第六品 弹指品 的注释
6. Accharāsaṅghātavaggavaṇṇanā
5151. 在第六品的第一经中,“未闻者”这个词里,“vā”这个字,在“善哉,有智慧的人”这类句子中,只是表示“存在”本身;在“他具戒、有善法”这类句子中,表示值得赞叹的存在;在“他有智慧,具备了通生灭的智慧”这类句子中,表示殊胜超群的存在。因此,一个人如果有值得赞叹的或殊胜的“闻”,他就是“多闻者”。能摧破杂染的教法之听闻,以及听闻之后为了达到那种境界而修行,这两者都由“多闻者”这个词来表达。另一种解释是:听闻了应当听闻的法之后,以应当完成之事已经达成来说,他被称为“善闻者”;与此相反,就是“未闻者”。
51. Chaṭṭhassa paṭhame assutavāti ettha ‘‘sādhu paññāṇavā naro’’tiādīsu (jā. 2.18.101) atthitāmattassa bodhako vā-saddo. ‘‘Sīlavā hoti kalyāṇadhammo’’tiādīsu (ma. ni. 3.381) pasaṃsāvisiṭṭhāya atthitāya. ‘‘Paññavā hoti udayatthagāminiyā paññāya samannāgato’’tiādīsu (dī. ni. 3.317; ma. ni. 2.25) atisayatthavisiṭṭhāya atthitāya, tasmā yassa pasatthaṃ atisayena vā sutaṃ atthi, so sutavā, saṃkilesaviddhaṃsanasamatthaṃ pariyattidhammassavanaṃ, taṃ sutvā tathattāya paṭipatti ca ‘‘sutavā’’ti iminā padena pakāsitā. Sotabbayuttaṃ sutvā kattabbanipphattivasena suṇīti vā sutavā, tappaṭikkhepena na sutavāti assutavā.
这个“a”前缀,在“无因的法”“没有比丘的住处”等用例中,是用来否定与那事物相应的关联。在“无条件的法”中,是用来否定与那事物相关联的状态——因为由缘所生的法才与缘有关联,而这里要显示的是:由于不是由缘所生,所以与缘没有关联。在“不可见的法”中,是用来否定那事物的自性。这里“可见”指的是应当被看见的状态;或者,“见”就是眼识,这里否定的是它可被执取的性质。同样,“无漏的法”等也是否定可被执取性。“无对碍的法”“不能成为所缘的法”中,是否定它的作用。“无色的法”“非心所法”中,是否定它的自性,这里要说明的是与那不同的性质。“非人”中,只是否定“是人”这一状态,意思是并非具有人的身份,而是其他类似的存在,这里暗示的是相似性。“非沙门却自称沙门,非梵行者却自称梵行者”中,是否定所期待的美德,这里表达的是呵责。“尊驾是否无病?少女是否无孕?”中,是否定其存在。“未生起的法”中,是否定与已生起者类似的状态。因为过去法曾经生起过,将要生起的法也因缘部分成立而正在生起,而脱离时间的法又确实存在,所以它们与已生起法有相似性,更何况与现在法呢——这里可以看出未生者与已生者的差别。“无学的法”中,是否定以彼为终点。这里要说明的是以彼为归宿。如此,这个前缀能照明许多不同的含义。但在这里,应当像“无色的法”“非心所法”等那样,理解为否定那事物的自性,意思是与那不同。由此显示此人缺乏闻所成智等智慧。因此说:“由于无教证与证得,应知这就是未闻者。”
Ayañhi akāro ‘‘ahetukā dhammā (dha. sa. 2 dukamātikā), abhikkhuko āvāso’’tiādīsu (pāci. 1047) taṃsamāyoganivattiyaṃ diṭṭho. ‘‘Appaccayā dhammā’’ti (dha. sa. 7 dukamātikā) taṃsambandhibhāvanivattiyaṃ. Paccayuppannañhi paccayasambandhīti apaccayuppannattā ataṃsambandhitā ettha jotitā. ‘‘Anidassanā dhammā’’ti (dha. sa. 9 dukamātikā) taṃsabhāvanivattiyaṃ. Nidassanañhi ettha daṭṭhabbatā. Atha vā passatīti nidassanaṃ, cakkhuviññāṇaṃ. Taggahetabbatānivattiyaṃ, tathā ‘‘anāsavā dhammā’’ti (dha. sa. 15 dukamātikā). ‘‘Appaṭighā dhammā (dha. sa. 10 dukamātikā) anārammaṇā dhammā’’ti (dha. sa. 55 dukamātikā) taṃkiccanivattiyaṃ. ‘‘Arūpino dhammā acetasikādhammā’’ti taṃsabhāvanivattiyaṃ. Tadaññatā hi idha pakāsitā. ‘‘Amanusso’’ti tabbhāvamattanivattiyaṃ. Manussattamattaṃ natthi, aññaṃ taṃsadisanti. Sadisatā hi ettha sūcitā. ‘‘Assamaṇo samaṇapaṭiñño abrahmacārī brahmacāripaṭiñño’’ti (a. ni. 3.13) ca taṃsambhāvanīyaguṇanivattiyaṃ. Garahā hi idha ñāyati. ‘‘Kacci bhoto anāmayaṃ (jā. 1.15.146; 2.20.129) anudarā kaññā’’ti ca tadanappabhāvanivattiyaṃ. ‘‘Anuppannā dhammā’’ti (dha. sa. 17 tikamātikā) taṃsadisabhāvanivattiyaṃ. Atītānañhi uppannapubbattā uppādidhammānañca paccayekadesasiddhiyā āraddhuppādabhāvato kālavinimuttassa ca vijjamānattā uppannānukūlatā, pageva paccuppannānanti tabbidhuratā hettha viññāyati. ‘‘Asekkhā dhammā’’ti (dha. sa. 11 tikamātikā) tadapariyosānanivattiyaṃ. Tanniṭṭhānañhettha pakāsitanti evaṃ anekesaṃ atthānaṃ jotako. Idha pana ‘‘arūpino dhammā (dha. sa. 11 dukamātikā), acetasikā dhammā’’tiādīsu (dha. sa. 57 dukamātikā) viya taṃsabhāvanivattiyaṃ daṭṭhabbo, aññattheti attho. Etenassa sutādiñāṇavirahaṃ dasseti. Tena vuttaṃ – ‘‘āgamādhigamābhāvā ñeyyo assutavā itī’’ti.
