《苏玛那经》的注释
1. Sumanasuttavaṇṇanā
3131. 在第四经的第一处中,“satakkakū”的意思是“百峰”,也就是有许多山峰,这是为了说明它具有大云的性质。因为它能降下大雨,所以这样说:“由从各处升起的百座云峰所具足”的意思。在“具足见”这句话里,所谓的“见”指的是入流道。因为它是初次照见涅槃,所以称为“见”。种姓心虽然比它更先看见,但看见之后并不能完成应当完成的作用——断除烦恼,所以不称它为“见”,因为那种智属于转向的状态。这是就道以涅槃为所缘的共通性来说的,并不是就证悟涅槃来说的。因此,通过法眼反复生起而尚未达到修习的见,以及通过完成遍知等作用而见四谛——也就是现观——在这里并不会产生把种姓心当作见的过失。这里其余的内容很容易理解。
31. Catutthassa paṭhame satakkakūti satasikharo, anekakūṭoti attho. Idaṃ tassa mahāmeghabhāvadassanaṃ. So hi mahāvassaṃ vassati. Tenevāha – ‘‘ito cito ca uṭṭhitena valāhakakūṭasatena samannāgatoti attho’’ti. Dassanasampannoti ettha dassanaṃ nāma sotāpattimaggo. So hi paṭhamaṃ nibbānadassanato ‘‘dassana’’nti vuccati. Yadipi taṃ gotrabhu paṭhamataraṃ passati, disvā pana kattabbakiccassa kilesappahānassa akaraṇato na taṃ ‘‘dassana’’nti vuccati. Āvajjanaṭṭhāniyañhi taṃ ñāṇaṃ. Maggassa nibbānārammaṇatāsāmaññena cetaṃ vuttaṃ, na nibbānappaṭivijjhanena, tasmā dhammacakkhuṃ punappunaṃ nibbattanena bhāvanaṃ appattaṃ dassanaṃ, dhammacakkhuñca pariññādikiccakaraṇena catusaccadhammadassanaṃ tadabhisamayoti natthettha gotrabhussa dassanabhāvāpatti. Sesamettha suviññeyyameva.
2. 《准帝经》的注释
2. Cundīsuttavaṇṇanā
3232. 在第二部经中,“具足圣者所喜爱的诸戒”等处(《增支部》5.179),“圣者所喜爱的”指的是五戒。因为五戒确实是圣者们所喜爱、所珍视的,即使转生到别的趣处,圣者们也不会舍弃它们。但在这里,由于经文说“准陀,凡是戒,只要是圣者所喜爱的戒,其中被称为最上者……在最上者上圆满”,所以这里指的是道与果相应的戒。因此注释说“圣者所喜爱的诸戒,就是与道果相应的诸戒”。
32. Dutiye ‘‘ariyakantehi sīlehi samannāgato’’tiādīsu (a. ni. 5.179) ariyakantānīti pañcasīlāni āgatāni. Ariyakantāni hi pañcasīlāni ariyānaṃ kantāni piyāni, bhavantaragatāpi ariyā tāni na vijahanti. Idha pana ‘‘yāvatā, cunda, sīlāni ariyakantāni sīlāni, tesaṃ aggamakkhāyati…pe… agge te paripūrakārino’’ti vuttattā maggaphalāni sīlāni adhippetānīti āha ‘‘ariyakantāni sīlānīti maggaphalasampayuttāni sīlānī’’ti.
第三 郁伽哈经的注释
3. Uggahasuttavaṇṇanā
33第三经中,“最先起床的习惯”是指:夜里天快亮的时候,主人和家里人都还没从床上起来,她就最先起床的习惯。或者也可以说,她一看到主人,就像自己被火烧到一样立刻站起来,所以叫“先起者”。“有何应作”就是“有什么该做的”,意思是先用“有什么该做的”来询问,然后去做该做的服侍。她答应“有什么该做的”并照着去做,所以叫“应诺何作者”。她习惯只做让人欢喜的事,所以叫“悦意行者”。她习惯只说让人爱听的话,所以叫“爱语者”。
33. Tatiye sabbapaṭhamaṃ uṭṭhānasīlāti rattiyā vibhāyanavelāya sāmike parijane seyyāya avuṭṭhite sabbapaṭhamaṃ uṭṭhānasīlā. Sāmikaṃ disvā nisinnāsanato aggidaḍḍhā viya paṭhamameva vuṭṭhahantīti vā pubbuṭṭhāyiniyo. Kiṃkāranti kiṃkaraṇīyaṃ, kiṃkaraṇabhāvena pucchitvā kātabbaveyyāvaccanti attho. Taṃ paṭissuṇantā vicarantīti kiṃkārappaṭissāviniyo. Manāpaṃyeva kiriyaṃ karonti sīlenāti manāpacāriniyo. Piyameva vadanti sīlenāti piyavādiniyo.
