第18章
18. Aṭṭhārasamo paricchedo
见清净的详细解释
Diṭṭhivisuddhiniddesavaṇṇanā
1170-2现在,因为如此,具足其利益已由神通而获得的、更为坚固的定修习的比丘应当修习慧。如此则这慧以一切方式更加坚固,并且达到顶点。因此,为了阐明这慧的修习方法,接着说道“然而,定……”等。什么是慧?这是问它的自性。什么是意义?就是这慧有什么意义。“慧”这个词是依什么所诠义而使用的?这是他的意图。
1170-2. Idāni yasmā evaṃ abhiññāvasena adhigatānisaṃsāya thiratarāya samādhibhāvanāya samannāgatena bhikkhunā paññā bhāvetabbā hoti. Evañhi sā sabbākārena thiratarā sikhappattā ca hoti, tasmā tassā bhāvanānayavibhāvanatthamārabhanto āha ‘‘samādhiṃ panā’’tiādi . Kā paññāti sarūpapucchā. Ko catthoti imissā ko attho. Paññāti padaṃ kaṃ abhidheyyatthaṃ nissāya vattatīti adhippāyo.
1173-4慧就是观慧,这里显示的就是此处所说的慧本身;但在其他地方,慧有多种分类。与福心相应,就是与善心相应。这里用福这个词,排除了两种无记,同时也驳斥了“是有杂染的”这类邪说。用观这个词,排除了以业自性等方式生起的其余善慧。当说到“知或以种种方式”时,心里存着“什么是以种种方式知”的疑问;为了显示有别于想和识的相、以种种方式而知,先提出“想、识、慧有什么差别?有什么不同?”这一设问,然后给出解答:“想、识、慧……”等。即使在知的本性相同的情况下,也就是在对境的识知相相同的情况下。
1173-4.Paññā vipassanāpaññāti idhādhippetameva paññaṃ dasseti, aññattha pana bahuvidho paññāpabhedo hoti. Puññacittasamāyutāti kusalacittasampayuttā. Ettha ca puñña-ggahaṇena duvidhampi abyākataṃ nivatteti, tathā ‘‘atthi saṃkiliṭṭhā’’ti evaṃ pavattaṃ micchāvādaṃ paṭisedheti. Vipassanā-ggahaṇena kammassakatādivasappavattaṃ sesakusalapaññaṃ. Jānanā vā pakāratoti vutte ‘‘kimidaṃ pakārato jānanaṃ nāmā’’ti anuyogaṃ manasi nidhāya sañjānanavijānanākāravisiṭṭhaṃ nānappakārato jānananti dassetuṃ ‘‘saññāviññāṇapaññānaṃ, ko viseso kimantara’’nti kathetukamyatāpucchaṃ katvā vissajjanamāha ‘‘saññāviññāṇapaññāna’’ntiādinā. Jānanatte samepi cāti visayavijānanākāre samānepi.
1175“只是知道”是指:把所缘中存在的或是不存在的“蓝、黄”等,当成想的标记来知道。因为想确实有再次造成认知之缘的作用。用“只是”这个词,是为了排除差别,从而排除识知和了知的形态;用“就是”这个词,则是确定这些殊胜在任何时候都不存在于想。因此说“通达特征”等。想连“无常、苦、无我”的特征通达都做不到,识的作用也做不到,想又怎么能做慧的作用呢?所以说“做不到通达特征”,而不是说“做不到令得道”。
1175.Sañjānanamattaṃvāti ‘‘nīlapīta’’ntiādikaṃ ārammaṇe vijjamānaṃ, avijjamānaṃ vā saññānimittaṃ katvā jānanaṃ. Tathā hesā puna sañjānanapaccayakaraṇarasā. Matta-saddena visesanivattiatthena vijānanappajānanākāre nivatteti, eva-kārena kadācipi imissā te visesā na santiyevāti avadhāreti. Tenāha ‘‘lakkhaṇappaṭivedha’’ntiādi. ‘‘Aniccaṃ dukkhamanattā’’ti lakkhaṇapaṭivedhaṃ kātuṃ neva sakkoti, viññāṇakiccampi kātuṃ na sakkoti, saññā kuto paññākiccaṃ kareyyāti lakkhaṇapaṭivedhaṃ kātuṃ na sakkoticceva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘maggaṃ pāpetuṃ na sakkotī’’ti.