现在,为了阐明这句话的含义,论师说出“凡……”等话。在这里,因为通过对蕴、界等的善巧,就能成为了知种种杂染以及被杂染者的原因,这就是多闻。正如经中所说:“尊者,怎样才算多闻呢?比丘,当他于蕴善巧,于界……于处……于缘起善巧,比丘,这样就称为多闻。”因此,下文说“对于蕴、界、处、缘起之相、念处等……”。其中,把文句读熟记在心中,叫“摄持”;反复询问其含义,叫“遍问”;与善知识一起通过问答、辨析来做出决断,叫“抉择”;亲近师长之后,以闻所成慧通达法与义,叫“教”;亲证道、果、涅槃,叫“证得”。
Idāni tassatthaṃ vivaranto ‘‘yo hī’’tiādimāha. Tattha yasmā khandhadhātādikosallenapi upakkilesaupakkiliṭṭhānaṃ jānanahetubhūtaṃ bāhusaccaṃ hoti. Yathāha – ‘‘kittāvatā nu kho, bhante, bahussuto hoti? Yato kho, bhikkhu, khandhakusalo hoti. Dhātu…pe… āyatana…pe… paṭiccasamuppādakusalo hoti. Ettāvatā kho, bhikkhu, bahussuto hotī’’ti. Tasmā ‘‘yassa ca khandhadhātuāyatanapaccayākārasatipaṭṭhānādīsū’’tiādi vuttaṃ. Tattha vācuggatakaraṇaṃ uggaho. Atthaparipucchanaṃ puripucchā. Kusalehi saha codanāpariharaṇavasena vinicchayakaraṇaṃ vinicchayo. Ācariye pana payirupāsitvā atthadhammānaṃ āgamanaṃ sutamayañāṇavasena avabujjhanaṃ āgamo. Maggaphalanibbānānaṃ sacchikiriyā adhigamo.
凡夫这个词,因为许多各种各样有身见等烦恼没有被断除,所以它们生出这些人,或者这些人是由它们所生,因此叫凡夫。或者,jana这个词本身就表示不破坏。在“瞻仰许多导师的面孔”这个说法里,puthu是“许多”的意思,janā是“人”的意思,这些人的导师身份是自称的,所以叫凡夫。在“从一切趣中未能出离”这个说法里,janetabbā是“应当被生”的意思,或者说众生在这些趣中出生,所以叫janā,也就是诸趣;这些趣在他们身上很多,所以叫凡夫。从此以后,他们由这些法而生,所以叫janā,也就是行等;这些在他们身上很多,所以叫凡夫。或者,jana这个词应当理解为“行”等的意思。暴流,就是欲暴流等。热恼,就是贪火等。或者,这一切烦恼本身就是灼热。在“在五种欲乐上普遍贪染”这个说法里,jāyati是“生起”的意思,jana就是贪、贪欲这一类;这些在他们身上很多,所以叫凡夫。或者说,许多人生起贪等,所以jana这个词应当理解为贪等的意思。
Bahūnaṃ nānappakārānaṃ sakkāyadiṭṭhādīnaṃ avihatattā tā janenti, tāhi vā janitāti puthujjanā. Avighātameva vā jana-saddo vadati. Puthu satthārānaṃ mukhullokikāti ettha puthū janā satthupaṭiññā etesanti puthujjanā. Sabbagatīhi avuṭṭhitāti ettha janetabbā, jāyanti vā ettha sattāti janā, gatiyo, tā puthū etesanti puthujjanā. Ito pare jāyanti etehīti janā, abhisaṅkhārādayo, te etesaṃ puthū vijjantīti puthujjanā. Abhisaṅkhārādiattho eva vā jana-saddo daṭṭhabbo. Oghā kāmoghādayo. Rāgaggiādayo santāpā. Te eva sabbepi vā kilesā pariḷāhā. Puthu pañcasu kāmaguṇesu rattāti ettha jāyatīti jano, rāgo gedhoti evamādiko, puthu jano etesanti puthujjanā. Puthūsu janā jātā rattāti evaṃ rāgādiattho eva vā jana-saddo daṭṭhabbo.
被染着:就像布被染料染上一样,心被能令心变异的欲贪所染,因此说被染着、极度染着。贪求:以渴望为本性,由于强烈的贪求而贪求,陷入贪求之中。固着:像被打了结一样,以难以解开的方式系缚在彼处。昏醉:因烦恼之力,如同失去知觉一般,无力他顾,陷入愚痴。深陷:像是把东西当成自己独有的一样吞下,完全安住其中。粘着:像被弯曲的钩刺钩住一样附着;又像陷入大泥沼、泥没到鼻尖的人,以无法拔出的状态沉没下去。黏附:像猴子被涂胶的陷阱粘住、挣扎不得,通过五根的作用而被黏住。缠缚:被系缚,或被逼恼。覆盖:被遮住。遮障:被挡住。笼罩:被密密包裹,或被全面覆盖。闭塞:被堵住。隐蔽:被遮盖。倒覆:变成面朝下的状态。
Rattāti vatthaṃ viya raṅgajātena cittassa vipariṇāmakarena chandarāgena rattā sārattā. Giddhāti abhikaṅkhanasabhāvena abhigijjhanena giddhā gedhaṃ āpannā. Gadhitāti ganthitā viya dummocanīyabhāvena tattha paṭibaddhā. Mucchitāti kilesavasena visaññibhūtā viya anaññakiccā mohamāpannā. Ajjhopannāti anaññasādhāraṇe viya katvā gilitvā pariniṭṭhāpetvā ṭhitā. Laggāti vaṅkakaṇṭake viya āsattā, mahāpalipe yāva nāsikaggā palipannapuriso viya uddharituṃ asakkuṇeyyabhāvena nimuggā . Laggitāti makkaṭālepe ālaggabhāvena sammasito viya makkaṭo pañcannaṃ indriyānaṃ vasena ālaggitā. Palibuddhāti sambaddhā, upaddutā vā. Āvutāti āvaritā. Nivutāti nivāritā. Ovutāti paliguṇṭhitā, pariyonaddhā vā. Pihitāti pidahitā. Paṭicchannāti chāditā. Paṭikujjitāti heṭṭhāmukhajātā.
“未听闻佛法的人”这句话,是用来说明被无明蒙蔽的状态,所以说“被称为盲目的凡夫”。没有心的安住,也没有对心的把握——也就是通过那种修行方式,能够如实了知心的烦恼以及从烦恼中解脱;这种心的修习,就是心的安住。即使以善于专注单一所缘的定力为基础,生起了与相应法和所依、所缘一起对心的把握,也就是观修,他也没有;而通过这种观修,才能如实了知前面所说的含义。
‘‘Assutavā’’ti etena avijjandhatā vuttāti āha – ‘‘andhaputhujjano vutto’’ti. Cittaṭṭhiti cittapariggaho natthīti yāya paṭipattiyā cittassa upakkilesaṃ tato vippamuttiñca yathāsabhāvato jāneyya, sā cittabhāvanā cittaṭṭhiti. Ekārammaṇe suṭṭhu samādhānavasena avaṭṭhitiṃ pādakaṃ katvā pavattitā sampayuttadhammehi nissayārammaṇehi ca saddhiṃ cittassa pariggahasaññitā vipassanābhāvanāpi natthi, yāya vuttamatthaṃ yathāsabhāvato jāneyya.
