasamādhipaññākkhandhā lokiyamissakā kathitā, evaṃ vimuttikkhandhopīti tadaṅgavimuttiādayopi veditabbā, na paṭippassaddhivimutti eva. Vimuttiñāṇadassanaṃ pana lokiyameva. Teneva saṃyuttanikāyaṭṭhakathāyaṃ (saṃ.ni. aṭṭha. 1.1.135) vuttaṃ ‘‘purimehi catūhi padehi lokiyalokuttarasīlasamādhipaññāvimuttiyo kathitā, vimuttiñāṇadassanaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ hoti, taṃ lokiyamevā’’ti.
在“无信”等条目中:对这三件事没有信,就是无信。没有惭,就是无惭;这是对不善法现前时不感到厌恶的说法。不害怕,就是无愧;意思是说不善法现前时不感到恐惧。卑劣而沉滞,就是懈怠;这是对精进低劣者的说法。已经发起精进,就是已发精进;这是对具足正勤者的说法。念已忘失,就是失念;意思是说念已丧失。念已现起,就是具念;这是对念恒常现前、朝向所缘而转起者的说法。
Assaddhotiādīsu tīsu vatthūsu saddhā etassa natthīti assaddho. Natthi etassa hirīti ahiriko, akusalasamāpattiyā ajigucchamānassetaṃ adhivacanaṃ. Na ottappatīti anottappī, akusalasamāpattiyā na bhāyatīti vuttaṃ hoti. Kucchitaṃ sīdatīti kusīto, hīnavīriyassetaṃ adhivacanaṃ. Āraddhaṃ vīriyaṃ etassāti āraddhavīriyo, sammappadhānayuttassetaṃ adhivacanaṃ. Muṭṭhā sati etassāti muṭṭhassatī, naṭṭhassatīti vuttaṃ hoti. Upaṭṭhitā sati etassāti upaṭṭhitassatī, niccaṃ ārammaṇābhimukhapavattasatissetaṃ adhivacanaṃ.
在增上戒方面戒行败坏,在行为规范方面行为败坏,犯了戒之后还没有出罪恢复清净,这就是这里所指的意思。执取边见,就是执取或让人执取被称为常见和断见的极端见解,这就是邪见。前面两句,指的是“没有能力亲自照顾或安排别人照顾生病的弟子或同住者,也没有能力亲自劝离或安排别人劝离心中不满的人”这两句。
Adhisīle sīlavipanno ca ajjhācāre ācāravipanno ca āpajjitvā avuṭṭhito adhippeto. Sassatucchedasaṅkhātaṃ antaṃ gaṇhāti, gāhayatīti vā antaggāhikā, micchādiṭṭhi. Purimāni dve padānīti ‘‘na paṭibalo hoti antevāsiṃ vā saddhivihāriṃ vā gilānaṃ upaṭṭhātuṃ vā upaṭṭhāpetuṃ vā, anabhirataṃ vūpakāsetuṃ vā vūpakāsāpetuṃ vā’’ti imāni dve padāni.
增上行就是最殊胜、最上的行为,因为应当学,所以叫增上行学。或者,依着增上行而制定的学处,也叫增上行学,这是犍度品所摄学处的同义词。作为道与梵行的根本,所以叫根本梵行,这是两部分别所摄学处的同义词。因此《清净道论》中说:“两部分别所摄的是根本梵行,犍度品所摄的是增上行。”所以,在“学处施设”这个词里,因为应当学,所以叫学处;因为是世尊所制定的,所以叫施设。应当理解,一切两部分别所摄的学处条规都叫“学处施设”。因此《甘提巴达》中也说:“学处施设,就是以波罗夷为首的应当学的学处施设。”这里其余的内容意思都很清楚,见《萨罗他迪波尼》。
Abhi visiṭṭho uttamo samācāro abhisamācāro, abhisamācārova ābhisamācārikoti ca sikkhitabbato sikkhāti ca ābhisamācārikasikkhā. Abhisamācāraṃ vā ārabbha paññattā sikkhā ābhisamācārikasikkhā, khandhakavattapariyāpannasikkhāyetaṃ adhivacanaṃ. Maggabrahmacariyassa ādibhūtāti ādibrahmacariyakā, ubhatovibhaṅgapariyāpannasikkhāyetaṃ adhivacanaṃ. Teneva ‘‘ubhatovibhaṅgapariyāpannaṃ vā ādibrahmacariyakaṃ, khandhakavattapariyāpannaṃ ābhisamācārika’’nti visuddhimagge (visuddhi. 1.11) vuttaṃ, tasmā sekkhapaṇṇattiyanti ettha sikkhitabbato sekkhā, bhagavatā paññattattā paṇṇatti, sabbāpi ubhatovibhaṅgapariyāpannā sikkhāpadapaṇṇatti ‘‘sekkhapaṇṇattī’’ti vuttāti gahetabbaṃ. Teneva gaṇṭhipadepi vuttaṃ ‘‘sekkhapaṇṇattiyanti pārājikamādiṃ katvā sikkhitabbasikkhāpadapaññattiya’’nti. Sesamettha uttānatthamevāti sāratthadīpaniyaṃ (sārattha. ṭī. mahāvagga 3.84).