1176识在所缘上现起时,并不像想那样,仅仅以知道蓝、黄等的方式现起;它是在那里了知无常性等差别,以及其他类似的差别而现起,所以说“然而,识……”等。那么,识怎样通达特征呢?通过慧所指示的道路。因为以特征为所缘的观,多次通达特征而现起,由于熟练和串习的力量,即使在与智不相应的时候,观也能生起;就像熟练地诵读经典时,依文势而来的那些段落也不会被觉察到一样。而说“通达了特征”,是就特征成为所缘来说的,并不是指通达本身。
1176. Viññāṇaṃ pana ārammaṇe pavattamānaṃ na tattha saññā viya nīlapītādikassa sañjānanavaseneva pavattati, atha kho taṃ tattha aniccatādivisesaṃ, aññañca tādisaṃ visesaṃ jānantameva pavattatīti āha ‘‘viññāṇaṃ panā’’tiādi. Kathaṃ pana viññāṇaṃ lakkhaṇapaṭivedhaṃ karotīti? Paññāya dassitamaggena. Lakkhaṇārammaṇikavipassanāya hi anekavāraṃ lakkhaṇāni paṭivijjhitvā pavattamānāya paguṇabhāvato paricayavasena ñāṇavippayuttacittenapi vipassanā sambhavati, yathā taṃ paguṇassa ganthassa sajjhāyane ñāyāgatāpi vārā na viññāyanti. Lakkhaṇaṃ paṭivijjhitunti ca lakkhaṇānaṃ ārammaṇakaraṇaṃ sandhāya vuttaṃ, na paṭivijjhanaṃ.
1177“努力之后”是指:那识不能从生灭等智的次第开始,进而达到道,因为它不具有觉悟的本质。“依所说的方法”是指对识所说的方法。因为那慧既能了知所缘,又能通达特征,而且能以自身不共他人的威力使其达到道。而它们对所缘的了知,应当理解为像幼稚孩童、乡下人和金匠对金币的了知一样。就像一堆金币放在金匠的柜台上,有三个人在看:一个还没生起世俗智的幼稚孩童,一个乡下人,一个金匠。其中,幼稚孩童只知道金币的颜色花纹、长短、方形、圆形等形状而已,不知道“这是人们受用、享用之物,被认可为珍宝”。乡下人则知道这两方面,但不知道“这枚精巧,成色上等;这枚是假币;这枚成色参半;这枚成色只有四分之一”等分类。金匠知道所有那些种类,而且了知时,看一看也能知道,听到敲击声也能知道,闻到气味、尝到味道、用手拿持也能知道,知道“是在某村、某镇、某城、某山、某河岸制造的”,也知道“是某位老师制造的”。在这里,想就像未生起世俗智的幼稚孩童看金币一样,不作分类,只以整体的方式执取所缘,因为它是按蓝黄等方式执取所缘的现起相;识就像乡下人看金币一样,因为有能力了知某些差别;慧则应理解为像金匠看金币一样,因为有能力无余地了知。
1177.Ussakkitvāti 220 udayabbayādiñāṇapaṭipāṭiyā ārabhitvā maggaṃ pāpetumeva taṃ viññāṇaṃ na sakkoti asambodhasabhāvattā. Vuttanayanti viññāṇe vuttanayaṃ. Sā hi ārammaṇañca jānāti, lakkhaṇañca paṭivijjhati. Attano pana anaññasādhāraṇena ānubhāvena maggaṃ pāpetuñca sakkoti. Bālagāmikaheraññikānaṃ kahāpaṇajānanamiva ca nesaṃ ārammaṇajānanaṃ veditabbaṃ. Yathā hi heraññikaphalake ṭhapitaṃ kahāpaṇarāsiṃ eko asañjātavohārabuddhi bāladārako, eko gāmikapuriso, eko heraññikoti tīsu janesu passamānesu bāladārako kahāpaṇānaṃ cittavicittadīgharassacaturassaparimaṇḍalabhāvamattameva jānāti, ‘‘idaṃ manussānaṃ upabhogaparibhogāvahaṃ ratanasammata’’nti na jānāti. Gāmikapuriso tadubhayaṃ jānāti, ‘‘ayaṃ cheko mahāsāro, ayaṃ kūṭo, ayaṃ aḍḍhasāro, ayaṃ pādasāro’’tiādikaṃ pana vibhāgaṃ na jānāti. Heraññiko sabbepi te pakāre jānāti, jānanto ca oloketvāpi jānāti, ākoṭitasaddaṃ sutvāpi jānāti, gandhaṃ ghāyitvāpi rasaṃ sāyitvāpi hatthena dhārayitvāpi ‘‘asukasmiṃ gāme vā nigame vā nagare vā pabbate vā nadītīre vā kato’’tipi ‘‘asukaācariyena kato’’tipi jānāti. Tattha saññā asañjātavohārabuddhino bāladārakassa kahāpaṇadassanaṃ viya vibhāgaṃ akatvā piṇḍavaseneva ārammaṇaṃ gaṇhāti nīlādivasena ārammaṇassa upaṭṭhānākāraggahaṇato, viññāṇaṃ gāmikapurisassa kahāpaṇadassanamiva ekaccavisesaggahaṇasamatthatāya, paññā anavasesaggahaṇasamatthatāya heraññikassa kahāpaṇadassanamiva daṭṭhabbāti.