5252. 在第二经中,“多闻者”这个词的含义,和前一部经里所说的完全一样。关于“圣弟子”,这里存在四种情况,为了说明这一点,就开始了“有圣……”等论述。各自觉悟诸谛者,就是独觉佛。难道不是一切圣者都各自证悟诸谛吗?因为法是各自亲证的。但这里并不是就这种证悟来说的。声闻是依靠他人而证悟诸谛的,因为如果没有他人的音声,他们的见道就不会生起。正自觉者则是以成为他人所依的方式完全觉悟诸谛,而独觉佛不是这样。他们不依靠他人,没有导师,而证悟诸谛。因此说:“各自觉悟诸谛者,就是独觉佛。”
52. Dutiye sutavāti padassa attho anantarasutte vuttoyeva. Ariyasāvakoti ettha catukkaṃ sambhavatīti taṃ dassetuṃ – ‘‘atthi ariyo’’tiādi āraddhaṃ. Paccekaṃ saccāni buddhavantoti paccekabuddhā. Nanu sabbepi ariyā paccekameva saccāni paṭivijjhanti dhammassa paccattavedanīyabhāvato? Nayidamīdisaṃ paṭivedhaṃ sandhāya vuttaṃ. Yathā pana sāvakā aññesaṃ nissayena saccāni paṭivijjhanti paratoghosena vinā tesaṃ dassanamaggassa anuppajjanato. Yathā ca sammāsambuddhā aññesaṃ nissayabhāvena saccāni abhisambujjhanti, na evamete, ete pana aparaneyyā hutvā aparanāyakabhāvena saccāni paṭivijjhanti. Tena vuttaṃ – ‘‘paccekaṃ saccāni buddhavantoti paccekabuddhā’’ti.
有弟子但不是圣者:这里说的也包括那种以凡夫的信,对三宝深生净信的有信之人。居士是未来果者:这只是举一个例子来看。因为像上面所说的那种人,从皈依开始,就可以称为为了证得入流果而修行的人。这个道理应当依据《施清净经》等来说明。多闻者:这里所说的多闻,是指能成就自利利他的修行,依这个意义而称为多闻具足。正如所说的:他以所闻而成就,即使只是说出少许契合的话等等。圣弟子应当知道:因为他在圣者世尊的闻法事业中勤勉相应,所以这样说。从随烦恼中解脱就是不染污性,如实了知这一点,只有在更坚固的心修习中才有,否则就没有,因此说宣示了强力观。
Atthi sāvako na ariyoti ettha pothujjanikāya saddhāya ratanattaye abhippasanno saddhopi gahito eva. Gihī anāgataphaloti idaṃ pana nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Yathāvuttapuggalo hi saraṇagamanato paṭṭhāya sotāpattiphalasacchikiriyāya paṭipannoicceva vattabbataṃ labhati. Svāyamattho dakkhiṇāvisuddhisuttena (ma. ni. 3.376 ādayo) dīpetabbo. Sutavāti ettha vuttaattho nāma attahitaparahitappaṭipatti, tassa vasena sutasampanno. Yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘so ca hoti sutena upapanno, appampi ce sahitaṃ bhāsamāno’’ti ca ādi. Ariyasāvakoti veditabboti ariyassa bhagavato dhammassavanakicce yuttappayuttabhāvato vuttaṃ. Upakkilesehi vippamutti anupakkiliṭṭhatā, tassā yathāsabhāvajānanaṃ daḷhatarāya eva cittabhāvanāya sati hoti, na aññathāti ‘‘balavavipassanā kathitā’’ti vuttaṃ.
53第三,《火聚喻经》的缘起:在《火聚喻经》的教说缘起中,世尊以某些比丘的邪行为因由,宣说了这部经。因为一切时中正念正知都善安住,所以始终不被离弃。诸佛的色身不被内外垢秽所染,犹如洗净的宝石,因此说“为摄受侍者、为身体安适”。度过:以果等至度过。依时间划分在闲静处度过,既是由于倾向远离,也是为了让别人见了随学。着衣:以更换住处衣着的方式而着衣。入村时,有时独自一人,有时被比丘僧团围绕,有时平常而行,有时示现神变而入,都是随所应调伏的人而如此。取来:从雪山等处的花树等处取来。大师举足时,高低不平的地面变得平坦,柔软触感之绽放莲花的承接,这是善安立足的果报,并非神通所化。这里只是举例,实际上那时瓦砾、沙石、荆棘、木桩、泥污等也都除去而变得清净。
53. Tatiye aggikkhandhopamasuttantaaṭṭhuppattiyanti aggikkhandhopamasutte (a. ni. 7.72) desanāaṭṭhuppattiyaṃ . Taṃdesanāhetukañhi ekaccānaṃ bhikkhūnaṃ micchāpaṭipattiṃ nimittaṃ katvā bhagavā imaṃ suttaṃ desesi. Avijahitameva hoti sabbakālaṃ suppatiṭṭhitasatisampajaññattā. Yasmā buddhānaṃ rūpakāyo bāhirabbhantarehi malehi anupakkiliṭṭho sudhotajātimaṇisadiso, tasmā vuttaṃ – ‘‘upaṭṭhākānuggahatthaṃ sarīraphāsukatthañcā’’ti. Vītināmetvāti phalasamāpattīhi vītināmetvā. Kālaparicchedavasena vivittāsane vītināmanaṃ vivekaninnatāya ceva paresaṃ diṭṭhānugatiāpajjanatthañca. Nivāsetvāti vihāranivāsanaparivattanavasena nivāsetvā. Kadāci ekakassa, kadāci bhikkhusaṅghaparivutassa, kadāci pakatiyā, kadāci pāṭihāriyehi vattamānehi ca gāmappaveso tathā tathā vinetabbapuggalavasena. Upasaṃharitvāti himavantādīsu pupphitarukkhādito ānetvā. Oṇatuṇṇatāya bhūmiyā satthu padanikkhepasamaye samabhāvāpatti, sukhasamphassavikasitapadumasampaṭicchanañca suppatiṭṭhitapādatāya nissandaphalaṃ, na iddhinimmānaṃ. Nidassanamattañcetaṃ sakkharākaṭhalakaṇṭakasaṅkukalalādiapagamo sucibhāvāpattīti evamādīnampi tadā labbhanato.
“只是放在门柱以内”这句话,是为了说明:世尊只是为了调伏那些应当被调伏的众生,才示现这样的神通。说“以右脚”,是因为诸佛一切举止都以右为尊。虽然说了“六色光芒”,又说“像金鬘的穗丛一样”,这是因为诸佛的身体中黄色光明占多数。以柔和的方式发出声音,是因为已经见到了应当见到的实质;而鼓等物发出声音,则是自然规律。“恭敬地等候”是说,他们心里欢喜地想:“今天我们得到了这极难得的机会,能用这样殊妙的食物来侍奉世尊”,于是恭敬供养。“观察他们的心续”,是指观察那些如此侍奉的人过去和现在生起的心相续。与“安住于阿罗汉果”相连。“在那里”指在精舍中。“在香圆亭”指用四种香装饰好的圆亭。
Indakhīlassa anto ṭhapitamatteti idaṃ yāvadeva veneyyajanavinayatthāya satthu pāṭihāriyaṃ pavattanti katvā vuttaṃ. Dakkhiṇapādeti idaṃ buddhānaṃ sabbapadakkhiṇatāya. ‘‘Chabbaṇṇarasmiyo’’ti vatvāpi ‘‘suvaṇṇarasapiñjarāni viyā’’ti idaṃ buddhānaṃ sarīre pītābhāya yebhuyyatāya vuttaṃ. Madhurenākārena saddaṃ karonti daṭṭhabbasārassa diṭṭhatāya. Bheriādīnaṃ pana saddāyanaṃ dhammatāva. Paṭimānentīti ‘‘sudullabhaṃ idaṃ ajja amhehi labbhati, ye mayaṃ īdisena paṇītena āhārena bhagavantaṃ upaṭṭhahāmā’’ti patītamānasā mānenti pūjenti. Tesaṃ santānāni oloketvāti tesaṃ tathā upaṭṭhākānaṃ puggalānaṃ atīte etarahi ca pavattacittasantānāni oloketvā. Arahatte patiṭṭhahantīti sambandho. Tatthāti vihāre. Gandhamaṇḍalamāḷeti catujjātiyagandhena kataparibhaṇḍe maṇḍalamāḷe.