“Tatrupāyāya”的意思是:为成就那件事而进行考察的方法。因此说“在那羊毛与棉花的安排中”等。“能作”,指有能力去做。“能安排”,指有能力去安排。因此说“能作、能安排,即自己既能做,也能叫他人做”等。其余部分在此容易理解。
Tatrupāyāyāti tatra kamme sādhetabbaupāyabhūtāya vīmaṃsāya. Tenāha ‘‘tasmiṃ uṇṇākappāsasaṃvidhāne’’tiādi. Alaṃ kātunti kātuṃ samatthā. Alaṃ saṃvidhātunti vicāretuṃ samatthā. Tenāha ‘‘alaṃ kātuṃ alaṃ saṃvidhātunti attanā kātumpi parehi kārāpetumpī’’tiādi. Sesamettha suviññeyyameva.
4-5. 《狮子将军经》等经的注释
4-5. Sīhasenāpatisuttādivaṇṇanā
34-35第四经中,“现见的”是指不涉及来世、能亲自见到的。意思是应当自己去体验、自己亲身证知,属于现法当中的利益。“不是只靠信仰就停留”,是说不会仅仅因为相信“布施是善的、是美好的,被佛陀等智者所称赞”就这样停在信仰层面。“凡所施的布施”,是指把应当布施的东西送给别人。“成为它的主人”,是指好好压伏对那布施物的贪心,以主宰者的身份来布施。因为不被贪心所压倒,所以既不是奴仆,也不是同伴。在这里,为了从随顺和反面两方面说明这两种情况,才说了“凡是……”等话。以奴仆的身份布施,是因为落入了渴爱的奴役;以同伴的身份布施,是因为喜爱那布施物而把它分舍出去;以主人的身份布施,是因为把自己从渴爱的奴役中解脱出来,战胜了贪心而行布施。或者也可以说,由于有布施习惯而成为布施者的人,随着布施时表现形态的不同,分为布施奴仆、布施同伴、施主三种。为了分析说明这三种情况,才说了“凡是……”等话。从应当施与的意义上说是布施,即食物、饮料等。
34-35. Catutthe sandiṭṭhikanti asamparāyikatāya sāmaṃ daṭṭhabbaṃ. Sayaṃ anubhavitabbaṃ attapaccakkhaṃ diṭṭhadhammikanti attho. Na saddhāmattakeneva tiṭṭhatīti ‘‘dānaṃ nāma sādhu sundaraṃ, buddhādīhi paṇḍitehi pasattha’’nti evaṃ saddhāmattakeneva na tiṭṭhati. Yaṃ dānaṃ detīti yaṃ deyyadhammaṃ parassa deti. Tassa pati hutvāti tabbisayaṃ lobhaṃ suṭṭhu abhibhavanto tassa adhipati hutvā deti. Tena anadhibhavanīyattā na dāso na sahāyoti. Tattha tadubhayaṃ anvayato byatirekato ca dassetuṃ ‘‘yo hī’’tiādi vuttaṃ. Dāso hutvā deti taṇhādāsabyassa upagatattā. Sahāyo hutvā deti tassa piyabhāvāvissajjanato. Sāmī hutvā deti tattha taṇhādāsabyato attānaṃ mocetvā abhibhuyya pavattanato. Atha vā yo dānasīlatāya dāyako puggalo, so dāne pavattibhedena dānadāso, dānasahāyo, dānapatīti tippakāro hoti. Tadassa tippakārataṃ vibhajitvā dassetuṃ ‘‘yo hī’’tiādi vuttaṃ. Dātabbaṭṭhena dānaṃ, annapānādi.