1178-80“自性通达”是指:自己的本质,或者说是相同的本质,称为自性;对它的通达,就是通过所知遍知和审察遍知来通达自性与共相。就像灯光能驱散遮住瓶子、布等物的外部黑暗一样,它也能驱散遮住前面所说的诸法自性的黑暗,其作用就是驱散。因为智光在生起的那一刻,确实能驱散心中的黑暗而生起,所以说“被认为具有驱散痴暗的作用”。正是由于这个原因,它在一切法中都以不迷乱的方式现起;或者它作为因,自身使作为果的不迷乱现起,所以说“以不迷乱为现起”。由于这里指的是观慧,所以定是它的近因。正如经中所说:“入定者如实了知”,因此说“以定为近因”。
1178-80.Sabhāvapaṭivedhananti sako bhāvo, samāno vā bhāvo sabhāvo, tassa paṭivedhanaṃ ñātapariññātīraṇapariññāvasena sabhāvasāmaññalakkhaṇapaṭivedhanaṃ. Ghaṭapaṭādipaṭicchādakassa bāhirandhakārassa dīpāloko viya yathāvuttadhammasabhāvapaṭicchādakassa viddhaṃsanarasā. Uppajjamānoyeva hi ñāṇāloko hadayandhakāraṃ vidhamento uppajjatīti āha ‘‘sammohanandhakārassa, viddhaṃsanarasā matā’’ti. Tatoyeva sabbadhammesu asammuyhanākārena paccupatiṭṭhati, kāraṇabhūtā vā sayaṃ phalabhūtaṃ asammohaṃ paccupatiṭṭhāpetīti āha ‘‘asammohapaccupaṭṭhānā’’ti. Vipassanāpaññāya idhādhippetattā samādhi tassā padaṭṭhānaṃ. Tathā hi ‘‘samāhito yathābhūtaṃ pajānātī’’ti (saṃ. ni. 3.5; 4.99; 5.1071; a. ni. 11.2) suttapadanti āha ‘‘samādhāsannakāraṇā’’ti.
1181-2所谓“通达诸法的自性”,是慧所独有的一种本性,并不因此而得慧的任何分类,所以文中说“依特征而说为一种”。以坏灭、毁坏之义,轮回被称为世间;因为被包含在其中,所以是系属于世间的;或者因为是在那里面被了知的,所以叫世间。因为不被它包含,所以叫非世间的。那么这里哪些是世间的,哪些是出世间的呢?文中说“以世间……”等等。于世间善心生起中,与道相应的,就是与世间道相应的。特别是,与见清净等四种清净所包含的道相应、在整体中生起的慧,也在其中的某些部分中生起,所以这里取了“道”这个说法;或者也可以说,正见等各自也有“道”这个名称。超越世间、从世间超出,就是出世间。因为出世间的(慧)也与道相应而应当修习,在观修达到终点时就能获得,所以取“出世间”这个说法并不矛盾。因此文中说“以出世间……”等等。通过“闻所成等”这个“等”字,把修所成也包含进来了。
1181-2. Dhammasabhāvapaṭivedho nāma paññāya āveṇiko sabhāvo, na tenassā koci vibhāgo labbhatīti āha ‘‘lakkhaṇenekadhā vuttā’’ti. Lujjanapalujjanaṭṭhena loko vuccati vaṭṭaṃ, tappariyāpannatāya loke niyuttā, tattha vā viditāti lokikā. Tattha apariyāpannattā alokikā. Katamā panettha lokiyā, katamā lokuttarā cāti āha ‘‘lokiyenā’’tiādi. Lokiyakusalacittuppādesu maggasampayuttā lokiyena maggena yuttā. Visesato pana diṭṭhivisuddhiādivisuddhicatukkasaṅgahitamaggasaṃyuttā samudāye pavattā paññā tadekadesesupi pavattatīti magga-ggahaṇaṃ kataṃ, paccekampi vā sammādiṭṭhiādīnaṃ maggasamaññāti katvā. Lokato uttarā uttiṇṇāti lokuttarā. Lokuttarāpi hi maggasampayuttā bhāvetabbā, vipassanāpariyosāne labbhatevāti lokuttara-ggahaṇaṃ na virujjhati. Tenāha ‘‘lokuttarenā’’tiādi. Sutamayāditotiādiggahaṇena bhāvanāmayaṃ saṅgaṇhāti.