“圆满时机的成就难得”的意思是:即使已经获得了人身,但要具备住在合适的地方、诸根完具、生起信心等这些功德,也是很难得的。“前往四大王天……乃至他化自在天宫”这句话,是针对那些空着的天宫说的。世尊进入香室后,把饭后这段时间分成三段。在第一段里,如果他愿意,就右侧而卧,作狮子卧;如果他愿意,就进入诸佛所惯行的果等至定。然后在预定的时间从定中起来,在第二段里,像后夜的第三段那样观察世间,看看所应度化者的智慧是否成熟。因此说“如果他愿意”等等。
Dullabhā khaṇasampattīti satipi manussattappaṭilābhe patirūpadesavāsaindriyāvekallasaddhāpaṭilābhādayo guṇā dullabhāti attho. Cātumahārājika…pe… vasavattibhavanaṃ gacchantīti idaṃ tattha suññavimānāni sandhāya vuttaṃ. Bhagavā gandhakuṭiṃ pavisitvā pacchābhattaṃ tayo bhāge katvā paṭhamabhāge sace ākaṅkhati, dakkhiṇena passena sīhaseyyaṃ kappeti. Sace ākaṅkhati, buddhāciṇṇaphalasamāpattiṃ samāpajjati. Atha yathākālaparicchedaṃ tato vuṭṭhahitvā dutiyabhāge pacchimayāme tatiyakoṭṭhāse viya lokaṃ voloketi veneyyānaṃ ñāṇaparipākaṃ passituṃ. Tenāha – ‘‘sace ākaṅkhatī’’tiādi.
“合乎时节”是指时机已经成熟,也就是“在这个时候,对这个人应该这样讲”,正好符合当时的时机。“合乎时机”是同一个意思的另一种说法,或者指顺应事情发生的因缘。另外,“合乎时机”也可以指与圣者的时机相应。因为诸佛世尊说法,一定是适合地点和时机的;而且他们说法时,总是阐明圣者所认可的缘起道理。还有一种解释,“合乎时机”是指带有因由和譬喻。因为世尊总是适时地、有所针对地说法,知道时机到了就解散法会,不会一直讲到天完全黑下来。
Kālayuttanti pattakallaṃ, ‘‘imissā velāya imassa evaṃ vattabba’’nti taṃkālānurūpaṃ. Samayayuttanti tasseva vevacanaṃ, aṭṭhuppattianurūpaṃ vā. Samayayuttanti vā ariyasamayasaṃyuttaṃ. Desakālānurūpameva hi buddhā bhagavanto dhammaṃ desenti, desentā ca ariyasammataṃ paṭiccasamuppādanayaṃ dīpentāva desenti. Atha vā samayayuttanti hetūdāharaṇasahitaṃ. Kālena sāpadesañhi bhagavā dhammaṃ deseti, kālaṃ viditvā parisaṃ uyyojeti, na yāva samandhakārā dhammaṃ deseti.
“领受时节”的意思是:他接受时节,但并不洗掉身上的尘垢。因为世尊的身体上确实不会沾附尘垢污秽。“从各处”是指从各人自己白天所住的地方。“得到机会”是说:在食前、食后和初夜分都没得到机会,现在在中夜分才得到机会;或者是因为世尊给了机会而得到机会。在食后三段时间中的第一段,作狮子卧并不是一定的,所以说“从食前开始,身体就因久坐而受压迫”。正因为这样,那里说“如果他愿意”,就表明当时作狮子卧并不是固定必定的。疲劳的状态就是疲倦。应这样连接:他作狮子卧,是为了解除身体的疲劳状态。以佛眼观察世间,这是就后夜分世尊屡屡习惯而言。有时世尊也以残余的力智和一切知智本身成就此事。
Utuṃ gaṇhāpeti, na pana malaṃ pakkhāletīti adhippāyo. Na hi bhagavato kāye rajojallaṃ upalimpatīti. Tato tatoti attano attano divāṭṭhānādito. Okāsaṃ labhamānāti purebhattapacchābhattapurimayāmesu okāsaṃ alabhitvā idāni majjhimayāme okāsaṃ labhamānā, bhagavatā vā katokāsatāya okāsaṃ labhamānā. Pacchābhattassa tīsu bhāgesu paṭhamabhāge sīhaseyyakappanaṃ ekantikaṃ na hotīti āha – ‘‘purebhattato paṭṭhāya nisajjāpīḷitassa sarīrassā’’ti. Teneva hi tattha ‘‘sace ākaṅkhatī’’ti tadā sīhaseyyakappanassa anibaddhatā vibhāvitā. Kilāsubhāvo parissamo . Sīhaseyyaṃ kappeti sarīrassa kilāsubhāvamocanatthanti yojetabbaṃ. Buddhacakkhunā lokaṃ voloketīti idaṃ pacchimayāme bhagavato bahulaṃ āciṇṇavasena vuttaṃ. Appekadā avasiṭṭhabalañāṇehi sabbaññutaññāṇeneva ca bhagavā tamatthaṃ sādhetīti.