在这里,自己受用之物,因为被渴爱所控制,由于随该物而转,所以就像奴仆一样。给予他人时,就食物、饮料等共通之物而言,这也被说成“成为名为布施的应施物之奴仆而行施”。作为同伴而行布施:因为把自己应受用的和他人应得的同等对待。作为主人而行布施:自己不被应施物所支配,反而让应施物随自己的意愿而转。另一种解释是:凡是自己受用精美的,却给他人粗劣的,这叫作布施奴仆,因为依此因缘而落入低劣的状态。凡是自己用什么,也给他人同样的,这叫作布施同伴,因为依此因缘避免了低劣或殊胜的差别,达到同等的状态。凡是自己受用粗劣的,却给他人精美的,这叫作施主,因为依此因缘而达到最胜的状态。
Tattha yaṃ attanā paribhuñjati, taṇhādhipannatāya tassa vasena vattanato dāso viya hoti. Yaṃ paresaṃ dīyati, tatthāpi annapānasāmaññena idaṃ vuttaṃ ‘‘dānasaṅkhātassa deyyadhammassa dāso hutvā’’ti. Sahāyo hutvā deti attanā paribhuñjitabbassa paresaṃ dātabbassa ca samasamaṃ ṭhapanato. Pati hutvā deti sayaṃ deyyadhammassa vase avattitvā tassa attano vase vattāpanato. Aparo nayo – yo attanā paṇītaṃ paribhuñjitvā paresaṃ nihīnaṃ deti, so dānadāso nāma tannimittanihīnabhāvāpattito. Yo yādisaṃ attanā paribhuñjati, tādisameva paresaṃ deti, so dānasahāyo nāma tannimittahīnādhikabhāvavivajjanena sadisabhāvāpattito. Yo attanā nihīnaṃ paribhuñjitvā paresaṃ paṇītaṃ deti, so dānapati nāma tannimittaseṭṭhabhāvāpattito.
光辉退失,就成了没有光辉的状态。一起行走,所以叫俱行,也就是同时生起运作;这种状态叫俱行性,也就是俱转,因此说“达到俱存、同一状态”。或者,“不附着的”是指不被束缚,意思是不被渴爱之缚所束缚。第五经的义理已经显明。
Nittejabhūto tejahānippattiyā. Saha byati gacchatīti sahabyo, sahapavattanako, tassa bhāvo sahabyatā, sahapavattīti āha ‘‘sahabhāvaṃ ekībhāvaṃ gatā’’ti. Asitassāti vā abandhassa, taṇhābandhanena abandhassāti attho. Pañcamaṃ uttānameva.
6-7. 《适时施经》等注释
6-7. Kāladānasuttādivaṇṇanā
36-3736-37. 第六经中,“园林”指果园。“最初生起的”指一切当中最先出现的。“了知所说”指:比丘们站在家门口,虽然默不作声,但从意义上说,他们就是在以圣者的乞求方式说“请布施食物”。这确实也说过:“圣者们站着表明来意,这就是圣者的乞求。”在那里,有些人这样想:“我们在煮饭,他们不煮;他们来到正在煮饭的人这里,如果得不到,还能从哪里得到呢?”于是就把该布施的东西分给他们。这些人因为懂了该做什么就去做,所以被称为“了知所说”。“适合布施之时”指适合给予的时机。“心不退转”指不退转的心。第七经意思很清楚。
36-37. Chaṭṭhe ārāmatoti phalārāmato. Paṭhamuppannānīti sabbapaṭhamaṃ sujātāni. Bhāsitaññūti bhikkhū gharadvāre ṭhitā kiñcāpi tuṇhī honti, atthato pana ‘‘bhikkhaṃ dethā’’ti vadanti nāma ariyāya yācanāya. Vuttañhetaṃ ‘‘uddhissa ariyā tiṭṭhanti, esā ariyānaṃ yācanā’’ti. Tatra ye ‘‘mayaṃ pacāma, ime na pacanti, pacamāne patvā alabhantā kuhiṃ labhissantī’’ti deyyadhammaṃ saṃvibhajanti, te bhāsitaññū nāma ñatvā kattabbassa karaṇato. Yuttappattakāleti dātuṃ yuttappattakāle. Appaṭivānacittoti anivattanacitto. Sattamaṃ uttānameva.