1183-5依靠自己思考,是指对于各种没有过失之义的成就,不靠别人的教导,只凭自己想办法思考。“以广慧”,就是大慧;或者意思是,以像大地一样宽广的慧。“从他人听闻”,就是从他人那里听闻教导。“仅由所闻而成”,这是内含因之义的修饰语,意思是仅由听闻而成就之故。或者读作“由成就,或由所闻”。“或以任何方式”,就是从他人听闻,或者没有听闻。“达到安止”,这是为了显示已达到顶峰的修所成慧而说的,但并不是说仅仅达到安止就是修所成慧。这三种慧,依圣典应当这样理解——
1183-5.Attanova cintāyāti tassa tassa anavajjassa atthassa sādhane paropadesena vinā attano upāyacintāvaseneva . Bhūripaññenāti mahāpaññena, patthaṭatāya pathavīsamānapaññena vāti attho. Parato pana sutvānāti parato upadesaṃ sutvā. Suteneva ca nipphannāti antogatahetvatthamidaṃ visesanaṃ, suteneva nipphannattāti attho. ‘‘Nipphannattā sutena vā’’ti vā pāṭho. Yathā vāpi tathā vāti parato sutvā vā asutvā vā. Appanāpattāti idaṃ sikhāpattaṃ bhāvanāmayaṃ dassetuṃ vuttaṃ, na pana appanāpattāva bhāvanāmayāti. Tissopi panetā paññā pāḷivasena evaṃ veditabbā –
在这里,什么是思所成慧?在适合修行的业处中,或在适合修行的技艺处中,或在适合修行的明处中,对“业是自己的”,或对“随顺于谛的色是无常的”,或对“受、想、行、识是无常的”——凡是这样的随顺、忍可、见解、喜好、柔软、观察、对法的审察忍可,不靠从别人那里听闻而得到,这就叫作思所成慧。在这里,什么是闻所成慧?……从别人那里听闻而得到,这就叫作闻所成慧。已经进入等至的人,他的一切慧都是修所成慧。
‘‘Tattha katamā cintāmayā paññā? Yogavihitesu vā kammāyatanesu yogavihitesu vā sippāyatanesu yogavihitesu vā vijjāṭhānesu kammassakataṃ vā saccānulomikaṃ vā rūpaṃ aniccanti vā, vedanā, saññā, saṅkhārā, viññāṇaṃ aniccanti vā, yaṃ evarūpaṃ anulomikaṃ khantiṃ diṭṭhiṃ ruciṃ mudiṃ pekkhaṃ dhammanijjhānakkhantiṃ parato asutvā paṭilabhati, ayaṃ vuccati cintāmayā paññā. Tattha katamā sutamayā paññā…pe… sutvā paṭilabhati, ayaṃ vuccati sutamayā paññā. Sabbāpi samāpannassa paññā bhāvanāmayā paññā’’ti (vibha. 768).
在这里,虽然按照业处等分类,已经说过思所成慧和闻所成慧,也按照广大和出世间分类,说过修所成慧;但这里指的只是:最后一生中两位菩萨才能得到的、属于思所成慧的随顺谛慧;圆满波罗蜜的其他大慧者们才能得到的、属于闻所成慧的随顺谛慧;以及已经达到出世间安止的修所成慧。
Ettha ca kiñcāpi kammāyatanādivasena cintāmayasutamayapaññā mahaggatalokuttaravasena bhāvanāmayapaññā ca vuttā, idha pana antimabhavikānaṃ dvinnaṃ bodhisattānameva labbhamānā cintāmayabhūtā saccānulomikā paññā, pūritapāramīnaṃ avasesamahāpaññānaṃ labbhamānā sutamayā saccānulomikā paññā, lokuttarappanāpattāpi bhāvanāmayapaññāva adhippetā.