就在这同一段时间里,指的是后夜的职责。由于强烈的懊悔不断增长,色身中生起极大的灼热,所以他说:名身被烧热时,色身也被烧热了。存积下来的,是指积聚的血液。热血流出口中,是说血液变热后从口中涌出。立足点,是指他自认是比丘的身份。那恶业不断增长,是因为他不舍弃比丘身份的承认,恶业就这样增长。由于比丘的袈裟光辉照耀,为了说明即使犯了最重罪的比丘,只要以适当方式让如理作意生起,仍然是有益的,所以说了生起悚惧感等话。啊,这真是极度的削减烦恼!啊,这真是以极度削减烦恼而进行的。袈裟光辉,是因为比丘众多,他们从这里到那里游行,那些比丘的袈裟光耀辉煌。诸仙之风、旁风,是因为对戒蕴等及涅槃的寻求,诸仙即比丘们,以他们的功德香以及被功德香熏染的身体之香,从四周遍处吹拂。
Imasmiṃyeva kicceti pacchimayāmakicce. Balavatā paccanutāpena saṃvaḍḍhamānena karajakāye mahāpariḷāho uppajjatīti āha – ‘‘nāmakāye santatte karajakāyo santatto’’ti. Nidhānagatanti sannicitalohitaṃ sandhāya vuttaṃ. Uṇhaṃ lohitaṃ mukhato uggañchīti lohitaṃ uṇhaṃ hutvā mukhato uggañchi. Ṭhānanti bhikkhupaṭiññaṃ. Taṃ pāpaṃ vaḍḍhamānanti bhikkhupaṭiññāya avijahitattā tathā pavaḍḍhamānapāpaṃ. Antimavatthuajjhāpannānampi upāyena pavattiyamāno yonisomanasikāro sātthako hotiyevāti dassento ‘‘jātasaṃvegā’’tiādimāha. Aho sallekhitanti aho ativiya sallekhena itaṃ pavattaṃ. Kāsāvapajjototi bhikkhūnaṃ bahubhāvato ito cito ca vicarantānaṃ tesaṃ kāsāvajutiyā pajjotito. Isivātaparivātoti sīlakkhandhādīnaṃ nibbānassa ca esanato isīnaṃ bhikkhūnaṃ guṇagandhena ceva guṇagandhavāsitena sarīragandhena ca parito samantato vāyito.
法的悚惧感生起了,因为先前没有作意,所以没有看清那个意义。“法的悚惧感”是指,在那种意义上,依照法的本性而生起的、与愧俱行的智。“安息处”是指让心安息的业处。“一切事务的前行部分”就是全部的前行。因为以“愿一切众生无怨”等语句,心才得以建立、安住、遍满利益。另一部经比这部稍微长一些,所以这部被称为《小弹指经》。“弹指”是指弹指一瞬、眨眼的时间,也就是读出一个字母的时间。因此说“仅仅是两根手指相击发声”。“遍满一切众生利益的心”是指,为了利益一切众生而正确生起的、以利益为意向而运转的心。“作意者即修习者”是指,以利益为意向而作意者。“以作意而朝向者”也是以与智不相应(之心)而修习。“了知者”是指,如此仅仅生起智者也。“看见者”是指,如此以智眼犹如亲眼般观见者也。“省察者”是指,对那个意义一再地省察者也。“以信而胜解”等,是依五根而说的。“应证知”等,是依四圣谛而说的。这一切若详细来说,都只是以一般方式显示修习与见。为了显示这里所意指的修习之义,所以说“然而在此”等。
Dhammasaṃvego uppajji anāvajjanena pubbe tassa atthassa asaṃviditattā. Dhammasaṃvegoti ca tādise atthe dhammatāvasena uppajjanakaṃ sahottappañāṇaṃ. Assāsaṭṭhānanti cittassāsakāraṇaṃ kammaṭṭhānaṃ. Sabbesaṃ kiccānaṃ pubbabhāgo sabbapubbabhāgo. ‘‘Sabbe sattā averā hontū’’tiādinā hi cittassa paṭṭhānaṃ upaṭṭhānaṃ hitapharaṇaṃ. Itaraṃ ito thokaṃ mahantanti katvā idaṃ ‘‘cūḷaccharāsaṅghātasutta’’nti vuttaṃ. Accharāsaṅghāto vuccati aṅguliphoṭanakkhaṇo akkhinimisakālo, yo ekassa akkharassa uccāraṇakkhaṇo. Tenāha – ‘‘dve aṅguliyo paharitvā saddakaraṇamatta’’nti. Sabbasattānaṃ hitapharaṇacittanti sabbesampi sattānaṃ sammadeva hitesitavasena pavattacittaṃ. Āvajjento āsevatīti hitesitavasena āvajjento. Āvajjanena ābhujantopi āsevati nāma ñāṇavippayuttena. Jānantoti tathā ñāṇamattaṃ uppādentopi. Passantoti tathā ñāṇacakkhunā paccakkhato viya vipassantopi. Paccavekkhantoti tamatthaṃ pati pati avekkhantopi. Saddhāya adhimuccantotiādi pañcannaṃ indriyānaṃ vasena vuttaṃ. Abhiññeyyantiādi catusaccavasena vuttaṃ. Sabbameva cetaṃ vitthārato, sāmaññena āsevanadassanamevāti idhādhippetameva āsevanatthaṃ dassetuṃ – ‘‘idha panā’’tiādi vuttaṃ.
“不弃禅那”就是不离开禅那。“不空禅那”就是因禅那而不空虚。或者说,这也是“舍”的同义词,所以说“未舍断禅那”。为了按照《分别论》中已有的方式显示“住”这个词的含义,才说了“住,即移动”等。不过,这里这个词的词义是这样的:在“住”这个字里,“vi”这个前缀表示断除。“harati”的意思是引导、使转起,所以“断除后引导”就叫“住”。也就是说,行者断除一种威仪的障碍后,用另一种威仪去引导、使那不跌倒的自身相续保持、令其持续,因此称为“住”。“移动”即做站立、坐下等动作而活动。“活动”即具足站立等而活动。“守护”即以其他威仪保护,防止单一威仪带来的伤害,如此守护。“令活、令存活”是它的同义词。也就是说,断除一种威仪的障碍后,用另一种威仪保护那不跌倒的自身相续,令其存活、令其持续,这称为“令活、令存活”。“行”即具足站立、坐下等其中之一的狀態而活动。以此词,即以此“住”这个词。
Arittajjhānoti avirahitajjhāno. Atucchajjhānoti jhānena atuccho. Cāgo vā vevacananti āha – ‘‘apariccattajjhāno’’ti. Viharatīti padassa vibhaṅge (vibha. 540) āgatanayena atthaṃ dassento ‘‘viharatīti iriyatī’’tiādimāha. Ayaṃ panettha saddattho – viharatīti ettha vi-saddo vicchedatthajotano. Haratīti neti, pavattetīti attho, vicchinditvā harati viharatīti vuttaṃ hoti. So hi ekaṃ iriyāpathabādhanaṃ aññena iriyāpathena vicchinditvā aparipatantaṃ attabhāvaṃ harati pavatteti, tasmā ‘‘viharatī’’ti vuccati. Iriyatīti ṭhānanisajjādikiriyaṃ karonto pavattati. Pavattatīti ṭhānādisamaṅgī hutvā pavattati. Pāletīti ekaṃ iriyāpathabādhanaṃ iriyāpathantarehi rakkhanto pāleti. Yapeti yāpetīti tasseva vevacanaṃ. Ekañhi iriyāpathabādhanaṃ aññena iriyāpathena vicchinditvā aparipatantaṃ attabhāvaṃ pālento yapeti yāpetīti vuccati. Caratīti ṭhānanisajjādīsu aññatarasamaṅgī hutvā pavattati. Iminā padenāti ‘‘viharatī’’ti iminā padena.