第8篇 信经的注释
8. Saddhasuttavaṇṇanā
3838. 在第八经中,“怜悯”是指以“愿一切众生快乐、无怨、无害”这样的方式散播利益来护念他们。此外,带着其他持戒的同梵行者进入施主的家,也叫做怜悯。 “谦卑的行为”是指礼敬的习惯。“远离忿怒与傲慢的僵硬”:意思是远离了因忿怒和傲慢而生起的心硬状态,其特征是膨胀。 “以柔和”:依据所说的“什么是柔和?身不违犯、语不违犯、身语不违犯,这称为柔和。一切戒律的防护也是柔和”——就是以这种被称为戒律防护的柔和之状态。 “和蔼”:依据所说的“什么是和蔼?那种粗硬、生硬、粗恶、刺耳、攻击性、近于忿怒、不导向定的言语,他舍断了那种言语之后,所说的言语都是无过失、悦耳、可爱、入心、优雅、众人喜爱、众人可意的;其中所具有的言语柔顺、言语和蔼、言语不粗恶,这称为和蔼”——即具足如此所说的令人欢喜之柔软状态。因此说:“和蔼就是令人欢喜。”
38. Aṭṭhame anukampantīti ‘‘sabbe sattā sukhī hontu averā abyāpajjā’’ti evaṃ hitapharaṇena anuggaṇhanti. Apica upaṭṭhākānaṃ gehaṃ aññe sīlavante sabrahmacārino gahetvā pavisantāpi anuggaṇhanti nāma. Nīcavuttinti paṇipātasīlaṃ. Kodhamānathaddhatāya rahitanti kodhamānavasena uppanno yo thaddhabhāvo cittassa uddhumātalakkhaṇo, tena virahitanti attho. Soraccenāti ‘‘tattha katamaṃ soraccaṃ? Yo kāyiko avītikkamo, vācasiko avītikkamo, kāyikavācasiko avītikkamo, idaṃ vuccati soraccaṃ. Sabbopi sīlasaṃvaro soracca’’nti evamāgatena sīlasaṃvarasaṅkhātena soratabhāvena. Sakhilanti ‘‘tattha katamaṃ sākhalyaṃ? Yā sā vācā thaddhakā kakkasā pharusā kaṭukā abhisajjanī kodhasāmantā asamādhisaṃvattanikā, tathārūpiṃ vācaṃ pahāya yā sā vācā nelā kaṇṇasukhā pemanīyā hadayaṅgamā porī bahujanakantā bahujanamanāpā, tathārūpiṃ vācaṃ bhāsitā hoti. Yā tattha saṇhavācatā sakhilavācatā apharusavācatā, idaṃ vuccati sākhalya’’nti (dha. sa. 1350) evaṃ vuttena sammodakamudubhāvena samannāgataṃ. Tenāha ‘‘sakhilanti sammodaka’’nti.
9-10. 《子经》等注释
9-10. Puttasuttādivaṇṇanā
39-40第九经中,“被养育”就是被抚养。不过,为了说明这种抚养是从出生时起,通过提供安乐的助缘、去除痛苦的助缘来进行的,所以说了“由我们……”等话。“以增长手脚等”:这里的“等”字也包括用嘴吸鼻涕、洗澡、装饰等。“不损坏父母的田地等财产并加以守护,就成为他们世代延续的原因”,因此说“我们的财产……乃至……家族血脉将长久延续”。“不中断筹食等”:就是不切断筹食等。因为只有以适合继承遗产的方式行事的人才能继承遗产,其他人不能,所以说“以符合家族血脉的行为”等。“使自己成为堪受遗产者”:就是让自己成为值得接受遗产的人。因为父母对那些不听从教导、行于邪道的孩子,会经过判决宣布为无子,他们就没有接受遗产的资格;而对听从教导的孩子,父母则让他成为家产的主人。“从第三天起”:就是从死亡之日起的第三天开始。其余内容容易理解。第十经很清楚。
39-40. Navame bhatoti posito. Taṃ pana bharaṇaṃ jātakālato paṭṭhāya sukhapaccayūpaharaṇena dukkhapaccayāpaharaṇena ca pavattitanti dassetuṃ ‘‘amhehī’’tiādi vuttaṃ. Hatthapādavaḍḍhanādīhīti ādi-saddena mukhena siṅghānikāpanayananahāpanamaṇḍanādiñca saṅgaṇhāti. Mātāpitūnaṃ santakaṃ khettādiṃ avināsetvā rakkhitaṃ tesaṃ paramparāya ṭhitiyā kāraṇaṃ hotīti āha ‘‘amhākaṃ santakaṃ…pe… kulavaṃso ciraṃ ṭhassatī’’ti. Salākabhattādīni anupacchinditvāti salākabhattādīni avicchinditvā. Yasmā dāyajjappaṭilābhassa yogyabhāvena vattamānoyeva dāyassa paṭipajjissati, na itaroti āha ‘‘kulavaṃsānurūpāya paṭipattiyā’’tiādi . Attanā dāyajjārahaṃ karontoti attānaṃ dāyajjārahaṃ karonto. Mātāpitaro hi attano ovāde avattamāne micchāpaṭipanne dārake vinicchayaṃ gantvā aputte karonti, te dāyajjārahā na honti. Ovāde vattamāne pana kulasantakassa sāmike karonti. Tatiyadivasato paṭṭhāyāti matadivasato tatiyadivasato paṭṭhāya. Sesaṃ suviññeyyameva. Dasamaṃ uttānameva.