在关于亲教师和轨范师的解说里,“不应让沙弥侍奉”的意思是:不能以亲教师的身份给他剃度出家。“无学之戒”中的“无学”,指的是世间和出世间的戒蕴。“执边见”指的是执取常见和断见所划分出来的片面见解。“后二”指的是“少闻”和“劣慧”这两支。“后三”指的是“没有能力如法地去除已经生起的追悔”、“不知道犯戒”、“不知道出罪”这三支。因为对按照圣典和注疏之理所说的法没有能力去除追悔,这其实就是由于不精通,所以这一项也被归入“犯戒”这一支里。
Upajjhāyācariyakathāyaṃ na sāmaṇero upaṭṭhāpetabboti upajjhāyena hutvā na pabbājetabbo. Asekkhassa ayanti asekkho, lokiyalokuttaro sīlakkhandho. Antaggāhikāyāti sassatucchedakoṭṭhāsaggāhikāya. Pacchimāni dveti appassuto hoti, duppañño hotīti imāni dve aṅgāni. Pacchimāni tīṇīti na paṭibalo uppannaṃ kukkuccaṃ dhammato vinodetuṃ, āpattiṃ na jānāti, āpattivuṭṭhānaṃ na jānātīti imāni tīṇi. Kukkuccassa hi pāḷiaṭṭhakathānayasaṅkhātadhammato vinodetuṃ appaṭibalatā nāma abyattattā eva hotīti sāpi āpattiaṅgameva vuttā.
殊胜行是指殊胜、最上的行为,也就是行仪戒;针对它而制定的学处,即犍度学处,称为殊胜行学。学处本身也因为想要圆满其意义的人必须通过受持等方式来学习,所以称为“学”。作为道梵行的根本和成因,就是梵行根本,即两部分别所摄的学处。因此《清净道论》中也说:“两部分别所摄的学处是梵行根本,犍度行仪所摄的是殊胜行学。”所以在这里,“有学制”中,因为应当学习,所以是“有学”;因为唯独由世尊所制定,所以是“制”。应当理解为:一切两部分别所摄的学处之制,都称为“有学制”。“名色分别”:在这里,依照善三等所讲的生、地、人、相应、所依、所缘、业、门、相、味等种种差别,来分别受蕴等四种以及包含涅槃的“名”,和四大及所造色的“色”,通达它们的智慧,以及阐明这一智慧的论典,就称为名色分别。由此显示应当善巧阿毗达摩之义。“令学”:就是令学习,如《除疑复注》所说。
Abhi visiṭṭho uttamo samācāro abhisamācāro, vattappaṭipattisīlaṃ, taṃ ārabbha paññattā khandhakasikkhāpadasaṅkhātā sikkhā ābhisamācārikā. Sikkhāpadampi hi tadatthaparipūraṇatthikehi uggahaṇādivasena sikkhitabbato sikkhāti vuccati. Maggabrahmacariyassa ādibhūtā kāraṇabhūtā ādibrahmacariyakā, ubhatovibhaṅgapariyāpannasikkhāpadaṃ. Tenevettha visuddhimaggepi (visuddhi. 1.11) ‘‘ubhatovibhaṅgapariyāpannaṃ sikkhāpadaṃ ādibrahmacariyakaṃ, khandhakavattapariyāpannaṃ ābhisamācārika’’nti vuttaṃ, tasmā sekkhapaṇṇattiyanti ettha sikkhitabbato sekkhā, bhagavatāva paññattattā paññatti. Sabbāpi ubhatovibhaṅgapariyāpannā sikkhāpadapaṇṇatti ‘‘sekkhapaṇṇattī’’ti vuttāti gahetabbaṃ. Nāmarūpaparicchedeti ettha kusalattikādīhi vuttaṃ jātibhūmipuggalasampayogavatthārammaṇakammadvāralakkhaṇarasādibhedehi vedanākkhandhādicatubbidhaṃ sanibbānaṃ nāmaṃ, bhūtopādāyabhedaṃ rūpañca paricchinditvā jānanapaññā, tappakāsako ca gantho nāmarūpaparicchedo nāma. Iminā abhidhammatthakusalena bhavitabbanti dasseti. Sikkhāpetunti uggaṇhāpetunti vimativinodaniyaṃ (vi. vi. ṭī. mahāvagga 2.84) vuttaṃ.