威仪住:这里,“威仪”指移动、运转,也就是身体的动作、身业。因为它是运转所依靠的方式,所以威仪的道路就叫“威仪”,即站立、坐下等姿势。因为如果没有站立、坐下等姿势,任何身体的动作都无法运转。或者说,具备站立姿势的人可以用身体做某些事,具备行走等姿势中某一种的人也一样。“住”,就是以此而住,所以叫“住”;威仪本身就是住,所以叫“威仪住”。而从实质上说,它只是依站立、坐下等形态而运转的四相续色的连续罢了。为了说明教诫与随教诫的差别只在于说一次、多次等不同,并非在究竟意义上有差别,所以说了“然而,从究竟义上”等。其中,对于“ese eke ekatthe”等语句,应理解为“此一为一义”等。
Iriyāpathavihāroti ettha iriyanaṃ pavattanaṃ iriyā, kāyappayogo kāyikakiriyā. Tassā pavattanūpāyabhāvato iriyāya patho iriyāpatho, ṭhānanisajjādi. Na hi ṭhānanisajjādīhi avatthāhi vinā kiñci kāyikakiriyaṃ pavattetuṃ sakkā. Ṭhānasamaṅgī vā hi kāyena kiñci kareyya, gamanādīsu aññatarasamaṅgī vā. Viharaṇaṃ, viharati etenāti vā vihāro, iriyāpathova vihāro iriyāpathavihāro, so ca atthato ṭhānanisajjādiākārappavatto catusantatirūpappabandho eva. Ovādānusāsanīnaṃ ekānekavārādivisiṭṭhoyeva bhedo, na pana paramatthato tesaṃ nānākaraṇanti dassetuṃ – ‘‘paramatthato panā’’tiādimāha. Tattha ese eke ekaṭṭhetiādīsu eso eko ekatthotiādinā attho veditabbo.
从国土得到的,或者因为住在国土中而得到的团食,就是“国土团食”。因此说“舍弃亲属圈”等等。其中,被认作“这些是我们的人”的,就是亲属;以祖父、父亲、儿子等关系辗转相续,从相续的意义上说是“圈”;亲属本身就是圈,所以叫“亲属圈”。“盗贼受用”就是不应受用者的受用。因为世尊在自己的教法中,只允许持戒者受用资具,不允许破戒者受用。施主们也只为持戒者施舍,不为破戒者施舍,因为他们希望自己的布施能有大果报。这样一来,由于大师不允许,施主们也没有施舍给他,破戒者即使坐在僧团中间受用,他的受用也是以偷盗的方式受用,所以叫“盗贼受用”。以负债的方式受用,就是“负债受用”,意思是:从接受者一方来说,没有清净的布施,就像借了债来受用一样。
Raṭṭhassa , raṭṭhato vā laddho piṇḍo raṭṭhapiṇḍo. Tenāha – ‘‘ñātiparivaṭṭaṃ pahāyā’’tiādi. Tattha ‘‘amhākamete’’ti viññāyantīti ñātī, pitāmahapituputtādivasena parivaṭṭanaṭṭhena parivaṭṭo, ñātiyeva parivaṭṭo ñātiparivaṭṭo. Theyyaparibhogo nāma anarahassa paribhogo. Bhagavatā hi attano sāsane sīlavato paccayā anuññātā, na dussīlassa. Dāyakānampi sīlavato eva pariccāgo, na dussīlassa attano kārānaṃ mahapphalabhāvassa paccāsīsanato. Iti satthārā ananuññātattā dāyakehi ca apariccattattā saṅghamajjhepi nisīditvā paribhuñjantassa dussīlassa paribhogo theyyāya paribhogo theyyaparibhogo. Iṇavasena paribhogo iṇaparibhogo paṭiggāhakato dakkhiṇāvisuddhiyā abhāvato iṇaṃ gahetvā paribhogo viyāti attho.
从“应当被给予”这个意义上说,它就是遗产;他们领受它,所以叫继承人,这是对儿子们的称呼。他们具有这种身份,就是继承权。以继承权的方式受用,就是继承受用,也就是说,像儿子一样受用。因为有学的比丘是世尊的亲生子,他们作为父亲财产的继承人,受用那些资具。那么,他们受用的是世尊的资具,还是在家人给的资具呢?那些资具虽然是在家人布施的,但因为世尊已经允许,所以就成了世尊的财产。因为对未获允许的人来说,根本不可能受用;只有获得允许的人才能受用。在这里,《法嗣经》可以作为证明。
Dātabbaṭṭhena dāyaṃ, taṃ ādiyantīti dāyādā, puttānametaṃ adhivacanaṃ, tesaṃ bhāvo dāyajjaṃ, dāyajjavasena paribhogo dāyajjaparibhogo, puttabhāvena paribhogoti vuttaṃ hoti. Sekkhā hi bhikkhū bhagavato orasaputtā, te pitu santakānaṃ dāyādā hutvā te paccaye paribhuñjanti. Kiṃ pana te bhagavato paccaye paribhuñjanti, udāhu gihīnanti? Gihīhi dinnāpi bhagavatā anuññātattā bhagavato santakā ananuññātesu sabbena sabbaṃ paribhogābhāvato, anuññātesuyeva ca paribhogasambhavato. Dhammadāyādasuttañcettha sādhakaṃ.
离贪者因为已经超越了渴爱的奴役,成为主人,所以才受用,因此说“漏尽者的受用叫做主人受用”。未离贪的人被渴爱控制,在受用资具时并没有主人的身份;离贪者因为没有这种束缚,所以能在受用资具时成为主人,因为他们能随自己的意愿受用。他们受用不净的东西时,以不违逆的方式受用;受用不违逆的东西时,以不净的方式受用;对两者都舍弃,以中舍的方式受用资具,同时满足施主的心愿。而持戒者经过审视后的受用,因为与负债受用相反,所以叫做“无债受用”。就像欠债的人不能随自己的意愿去想去的地方,被负债受用束缚的人也无法从世间出离;与此相反,持戒者经过审视后的受用就叫做“无债受用”。因此应当知道,严格来说,这种受用与那四种受用不同,是单独的一种受用。这里没有把它单独列出来,或者也可以归入继承受用之中,因为持戒者也因为具足这种学处而被称为“有学”。在这些受用中,主人受用和继承受用对圣者和凡夫都适用,负债受用不适用。偷盗受用根本不用谈。那么,主人受用和继承受用怎么会在凡夫身上出现呢?是依近分定的方式。凡夫即使还处在削减烦恼的修行阶段,只要舍弃了对资具的贪著,以不染着的心受用,那就类似主人受用。而持戒者经过审视后的受用,则类似继承受用,因为它不违背施主的心愿。至于善行凡夫的受用,那就不必说了,因为他已归入有学之中。《有学经》就是证明这个道理的。
Vītarāgā eva taṇhāya dāsabyaṃ atītattā sāmino hutvā paribhuñjantīti āha – ‘‘khīṇāsavassa paribhogo sāmiparibhogo nāmā’’ti. Avītarāgānañhi taṇhāparavasatāya paccayaparibhoge sāmibhāvo natthi, tadabhāvena vītarāgānaṃ tattha sāmibhāvo yathāruciparibhogasambhavato. Tathā hi te paṭikūlampi appaṭikūlākārena, appaṭikūlampi paṭikūlākārena, tadubhayampi vajjetvā ajjhupekkhanākārena paccaye paribhuñjanti, dāyakānañca manorathaṃ pūrenti. Yo panāyaṃ sīlavato paccavekkhitaparibhogo, so iṇaparibhogassa paccanīkattā āṇaṇyaparibhogo nāma hoti. Yathā hi iṇāyiko attano ruciyā icchitaṃ desaṃ gantuṃ na labhati, evaṃ iṇaparibhogayutto lokato nissarituṃ na labhatīti tappaṭipakkhattā sīlavato paccavekkhitaparibhogo ‘‘āṇaṇyaparibhogo’’ti vuccati, tasmā nippariyāyato catuparibhogavinimutto visuṃyevāyaṃ paribhogoti veditabbo. So idha visuṃ na vutto, dāyajjaparibhogeyeva vā saṅgahaṃ gacchati. Sīlavāpi hi imāya sikkhāya samannāgatattā ‘‘sekho’’tveva vuccati. Imesu paribhogesu sāmiparibhogo dāyajjaparibhogo ca ariyānaṃ puthujjanānañca vaṭṭati, iṇaparibhogo na vaṭṭati. Theyyaparibhoge kathāyeva natthi. Kathaṃ panettha sāmiparibhogo dāyajjaparibhogo ca puthujjanānaṃ sambhavati? Upacāravasena. Yo hi puthujjanassapi sallekhappaṭipattiyaṃ ṭhitassa paccayagedhaṃ pahāya tattha anupalittena cittena paribhogo, so sāmiparibhogo viya hoti. Sīlavato pana paccavekkhitaparibhogo dāyajjaparibhogo viya hoti dāyakānaṃ manorathassa avirādhanato. Kalyāṇaputhujjanassa paribhoge vattabbameva natthi tassa sekkhasaṅgahato. Sekkhasuttaṃ (saṃ. ni. 5.13) hetassa atthassa sādhakaṃ.