1186“四无碍解”是指以义、法、辞、辩这四种无碍解来说。这里难道不是指观慧吗?为什么提出无碍解呢?是为了使修行者智熟练,在说明慧的种种差别时,也想一并说明无碍解慧;或者因为无碍解慧是观的果,所以在讲世间与出世间慧的部分,也想说明与出世间慧同时应当证得的无碍解慧,因此就在这里说了。在义、法、辞当中的智,就是“于义之智是义无碍解,于法之智是法无碍解,于表述彼法的辞说中之智是辞无碍解”——这样来的三种分别智。于三者中,就是对前面所说的三种无碍解智,以行境、作用、相、味、现起、足处、地等为方式,把它们作为所缘来观察,这些智就是“此义的照明者”——这是观察者如此分别的智;或者以小、广大、无量来说,就是三种智中的智。以无碍解为所缘者之智也是辩无碍解。因此,在经分别的圣典中说“于诸智之智”,在注释中说“以一切处智为所缘而观察智的分别智”,两者没有差别地宣说。这样说来,即使没有广大的无碍解智,辞无碍解也是以小为所缘;三种无碍解或是小所缘,或是广大所缘,或是无量所缘,而辩无碍解的广大所缘性,也在问分圣典中宣说了。
1186.Paṭisambhidācatukkassāti atthadhammaniruttipaṭibhānasaṅkhātassa paṭisambhidācatukkassa vasena. Nanu cettha vipassanāpaññā adhippetā, kasmā paṭisambhidā āhaṭāti? Vipassakānaṃ ñāṇapāṭavatthaṃ paññāppabhede niddisiyamāne paṭisambhidāpaññāpi vattukāmatāya, paṭisambhidāpaññāya vā vipassanāphalabhūtattā lokiyalokuttarapaññādhikāre vā lokuttarapaññāya saha pāpuṇitabbaṃ paṭisambhidāpaññampi vattukāmatāya idheva vuttāti. Atthadhammaniruttīsu ñāṇanti ‘‘atthe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, dhamme ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, tatra dhammaniruttābhilāpe ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā’’ti (vibha. 718) evamāgataṃ atthādīsu tīsu pabhedagataṃ ñāṇattayaṃ. Tīsupīti yathāvuttesu tīsupi paṭisambhidāñāṇesu gocarakiccalakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānabhūmiādivasena te ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa imāni ñāṇāni idamatthajotakānīti evaṃ pabhedagataṃ ñāṇaṃ, parittamahaggataappamāṇavasena vā tīsu ñāṇesu ñāṇaṃ. Paṭisambhidārammaṇampi hi paṭibhānapaṭisambhidā hoti. Teneva ca suttantabhājanīyapāḷiyaṃ ‘‘ñāṇesu ñāṇa’’nti, aṭṭhakathāya ca ‘‘sabbatthakañāṇaṃ ārammaṇaṃ katvā ñāṇaṃ paccavekkhantassa pabhedagataṃ ñāṇa’’nti (vibha. aṭṭha. 718) avisesena vuttaṃ. Evañca katvā mahaggatapaṭisambhidāñāṇassa abhāvepi niruttipaṭisambhidā parittārammaṇā, tisso paṭisambhidā siyā parittārammaṇā, siyā mahaggatārammaṇā, siyā appamāṇārammaṇāti paṭibhānapaṭisambhidāya mahaggatārammaṇatāpi pañhāpucchakapāḷiyaṃ vuttā.
不过在阿毗达摩分别里——
Abhidhammabhājanīye pana –
当欲界善心生起时,如果它伴随着喜悦,并且与智慧相应,无论是以色为所缘……(中略)……还是以法为所缘,或者无论以什么为所缘,就在那个时候,有触……(中略)……有不散乱。此外,在那个时侯,还有其他非色的法存在,这些法是善的。对这些法的了解,就是法辨析。对这些法所生果报的了解,就是义辨析。用什么样的言辞来施设这些法,在对这些法的言辞表达中产生的了解,就是辞辨析。以那种智慧了知这些智慧——“这些智慧是在阐明这个意义”,对这些智慧的了解,就是辩辨析。
‘‘Yasmiṃ samaye kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti somanassasahagataṃ ñāṇasampayuttaṃ rūpārammaṇaṃ vā…pe… dhammārammaṇaṃ vā, yaṃ yaṃ vā panārabbha, tasmiṃ samaye phasso hoti…pe… avikkhepo hoti. Ye vā pana tasmiṃ samaye aññepi atthi arūpino dhammā, ime dhammā kusalā. Tesu dhammesu ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā. Tesaṃ vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā. Yāya niruttiyā tesaṃ dhammānaṃ paññatti hoti, tatra dhammaniruttābhilāpe ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā. Yena ñāṇena tāni ñāṇāni jānāti ‘imāni ñāṇāni idamatthajotakānī’ti, tesu ñāṇesu ñāṇaṃ paṭibhānapaṭisambhidā’’ti (vibha. 725) –