153153. 在“我依止具寿而住”这句话里,“具寿”是用属格的形式来表达对格的意思,实际含义是“我依止具寿而住”。不过,《一切欢喜》中所说的“善巧……乃至……所说的相”,是针对多闻的大众侍者说的。至于“然而,对出家弟子、受具戒弟子、法弟子……乃至……应当履行义务”,意思是:对出家亲教师、受具戒亲教师、法亲教师这三类,应当履行前面所说的义务。其中,给弟子授学处的人,就是出家亲教师;为弟子念诵受具戒羯磨语的人,就是受具戒亲教师;为弟子教授读诵或问答的人,就是法亲教师,应当这样理解。其余内容在这里意思很清楚。
153.Āyasmato nissāya vacchāmīti ettha āyasmatoti upayogatthe sāmivacanaṃ, āyasmantaṃ nissāya vasissāmīti attho. Yaṃ pana vuttaṃ samantapāsādikāyaṃ (mahāva. aṭṭha. 76) ‘‘byatto…pe… vuttalakkhaṇoyevā’’ti, taṃ parisūpaṭṭhākabahussutaṃ sandhāya vadati. Pabbajjāupasampadadhammantevāsikehi pana…pe… tāva vattaṃ kātabbanti pabbajjācariyaupasampadācariyadhammācariyānaṃ etehi yathāvuttavattaṃ kātabbaṃ. Tattha yena sikkhāpadāni dinnāni, ayaṃ pabbajjācariyo. Yena upasampadakammavācā vuttā, ayaṃ upasampadācariyo. Yo uddesaṃ vā paripucchaṃ vā deti, ayaṃ dhammācariyoti veditabbaṃ. Sesamettha uttānatthameva.
154在讨论依止解除的部分里,“前往他方”是指:不管以后想再回来,还是不想再回来,只要是为了住下来而去了某个地方。比丘的“和合”是指性情柔和。“观察”是指仔细审察。“破晓……中略……应当去那里”这里说的是:如果因为某些事情当天走不了,而在准备出发时想“我过几天再走”,那依止仍然受到保护——他们是这么说的。“不要回到这里”就是不要进入这里。“应当就住在那里”就是应当就在那里取得依止而住。“住在同一座精舍……中略……是允许的”这里,因为亲教师已经舍弃了他,所以不再有亲教师同住的庇护,因此即使住在和亲教师同一处,从老师那里取得的依止也不会解除。
154. Nissayapaṭippassaddhikathāyaṃ disaṃ gatoti puna āgantukāmo, anāgantukāmo vā hutvā vāsatthāya kañci disaṃ gato. Bhikkhussa sabhāgatanti pesalabhāvaṃ. Oloketvāti upaparikkhitvā. Vibbhante…pe… tattha gantabbanti ettha ‘‘sace kenaci karaṇīyena tadaheva gantuṃ asakkonto ‘katipāhena gamissāmī’ti gamane saussāho hoti, rakkhatī’’ti vadanti. Mā idha paṭikkamīti mā idha pavisi. Tatreva vasitabbanti tattheva nissayaṃ gahetvā vasitabbaṃ. Taṃyeva vihāraṃ…pe… vasituṃ vaṭṭatīti ettha upajjhāyena pariccattattā upajjhāyasamodhānaparihāro natthi, tasmā upajjhāyasamodhānagatassapi ācariyassa santike gahitanissayo na paṭippassambhati.