“对于这位比丘”:哪怕只是在弹指那么短的时间里修习慈心的比丘。“他受用国人布施的食物不会白费”:这位出家修行人——比丘,因为修习慈心,驱除并止息了自己心相续中的嗔恚垢染以及和嗔恚同属一类的不善法,又如实看清了轮回中的怖畏,没有辜负自己的志向,所以他受用国人布施的食物不会白费。“有大利益”:意思是意义重大、作用很大。“得大果”:指果报广大。“有大效益”:指有巨大的异熟果报。“有大广布”:有广大的周遍。“有大威力”:指有强大的力。这里,第一项理由是:由于修习慈心,那位比丘以堪受供养者等的身份而堪受受用国人布施的食物;第二项理由是:使他人所施的布施成为有大利益。何况多修习呢?意思是:仅仅修习慈心尚且有如是大威力,更何况多修习呢?此处没有什么可说的了。
Imassa bhikkhunoti accharāsaṅghātamattampi kālaṃ mettacittaṃ āsevantassa bhikkhuno. Amogho raṭṭhapiṇḍaparibhogoti ‘‘ayaṃ pabbajito samaṇo bhikkhūti āmisaṃ dentānaṃ tāya mettāsevanāya attano santāne dosamalassa vā tadekaṭṭhānañca pāpadhammānaṃ pabbājanato vūpasamanato saṃsāre ca bhayassa sammāva ikkhaṇato ajjhāsayassa avisaṃvādanenassa amogho raṭṭhapiṇḍaparibhogo. Mahaṭṭhiyanti mahatthikaṃ mahāpayojanaṃ. Mahapphalanti vipulapphalaṃ. Mahānisaṃsanti mahānissandapphalaṃ. Mahājutikanti mahānubhāvaṃ. Mahāvipphāranti mahāvitthāraṃ. Ettha ca paṭhamaṃ kāraṇaṃ mettāsevanāya tassa bhikkhuno sāmiādibhāvena raṭṭhapiṇḍaparibhogārahatā, dutiyaṃ parehi dinnassa dānassa mahaṭṭhiyabhāvakaraṇaṃ. Ko pana vādoti mettāya āsevanamattampi evaṃmahānubhāvaṃ, ko pana vādo bahulīkāre, ettha vattabbameva natthī’’ti attho.
54在第四经的注释里,“令生起、令增长”这个地方,“修习”这个词本身就有“产生”和“增长”两层意思,这一点前面已经讲过了。
54. Catutthe uppādeti vaḍḍhetīti ettha bhāvanāsaddassa uppādanavaḍḍhanatthatā pubbe vuttā eva.
55第五经中,“在这两者”指的是第四经和第五经。说完“应当依照第三经所说的方式来了知”之后,为了说明应当怎样了知,接着说了“因为,凡是练习者……”等话。这是为了说明练习、修习、作意这三者在含义上并没有差别。如果有人问:既然这样,那经里为什么又那样开示呢?回答说:“然而,正自觉者……”等等。“以那种法界”指的是以一切知智。世尊以一切知智了知诸法的种种差别之后,哪怕只是一个法,也能相应地详细分析、开示出来。“以三个部分”指的是练习、修习、作意这三个方面。因为,慈心对一切众生以慈爱的方式反复引发出来,就是练习;使它增长,就是修习;不舍弃而持续放在心中,就是作意。
55. Pañcame imesu dvīsūti catutthapañcamesu. ‘‘Tatiye vuttanayeneva veditabba’’nti vatvā tathā veditabbataṃ dassetuṃ – ‘‘yo hi āsevatī’’tiādi vuttaṃ. Tena āsevanābhāvanāmanasikārānaṃ atthavisesābhāvamāha. Yadi evaṃ suttantassa desanā kathanti āha – ‘‘sammāsambuddho panā’’tiādi. Yāya dhammadhātuyāti sabbaññutaññāṇamāha. Tena hi dhammānaṃ ākārabhedaṃ ñatvā tadanurūpaṃ ekampi dhammaṃ tathā vibhajitvā bhagavā dasseti. Tīhi koṭṭhāsehīti āsevanābhāvanāmanasikārabhāgehi. Mettā hi sabbavatthuno mettāyanavasena ānītā sevanā āsevanā, tassā vaḍḍhanā bhāvanā, avissajjetvā manasi ṭhapanaṃ manasikāro.