因为开示是顺着心生起的次第而展开的,所以这里只作了有所保留的表述。阿毗达摩分别论中的开示,是把摄于心生起中的义理完整无余地说了出来,并不是把一切所知都说了,因此只是按照所显示的境域来说“以那种智了知那些智”,这并不否定那种智还有其他所缘,因为开示并不以那为界限。这样一来,在那里对于涅槃、对于未来,也可能有义辨析;不应当说义辨析是以过去为所缘、以未来为所缘或以现在为所缘,因为已经说过义辨析以涅槃为所缘。这里,“义”简要来说,是因之果的另一种说法。因为因之果是随顺因而被了知、被证得、被达到的,所以称为“义”。“法”简要来说,是缘的另一种说法。因为它能持住、推动那那(果),或者能持住而使其达到,所以称为“法”。“词”是众生根本语的摩揭陀语,诸佛的开示就是用这种语言。“辩”就是前面所说的三种智。这在阿毗达摩中已经说过:“于苦有智……中略……于其异熟有智,是义辨析”等等。
Cittuppādakkamena desanāya pavattattā sāvaseso pāṭho kato. Cittuppādasaṅgahite atthe asesetvā desanā hi abhidhammabhājanīye pavattā, na sabbañeyyeti yathādassitavisayavacanavasena ‘‘yena ñāṇena tāni ñāṇāni jānātī’’ti vuttaṃ, na taṃ aññārammaṇataṃ paṭisedheti desanāya atapparabhāvato. Evañca katvā tattha nibbāne, anāgatepi atthapaṭisambhidā siyā na vattabbā atītārammaṇātipi anāgatārammaṇātipi paccuppannārammaṇātipīti atthapaṭisambhidāya nibbānārammaṇatā vuttā. Ettha ca atthoti saṅkhepato hetuphalassetaṃ adhivacanaṃ. Hetuphalañhi yasmā hetuanusārena arīyati adhigamīyati sampāpuṇīyati, tasmā atthoti vuccati. Dhammotipi saṅkhepato paccayassetaṃ adhivacanaṃ. So hi yasmā taṃ taṃ dahati pavatteti, sampāpuṇituṃ vā dhāreti, tasmā dhammoti vuccati. Niruttīti sattānaṃ mūlabhāsābhūtā māgadhikabhāsā, yāya buddhānaṃ desanā hoti. Paṭibhānanti heṭṭhā vuttaṃ ñāṇattayameva. Vuttañhetaṃ abhidhamme ‘‘dukkhe ñāṇaṃ…pe… tassa vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’tiādi.
11871187. 不过,因为这段“义”只是简略地说,而按照分类详细说明时才会清楚,所以就把它们总摄起来,从分类的角度来显示义等,于是开始说“凡任何缘已生者”等等。“凡任何缘已生者”,就是从因等缘所生起的任何法。这里所要表达的,正是那种依“这是从这生起的”这样随顺因被了知的情形;同样地,作为善、不善果的果报,依无作用而安住的状态被了知;其余的唯作诸法,依非果报而安住的状态被了知;无为的灭尽,作为出离,依寂灭而安住的状态被了知;作为佛语之义的蕴等胜义法,依“由此而显示此”这样随顺圣典被了知——这样随顺巴利圣典被了知,才获得“义”这个通称。因此说“凡任何缘已生者”等等。其中,因之果以及所说的义,各自系属于各自的因,又系属于所说而被了知,所以是间接地说;其余的法则唯依各自的状态而被了知,所以是直接地说,名为“义”。其中,间接说的义是依经分别而说,直接说的义是依论分别而说,应当这样理解。“所说”是指圣典之法。其余的内容,应按照在五种义中已说的方式,随宜配合而了知。
1187. Yasmā panāyaṃ saṅkhepatthova, pabhedavasena ca vuccamāno pākaṭo hoti, tasmā taṃ saṅgahetvā pabhedatova atthādike dassetuṃ ‘‘yaṃ kiñci paccayuppanna’’ntiādi āraddhaṃ. Yaṃ kiñci paccayuppannanti yaṃ kiñci hetādipaccayato samuppannaṃ. Taṃ pana ‘‘idaṃ ito nibbatta’’nti evaṃ hetuanusārena viññāyamānameva idha adhippetaṃ, tathā kusalākusalaphalabhūtā vipākā abyāpārasantivasena viññāyamānā, sesā abyāpārabhūtā kiriyā dhammā avipākasantivasena, asaṅkhataṃ nissaraṇabhūto nirodho nibbutisantivasena, buddhavacanatthabhūto khandhādiparamatthadhammo imāya ayaṃ dīpitoti evaṃ pāḷianusārena viññāyamānova atthasamaññaṃ labhatīti āha ‘‘yaṃ kiñci paccayuppanna’’ntiādi. Tattha hetuphalaṃ, bhāsitattho ca sakasakahetupaṭibaddho, bhāsitapaṭibaddho ca viññāyatīti pariyāyato, sesaṃ sakasakabhāvavaseneva viññāyatīti nippariyāyatova attho nāma. Tattha pariyāyattho suttantabhājanīyavasena vutto, nippariyāyattho abhidhammabhājanīyavasenāti daṭṭhabbaṃ. Bhāsitanti pāḷidhammamāha. Sesaṃ atthapañcakesu vuttanayena yathārahaṃ yojetvā veditabbaṃ.