在讲到依止解除时,关于“老师离去”——这里说“离去,就是去了别的地方”等等,对于亲教师离去的情形,那里已经说过的判定方式,在这里同样可以理解,所以就不再重复,而是另外用“某位老师请假之后离开”等等,开启了另一种说明方式。这种方式在亲教师离去时也应该知道。因为在这类地方,一处所说的同一含义的特征,在别处也应该套用。如果越过两个石头扔出去的距离之后返回,就算解除了——在这里,仅仅到这个程度,就叫作“去了别的地方”;即使弟子还没有放下责任,依止也已经解除。老师和亲教师越过两个石头扔出去的距离,住在别的精舍里——这是指在外围界内,从弟子和共住弟子的住处越过两个石头扔出去的距离,住在别的住处;但如果是在内围界内,即使越过两个石头扔出去的距离而住,依止也不解除。“即使老师想舍,而以舍弃依止的方式舍去”等等这一切,在亲教师的命令中也应该知道——这是《萨罗他迪波尼》里说的。
Ācariyamhā nissayapaṭippassaddhīsu ācariyo pakkanto vā hotīti ettha ‘‘pakkantoti disaṃ gato’’tiādinā upajjhāyassa pakkamane yo vinicchayo vutto, so tattha vuttanayeneva idhāpi sakkā viññātunti taṃ avatvā ‘‘koci ācariyo āpucchitvā pakkamatī’’tiādinā aññoyeva nayo āraddho. Ayañca nayo upajjhāyapakkamanepi veditabboyeva. Īdisesu hi ṭhānesu ekatthavuttalakkhaṇaṃ aññatthāpi daṭṭhabbaṃ. Sace dve leḍḍupāte atikkamitvā nivattati, paṭippassaddho hotīti ettha ettāvatā disāpakkanto nāma hotīti antevāsike anikkhittadhurepi nissayo paṭippassambhati. Ācariyupajjhāyā dve leḍḍupāte atikkamma aññasmiṃ vihāre vasantīti bahiupacārasīmāyaṃ antevāsikasaddhivihārikānaṃ vasanaṭṭhānato dve leḍḍupāte atikkamma aññasmiṃ senāsane vasanti, antoupacārasīmāyaṃ pana dve leḍḍupāte atikkamitvāpi vasato nissayo na paṭippassambhati. ‘‘Sacepi ācariyo muñcitukāmova hutvā nissayapaṇāmanāya paṇāmetī’’tiādi sabbaṃ upajjhāyassa āṇattiyampi veditabbanti sāratthadīpaniyaṃ (sārattha. ṭī. mahāvagga 3.83) vuttaṃ.
153“善哉”就是好、美好的意思。“轻”就是不重,意思是容易受持。“适宜”就是与方便相应,意思是这样去做就是出离的方便。“适当”的意思是这是正当的做法。“以能令欢喜”就是以能带来净信的方式,通过身体和语言的运用来完成。“以身”就是展示能表达这个意思的手印等,用身体来表达。当亲教师说出“善哉”等话时,共住弟子以“善哉”来接受,针对这个接受而说“以身表达”等,这就是其中的意趣。“仅以请求与给予”的意思是,首先是共住弟子仅仅请求,然后亲教师也只是以“善哉”等话语给予。在老师跟前取依止时,“依具寿而住”的意思是依止于具寿而住。
153.Sāhūti sādhu sundaraṃ. Lahūti agaru, subharatāti attho. Opāyikanti upāyapaṭisaṃyuttaṃ, evaṃ paṭipajjanaṃ nittharaṇupāyoti attho. Patirūpanti sāmīcikammamidanti attho . Pāsādikenāti pasādāvahena, kāyavacīpayogena sampādehīti attho. Kāyenāti etadatthaviññāpakaṃ hatthamuddādiṃ dassento kāyena viññāpeti. ‘‘Sādhū’’ti sampaṭicchanaṃ sandhāyāti upajjhāyena ‘‘sāhū’’tiādīsu vuttesu saddhivihārikassa ‘‘sādhū’’ti sampaṭicchanavacanaṃ sandhāya ‘‘kāyena viññāpetī’’tiādi vuttanti adhippāyo. Āyācanadānamattenāti saddhivihārikassa paṭhamaṃ āyācanamattena, tato upajjhāyassa ca ‘‘sāhū’’tiādinā vacanamattenāti attho. Ācariyassa santike nissayaggahaṇe āyasmato nissāya vacchāmīti āyasmantaṃ nissāya vasissāmīti attho.