56第六句:因为还没有用“这些是名”来限定,所以说是“不定说”;因为直接依“不善”本身的自性来说,所以说是“限定说”。它们被毫无剩余地完全摄尽,因为连极少一部分不善没有被取到的情况都不存在。亲近不善的,就是“属于不善”;存在于不善一方的,就是“不善一方”。因此说“就是不善”等等。最先而行,就是最先生起,也就是作为第一、作为主导而运作,这是它的意思。就同时生起等来说,在同时运作的四个无色蕴中,并不存在“这一个最先生起”这回事。然而,就像出世间道中慧根那样,在世间法中意根先起的性质更为突出,所以经中说“这一切都以意为前导”。事实上,在阿毗达摩中也是说“当欲界善心生起的时候”,这是把心作为前导、作为最上而来开示的。经中也说“诸法以意为前导”“六门之王”。因此说“这些……”等等。意是这些法的生起者:就意作为相应诸法的首领而运作而言,它使那些法随顺自己,就是在使它们这样生起,因此这样说。不过在注疏中,是就心作为主导这一点,借国王出行的比喻,把同时生起也说成像是最先生起一样,这个意思已经显示出来了。紧随,由此应当看出,这是说明若按刹那来说,心并没有真正的最先生起。因此说“从一处而已”就是这个意思。
56. Chaṭṭhe aniyamitavacanaṃ ‘‘ime nāmā’’ti niyametvā avuttattā. Niyamitavacanaṃ ‘‘akusalā’’ti sarūpeneva vuttattā. Asesato pariyādinnā honti appakassapi akusalabhāgassa aggahitassa abhāvato. Akusalaṃ bhajantīti akusalabhāgiyā. Akusalapakkhe bhavāti akusalapakkhikā. Tenāha – ‘‘akusalāyevā’’tiādi. Paṭhamataraṃ gacchatīti paṭhamataraṃ pavattati, paṭhamo padhāno hutvā vattatīti attho. Ekuppādādivasena hi ekajjhaṃ pavattamānesu catūsu arūpakkhandhesu ayameva paṭhamaṃ uppajjatīti idaṃ natthi, lokuttaramaggesu viya pana paññindriyassa, lokiyadhammesu manindriyassa puretarassa bhāvo sātisayoti ‘‘sabbete manopubbaṅgamā’’ti vuttaṃ. Tathā hi abhidhammepi (dha. sa. 1) ‘‘yasmiṃ samaye kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hotī’’ti cittaṃ pubbaṅgamaṃ jeṭṭhaṃ katvā desanā pavattā. Suttesupi vuttaṃ – ‘‘manopubbaṅgamā dhammā (dha. pa. 1, 2), chadvārādhipati rājā’’ti (dha. pa. aṭṭha. 2.buddhavaggo, erakapattanāgarājavatthu). Tenāha – ‘‘ete hī’’tiādi. Tesaṃ mano uppādakoti ca yadaggena mano sampayuttadhammānaṃ jeṭṭhako hutvā pavattati, tadaggena te attānaṃ anuvattāpento te tathā uppādento nāma hotīti katvā vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana cittassa jeṭṭhakabhāvameva sandhāya rājagamanaññāyena sahuppattipi paṭhamuppatti viya katvā vuttāti ayamattho dassito. Anvadevāti eteneva cittassa khaṇavasena paṭhamuppattiyā abhāvo dīpitoti daṭṭhabbo. Tenevāha – ‘‘ekatoyevāti attho’’ti.
57第七句里说“凡是善法”,是因为要毫无遗漏地统摄四地的一切善法,所以才这么说。
57. Sattame catubhūmakāpi kusalā dhammā kathitāti ‘‘ye keci kusalā dhammā’’ti anavasesapariyādānato vuttaṃ.
58第八句里说的“此”,是用语法性别变化来指称,或者这里的“此”就像“yadidaṃ”等词那样是个不变词,所以注释者说“这是放逸的意思”。放逸行相,就是放逸表现出来的样子。心的放任,就是在这些种种情形当中,不用念去把心管住,而是任由心散放,这就是失念。一再放任,就是一次又一次地舍放,反反复复地纵容。不恭敬而作,就是在做布施等这些善法的时候,不论是对做的人还是对所施的东西,都没有恭敬地去做。持续的状态就是恒常性,以持续的方式去做就是持续行,那本身就是持续行的状态;不是持续行,就是不持续行的状态。不完成而作,就是既没有彻底做完,也没有不间断地去做。萎靡而行,就是因为缺乏那种被称为不间断用功的展开力,所以萎靡不振地行事。舍弃意欲,就是对善行已经丢掉了精进的意欲。放下担子,就是把精进的担子卸下来,意思是心态退弱了。没有决意,就是在做善事上不能安住。不专心,就是不精勤修习。对善法不去反复习行等,就是没有习行等。放逸,是从它本身的性质来说明;放逸行,是从它的表现相状来说明;放逸性,是从它的状态来说明。退失,就是用这个来显示放逸是有过失的。这是就世间法来说的,不是指出世间法,所以说“已生起的……这……”等等。
58. Aṭṭhame idanti liṅgavipallāsena niddeso, nipātapadaṃ vā etaṃ ‘‘yadida’’ntiādīsu viyāti āha – ‘‘ayaṃ pamādoti attho’’ti. Pamajjanākāroti pamādāpatti. Cittassa vossaggoti imesu ettakesu ṭhānesu satiyā aniggaṇhitvā cittassa vossajjanaṃ sativiraho. Vossaggānuppadānanti vossaggassa anu anu padānaṃ punappunaṃ vissajjanaṃ. Asakkaccakiriyatāti etesaṃ dānādīnaṃ kusaladhammānaṃ pavattane puggalassa vā deyyadhammassa vā asakkaccakiriyā. Satatabhāvo sātaccaṃ, sātaccena kiriyā sātaccakiriyā, sāyeva sātaccakiriyatā, na sātaccakiriyatā asātaccakiriyatā. Anaṭṭhitakiriyatāti aniṭṭhitakiriyatā nirantaraṃ na anuṭṭhitakiriyatā ca. Olīnavuttitāti nirantarakaraṇasaṅkhātassa vipphārassa abhāvena olīnavuttitā. Nikkhittachandatāti kusalakiriyāya vīriyachandassa nikkhittabhāvo. Nikkhittadhuratāti vīriyadhurassa oropanaṃ, osakkitamānasatāti attho. Anadhiṭṭhānanti kusalakaraṇe appatiṭṭhitabhāvo. Ananuyogoti ananuyuñjanaṃ. Kusaladhammesu āsevanādīnaṃ abhāvo anāsevanādayo. Pamādoti sarūpaniddeso. Pamajjanāti ākāraniddeso. Pamajjitattanti bhāvaniddeso. Parihāyantīti iminā pamādassa sāvajjataṃ dasseti. Tayidaṃ lokiyānaṃ vasena, na lokuttarānanti āha – ‘‘uppannā…pe… ida’’ntiādi.
59第九:以“不放逸”之义,称为不放逸;它是放逸的对立面,也就是不舍离正念。从含义上说,这是恒常现起的正念的名称。而放逸,应当理解为与正念或正念与正知相对立的不善心生起。因此说:“应当从放逸的对立面来详细了知。”
59. Navame na pamajjati etenāti appamādo, pamādassa paṭipakkho satiyā avippavāso. Atthato niccaṃ upaṭṭhitāya satiyā etaṃ nāmaṃ. Pamādo pana satiyā satisampajaññassa vā paṭipakkhabhūto akusalacittuppādo daṭṭhabbo. Tenāha – ‘‘pamādassa paṭipakkhavasena vitthārato veditabbo’’ti.
60第十:沉没于可厌之事,所以叫懈怠;这是把 d 音变成 t 音来说的,它的状态就是懈怠,意思是懒惰。
60. Dasame kucchitaṃ sīdatīti kusīto da-kārassa ta-kāraṃ katvā, tassa bhāvo kosajjaṃ, ālasiyanti attho.