第4品:战士品
(14) 4. Yodhājīvavaggo
《战士经》的注释
1. Yodhājīvasuttavaṇṇanā
134134. 在第四品的第一经里,“作战”就是战士,他以这个为谋生手段,所以叫“以战为生者”。或者也可以按“以战争维持生活”这个意思,依照语源规则来理解“以战为生者”这个词的构成。因此说:“以战争维生,所以叫以战为生者。”他以……(中略)……见:这是说,在前行阶段以观慧去思惟,在道心刹那以现观,通过自证之智而见。
134. Catutthassa paṭhame yujjhanaṃ yodho, so ājīvo etassāti yodhājīvo. Yuddhamupajīvatīti vā etasmiṃ atthe yodhājīvoti niruttinayena padasiddhi veditabbā. Tenāha ‘‘yuddhaṃ upajīvatīti yodhājīvo’’ti. Saha…pe… passatīti pubbabhāge vipassanāpaññāya sammasanavasena, maggakkhaṇe abhisamayavasena attapaccakkhena ñāṇena passati.
2. 众经的注释
2. Parisāsuttavaṇṇanā
135135. 第二项中,“未问而调伏”:没有用“比丘们,你们认为怎样?色是常还是无常?”这类话提问,而仅仅靠说法就调伏了众会。“难调伏的众会”:就是难以调伏的众会。“问后而调伏”:用“比丘们,你们认为怎样?”这类话提问后,通过让他们认可接受而调伏。“善调伏的众会”:就是容易调伏的众会,因为通过认可接受的方式来调伏,并不困难。
135. Dutiye appaṭipucchitvā vinītāti ‘‘taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā’’tiādinā appaṭipucchitvā kevalaṃ dhammadesanāvaseneva vinītaparisā. Dubbinītaparisāti dukkhena vinītaparisā. Pucchitvā vinītāti ‘‘taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave’’tiādinā pucchitvā anumatiggahaṇavasena vinītā. Suvinītaparisāti sukhena vinītaparisā. Anumatiggahaṇavasena vinayanañhi na dukkaraṃ hoti.
《生起经》的注释
4. Uppādāsuttavaṇṇanā
137第四经的注释中,“诸如来出现或不出现”这句话的意思是:即使如来出现,诸行的无常等本性也并不取决于如来的出现——就像可教化众生的道与果的生起一样——而是无论如来出现还是不出现,它们始终如此存在。这就是所要表达的意思。“那个界安住”:那个无常的本性确实安住,因为它不会偏离,诸行在任何时候都不可能不是无常的。虽然这个本性不像无为界那样是恒常的,但这里的意图是说:它在一切时间中都是如此。
137. Catutthe uppādā vā tathāgatānanti tathāgatānaṃ uppādepi veneyyapuggalānaṃ maggaphaluppatti viya saṅkhārānaṃ aniccādisabhāvo na tathāgatuppādāyatto, atha kho tathāgatānaṃ uppādepi anuppādepi hotimevāti vuttaṃ hoti. Ṭhitāva sā dhātūti ṭhito eva so aniccasabhāvo byabhicārābhāvato na kadāci saṅkhārā aniccā na hoti. Kāmaṃ asaṅkhatā viya dhātu na nicco so sabhāvo, tathāpi sabbakālikoyevāti adhippāyo.
另一种解释:“那个界本来就安住”,意思是“一切行都是无常”这个界、这个本性,在如来出现之前,在如来出现之后,都没有被证知,也不是由如来创造出来的;而是一切时候,一切行本来就是无常的,那个界本来就一直安住。只不过,如来以自觉的智慧证悟了它,并宣说“这个法已被如来证悟”,由于他使前所未有的这个法生起,所以如来被称为法主。因此说“那个界本来就安住”。
Aparo nayo – ṭhitāva sā dhātūti ‘‘sabbe saṅkhārā aniccā’’ti esā dhātu esa sabhāvo tathāgatānaṃ uppādato pubbe uddhañca appaṭivijjhiyamāno na tathāgatehi uppādito, atha kho sabbakālaṃ sabbe saṅkhārā aniccā, ṭhitāva sā dhātu, kevalaṃ pana sayambhuñāṇena abhisambujjhanato ‘‘ayaṃ dhammo tathāgatena abhisambuddho’’ti pavedanato ca tathāgato dhammassāmīti vuccati apubbassa tassa uppādanato. Tena vuttaṃ ‘‘ṭhitāva sā dhātū’’ti.
以智慧彻底觉悟,就叫“正觉”。以智慧完全通达,就叫“正达”。讲说出来,就叫“宣说”。展示出来,就叫“开示”。让人知道,就叫“施设”。安立在智慧的现前处,就叫“建立”。打开来给人看,就叫“开显”。按类别分别展示,就叫“分别”。让它变得清楚明白,就叫“显了”。
Abhisambujjhatīti ñāṇena abhisambujjhati. Abhisametīti ñāṇena abhisamāgacchati. Ācikkhatīti katheti. Desetīti dasseti. Paññāpetīti jānāpeti. Paṭṭhapetīti ñāṇamukhe ṭhapeti. Vivaratīti vivaritvā dasseti. Vibhajatīti vibhāgato dasseti. Uttānīkarotīti pākaṭaṃ karoti.