154在“依止解除”的讨论中,“或者,与同一受用者共住的人,应当在他跟前取依止”——这句话只要求在有惭者那里取依止,因为无惭者那里已被禁止。这里,“受用”这个词指的是同一羯磨等基础上的共住,因为资具的受用已经由“共”这个词涵盖了。由此说明,不应与无惭者共住、共受用。“无补救”:就是对犯戒没有补救。“如是”:是指在那个地方以前取过依止、又是同一受用者共住的人,就是这样的。“如是所说”:意思是“我会赶快来”这样的话。“四五日”:这只是大致标示。如果一天或两天就能看出同类性,那就在知道的那天就该取。如果过了四五天还看不出来,那要多少天才能看出来,就应当超过那么多天。但不该作“我来观察同类性”这样的拖延。“年少者听闻”:这里,即使没有听到,只要心里想“他会来,可能被什么障碍耽误了”,也仍然可以有补救。所以说“如果派人传话说‘我就住在这里’,就没有补救”。“即使一天也没有补救”:这是针对没有前往努力的人说的;但对于有努力的人,即使因为整理住处等事过了几天才去,也没有过失。
154. Nissayapaṭippassaddhikathāyaṃ yo vā ekasambhogaparibhogo, tassa santike nissayo gahetabboti iminā lajjīsu eva nissayaggahaṇaṃ niyojeti alajjīsu paṭikkhittattā. Ettha ca paribhogasaddena ekakammādiko saṃvāso gahito paccayaparibhogassa sambhogasaddena gahitattā. Etena ca sambhogasaṃvāsānaṃ alajjīhi saddhiṃ na kattabbataṃ dasseti. Parihāro natthīti āpattiparihāro natthi. Tādisoti yattha nissayo gahitapubbo, yo ca ekasambhogaparibhogo, tādiso. Tathā vuttanti ‘‘lahuṃ āgamissatī’’ti vuttañceti attho. Cattāri pañca divasānīti idaṃ upalakkhaṇamattaṃ. Yadi ekāhadvīhena sabhāgatā paññāyati, ñātadivase gahetabbova. Athāpi catupañcāhenapi na paññāyati, yattakehi divasehi paññāyati, tattakāni atikkāmetabbāni. Sabhāgataṃ olokemīti pana leso na kātabbo. Daharā suṇantīti ettha asutvāpi ‘‘āgamissati, kenaci antarāyena cirāyantī’’ti saññāya satipi labbhateva parihāro . Tenāha ‘‘idhevāhaṃ vasissāmīti pahiṇati, parihāro natthī’’ti. Ekadivasampi parihāro natthīti gamane nirussāhaṃ sandhāya vuttaṃ, saussāhassa pana senāsanapaṭisāmanādivasena katipāhe gatepi na doso.
就在那个同类住处受取依止而住。“住于同一精舍……适宜”:这是说明,只有当戒师摄受时,才在同一范围内解除依止;如果戒师因为生气,或者对僧众漠不关心而不摄受,那么在其他地方所受取的依止并不会解除。
Tatreva vasitabbanti tatra sabhāgaṭṭhāne eva nissayaṃ gahetvā vasitabbaṃ. Taṃyeva vihāraṃ…pe… vasituṃ vaṭṭatīti iminā upajjhāye saṅgaṇhanteyeva taṃsamodhāne nissayapaṭippassaddhi vuttā, tasmiṃ pana kodhena vā gaṇanirapekkhatāya vā asaṅgaṇhante aññesu gahito nissayo na paṭippassambhatīti dasseti.
在依止从老师那里解除的论述中,所说的“某位老师”等这一套理路,也要套用到和尚离去等情况上;那里所说的内容,同样要拿来用在这里,按合适的方式配合。所谓“越过两个土块投掷的距离,住在别的精舍”,意思是:从近行界之外,越过弟子等人住处两个土块投掷的距离,住在别的精舍。这说明:即使在界外,如果住在离弟子等人住处两个土块投掷距离之间的邻近地方,依止也不会解除。而在近行界之内,如果越过两个土块投掷的距离而住,依止确实不会解除——这在《除疑复注》中已经说过。
Ācariyamhā nissayapaṭippassaddhiyaṃ vutto ‘‘koci ācariyo’’tiādiko nayo upajjhāyapakkamanādīsupi netvā tattha ca vutto idhāpi netvā yathārahaṃ yojetabbo. Dve leḍḍupāte atikkamma aññasmiṃ vihāre vasantīti upacārasīmato bahi aññasmiṃ vihāre antevāsikādīnaṃ vasanaṭṭhānato dve leḍḍupāte atikkamitvā vasanti. Tena bahiupacārepi antevāsikādīnaṃ vasanaṭṭhānato dvinnaṃ leḍḍupātānaṃ antare āsanne padese vasati, nissayo na paṭippassambhatīti dasseti. Antoupacārasīmāyaṃ pana dve leḍḍupāte atikkamitvā vasato nissayo na paṭippassambhatevāti vimativinodaniyaṃ (vi. vi. ṭī. mahāvagga 2.83) vuttaṃ.