在这里,涅槃是应当证得的义,所说的义是应当让人了知的义,其余的是应当让它生起的义,这样义就有三种。道是能使人证得的因,所说的教法是能使人了知的因,其余的是能使之生起的因,这样因也有三种,应当这样理解。在这里,对于唯作诸法,由于它们不是异熟,所以没有说它们是“法”的状态。如果这样的话,因为它们不是异熟,就不应该说它们是“义”的状态吗?不是的,因为它们是缘所生的。这样一来,善法和不善法也是缘所生的,难道也成了“义”的状态吗?这没有过失,因为没有受到遮止。不过,由于善与不善法是异熟果的主要之因,其状态很明显,所以只说它们是“法”的状态;如果说唯作法是缘,所以成为“法”的状态呢?这没有过失,因为没有受到遮止。但是,由于唯作法没有与业果相关联的因性,所以说它们是“法”的状态并不合理。再者,如果不作“这是那的缘,这是缘所生”这样的区分,而只是观察善、不善以及异熟、唯作诸法的人,就不会生起法无碍解和义无碍解,因此只说它们是义和法的状态,应当这样理解。
Ettha ca nibbānaṃ pattabbo attho, bhāsitattho ñāpetabbo attho, itaro nibbattetabbo atthoti tividho hoti attho. Maggo sampāpako hetu, bhāsitaṃ ñāpako hetu, itaraṃ nibbattako hetūti evaṃ tividho hotīti daṭṭhabbaṃ. Kiriyādhammānañcettha avipākatāya dhammabhāvo na vutto. Yadi evaṃ vipākā na hontīti atthabhāvo na vattabbo? Na, paccayuppannabhāvato. Evaṃ sati kusalākusalānampi paccayuppannattā atthabhāvo āpajjati? Nāyaṃ doso appaṭisiddhattā. Vipākassa pana padhānahetutāya pākaṭabhāvato dhammabhāvo eva tesaṃ vutto, kiriyānaṃ paccayabhāvā dhammabhāvo āpajjatīti ce? Nāyaṃ doso appaṭisiddhattā. Kammaphalasambandhassa pana hetubhāvābhāvato dhammabhāvo na yuttoti. Apica ‘‘ayaṃ imassa paccayo, ayaṃ paccayuppanno’’ti evaṃ bhedamakatvā kevalaṃ kusalākusale vipākakiriyadhamme ca paccavekkhantassa dhammatthapaṭisambhidā na hontīti tesaṃ atthadhammatā vuttāti daṭṭhabbaṃ.
1189“自性词”就是不颠倒的词。所谓不颠倒的词,是说在让人理解各个不同含义时,始终具有固定不变的关联、不会出错的说法,这就是指摩揭陀语。为什么呢?因为摩揭陀语在任何时候都有固定不变的关联,而其他语言则会随着时间而变化。不过从实际含义来说,这只是名称的施设——老师们是这样说的。正如他们所说:
1189.Sabhāvaniruttīti aviparītanirutti, aviparītaniruttīti tassa tassa atthassa bodhane sabbakālaṃ paṭiniyatasambandho abyabhicāravohāro māgadhabhāsāti vuttaṃ hoti. Sā hi sabbakālaṃ paṭiniyatasambandho, itarā bhāsā pana kālantarena parivattanti. Atthato panesā nāmapaññattīti ācariyā. Yathāhu –
辞是摩揭陀语,从含义上说则是名称的施设。
‘‘Nirutti māgadhā bhāsā, atthato nāmasammutī’’ti.
另有一些人主张:如果自性词就是施设的自性,那么这样一来,施设就成了应当被说出来的东西,而不是言语了。这样一来,“在那里,对法与词的宣说所生起的智就是词无碍解”这句话就说不通了,因为“应当被说出来的东西”就是宣说本身。可是,除了言语之外,并没有另一个应当被说出、应当被发出的东西。那么,应当通过“触”等词来了知的对象,才是应当被说出来的东西。这样一来,义和法也成了应当被了知的,它们也就变成了词的状态。再者,注疏中说:“‘触’是自性词,‘触、触’不是自性词”(《分别论注》718),这就说明,伴随着表示变化的声音才是词。注疏中还说:“以那个自性词的声音为所缘而反复观察的人,在那个自性词的宣说中,生起通达各种分类的智,这就是词无碍解。这样一来,这个词无碍解就是以声音为所缘,而不是以施设为所缘”(《分别论注》718)。因此,在以词的声音为所缘的耳识过程之后,词无碍解在意门中生起。这样,“词无碍解以有限的事物为所缘”这句话就成立了。觉护长老等人则说:“‘词无碍解以现在的事物为所缘’这句话,是就执取现在的声音、之后才了知而言的。”但这样一来,就会变成“以某个现在的事物为所缘”却又说成“以另一个现在的事物为所缘”了。然而,就像天耳通智是决定人声等各种声音差别的条件,能显现各种声音那样,同样,以现在的自性词声音为所缘、能显现那个声音的智,是决定自性词与非自性词的条件,称为词无碍解,这样说并不违背巴利圣典。至于“以那个自性词的声音为所缘而反复观察的人”这句话,也并非不能说它是在说“以现在的声音为所缘而反复观察”。因为那个智在显现自性词的时候,正是在反复观察各种声音之后,成为决定各种分类的条件,它是在突破并通达词的时候生起的,所以也是通达分类的。