或者,“正觉”是指通过亲证而当面觉悟,也就是如实地通达。正因为这样,“正达”就是当面到达、当面会合。从一开始讲说,就是“宣说”,意思是把要旨指出来。把这一总说讲到最后完成,就是“开示”。按照所总说的义理,通过譬喻等方式,用各种方式让人知道,就是“施设”。用各种方式把这个义理确立下来,就是“建立”。按照所总说的,通过对应的譬喻等方式,把它打开、分开解说,就是“开显”和“分别”。对于已经开显、已经分解的义理,再通过给出原因和例证让它变得清楚明白,就是“显了”。
Atha vā abhisambujjhatīti paccakkhakaraṇena abhimukhaṃ bujjhati, yāthāvato paṭivijjhati. Tato eva abhisameti abhimukhaṃ samāgacchati. Ādito kathento ācikkhati, uddisatīti attho. Tameva uddesaṃ pariyosāpento deseti. Yathāuddiṭṭhamatthaṃ nidassanavasena pakārehi ñāpento paññāpeti. Pakārehi etamatthaṃ patiṭṭhapento paṭṭhapeti. Yathāuddiṭṭhaṃ paṭinidassanavasena vivarati vibhajati. Vivaṭaṃ vibhattañca atthaṃ hetūdāharaṇadassanehi pākaṭaṃ karonto uttānīkaroti.
5-10. 《盖萨甘巴罗经》等的注释
5-10. Kesakambalasuttādivaṇṇanā
138-143138-143. 在第五经中,“织成的衣服”这一说法,因为与“任何”一词指的是同一个对象,所以注释说它是“在别业语境中的属格”。“Vāyitānaṃ”的意思是被编织的。“低劣”就是下贱。关于“末伽梨·瞿舍罗,那个愚人”:这里的“末伽梨”是他的名字。据说,他拿着油罐走在泥泞的地上,主人对他说:“孩子,别滑倒!”他却因为疏忽滑倒了,因为害怕主人就开始逃跑。主人追上去,抓住了他的衣角,他干脆扔掉衣服,成了裸形者逃走了。他既不知道用树叶也不知道用草来遮身,就那样光着身子走进一个村子。人们看见他,心想:“这位沙门是阿罗汉,少欲知足,没人比得上他。”于是拿着糕饼等食物来亲近他。他于是想:“这些利养是因为我不穿衣服才生起的。”从那时起,即使得到衣服他也不穿,并把这一点当作自己的出家修行。在他身边,又有五百人一个接一个地出家。就是针对这件事,经中说他是“末伽梨·瞿舍罗,那个愚人”。第六经及之后的那些经,意思都很明显。
138-143. Pañcame tantāvutānaṃ vatthānanti idaṃ ‘‘yāni kānicī’’ti iminā samānādhikaraṇanti āha ‘‘paccatte sāmivacana’’nti. Vāyitānanti vītānaṃ. Lāmakoti nihīno, makkhali moghapurisoti ettha makkhalīti tassa nāmaṃ. Taṃ kira sakaddamāya bhūmiyā telaghaṭaṃ gahetvā gacchantaṃ, ‘‘tāta, mā khalī’’ti sāmiko āha. So pamādena khalitvā patitvā sāmikassa bhayena palāyituṃ āraddho. Sāmiko upadhāvitvā naṃ dussakaṇṇe aggahesi, sāṭakaṃ chaḍḍetvā acelako hutvā palāyi. So paṇṇena vā tiṇena vā paṭicchādetumpi ajānanto jātarūpeneva ekaṃ gāmaṃ pāvisi. Manussā taṃ disvā ‘‘ayaṃ samaṇo arahā appiccho, natthi iminā sadiso’’ti pūvabhattādīni gahetvā upasaṅkamanti. So ‘‘mayhaṃ sāṭakaṃ anivatthabhāvena idaṃ uppanna’’nti tato paṭṭhāya sāṭakaṃ labhitvāpi na nivāsesi, tadeva ca pabbajjaṃ aggahesi. Tassa santike aññepi aññepīti pañcasatā manussā pabbajiṃsu. Taṃ sandhāyāha ‘‘makkhali moghapuriso’’ti. Chaṭṭhādīni uttānatthāni eva.
第11至13经:第一孔雀饲养处经等的注释
11-13. Paṭhamamoranivāpasuttādivaṇṇanā
144-146144-146. 在第十一经中,因为具有不动摇的性质,已经超越了被称为灭尽与坏灭的尽头,所以叫“究竟”;又因为具有这样不退失的本性,这个究竟就是它的终点,所以叫“究竟终尽者”。因此说“超越尽头的终尽者”等等。因为已经证悟出世间法的人,他的见确实不可能再被动摇。“坚固终尽者”就是恒常的终尽者。他究竟地从四种轭中获得安稳,所以叫“究竟离轭安稳者”,意思是恒常离轭安稳者。由于道的梵行已经圆满完成,具有不退失的本性,所以叫“究竟梵行者”,意思是恒常梵行者。终结:指梵行的终结和轮回之苦的终结。他拥有究竟的终结,所以叫“究竟终结者”。第十二经和第十三经的意思很清楚。
144-146. Ekādasame akuppadhammatāya khayavayasaṅkhātaṃ antaṃ atītāti accantā, evaṃ aparihāyanasabhāvattā accantā niṭṭhā assāti accantaniṭṭho. Tenāha ‘‘antaṃ atikkantaniṭṭho’’tiādi. Na hi paṭividdhassa lokuttaradhammassa dassanaṃ kuppanaṃ nāma atthi. Dhuvaniṭṭhoti satataniṭṭho. Accantameva catūhi yogehi khemo etassa atthīti accantayogakkhemī, niccayogakkhemīti attho. Maggabrahmacariyassa vusitattā tassa avihāyanasabhāvattā accantaṃ brahmacārīti accantabrahmacārī, niccabrahmacārīti attho. Pariyosānanti brahmacariyapariyosānaṃ vaṭṭadukkhapariyosānañca . Accantaṃ pariyosānamassāti accantapariyosāno. Dvādasamaterasamāni uttānatthāneva.
147-156147-156.《吉祥品》只是字面意思清楚而已。
147-156. Maṅgalavaggo uttānatthoyeva.