Apare pana – yadi sabhāvanirutti paññattisabhāvā, evaṃ sati paññatti abhilapitabbā, na vacananti āpajjati, evañca sati ‘‘tatra dhammaniruttābhilāpe ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā’’ti idaṃ na sakkā vattuṃ, abhilapitabboti abhilāpo. Na hi vacanato aññaṃ abhilapitabbaṃ uccāretabbaṃ atthi, atha phassādivacanehi bodhetabbaṃ abhilapitabbaṃ, evañca sati atthadhammānampi bodhetabbattā tesampi niruttibhāvo āpajjati, apica aṭṭhakathāyaṃ ‘‘phassoti ca sabhāvanirutti, phassā phassanti na sabhāvaniruttī’’ti (vibha. aṭṭha. 718) vacanato viññattivikārasahito saddo niruttīti dassitameva, ‘‘taṃ sabhāvaniruttisaddaṃ ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa tasmiṃ sabhāvaniruttābhilāpe pabhedagataṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā, evamayaṃ niruttipaṭisambhidā saddārammaṇā nāma jātā, na paññattiārammaṇā’’ti ca aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 718) vuttattā niruttisaddārammaṇāya sotaviññāṇavīthiyā parato manodvāre niruttipaṭisambhidā pavattati, evañca katvā ‘‘niruttipaṭisambhidā parittārammaṇā’’ti vacanaṃ upapannaṃ hotīti vadanti. Ācariyajotipālattherādayo panāhu – ‘‘niruttipaṭisambhidā paccuppannārammaṇā’’ti vacanaṃ paccuppannaṃ saddaṃ gahetvā pacchājānanaṃ sandhāya vuttaṃ, evañca sati aññasmiṃ paccuppannārammaṇe aññaṃ paccuppannārammaṇanti vuttanti āpajjati, yathā pana dibbasotañāṇaṃ manussādisaddabhedanicchayassa paccayabhūtaṃ taṃtaṃsaddavibhāvakaṃ, evaṃ sabhāvāsabhāvaniruttinicchayassa paccayabhūtaṃ paccuppannasabhāvaniruttisaddārammaṇaṃ taṃvibhāvakaṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidāti vuccamāne na koci pāḷivirodho, taṃ sabhāvaniruttisaddaṃ ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassāti ca paccuppannasaddārammaṇapaccavekkhaṇaṃ pavattentassāti na na sakkā vattuṃ. Tampi hi ñāṇaṃ sabhāvaniruttiṃ vibhāventameva taṃtaṃsaddapaccavekkhaṇānantaraṃ taṃtaṃpabhedanicchayassa hetubhāvato niruttiṃ bhindantaṃ paṭivijjhantameva uppajjatīti ca pabhedagatampi hotīti.
1190“三种”这句,下文已经解释过它的方式了。“审察”是指:以无痴来审察“这些智能够阐明这个意义”。“难道这三种智不也都没有超出义和法的自性吗?那么在诸智当中,智就是义辨析和法辨析了,为什么又要单独说‘于彼……所见’呢?”因为这里指的是在有对象的三种智中运作的智。凡是以智为对象的智,它在通达那个对象时也是以无痴的方式运作的,在这里就叫才辨析。正因为如此,才说“这些智能阐明这个意义”。而纯粹以智为对象的智,就只是义辨析。在这里,虽然这种辨析是在有对象的诸智中运作的,但下文三种智只是阐明诸对象的差别。就像什么呢?就像一个人虽然博学多闻,却不擅长说法,他虽然知道说法师该说的法,但说法本身只是说法师的领域。应当这样理解。在这四种辨析当中,后面三种在有学和无学道的刹那,是以无痴的方式通达的,义辨析则是通过作所缘的方式通达。因此,义辨析也具有道和果的自性,所以它是世间的也是出世间的,其余三种则只是世间的。因此古人说:
1190.Tividhanti idaṃ heṭṭhā vibhāvitanayamevāti. Paccavekkhatoti imāni ñāṇāni idamatthajotakānīti asammohavasena paccavekkhantassa. Nanu ca tīṇi ñāṇānipi atthadhammasabhāvaṃ nātivattantīti ñāṇesu ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, dhammapaṭisambhidā ca hoti, kasmā pana ‘‘tesu…pe… mata’’nti visuṃ vuttanti? Sārammaṇesu tīsu ñāṇesu pavattañāṇassa adhippetattā. Yañhi ñāṇārammaṇaṃ ñāṇaṃ tassa ārammaṇampi asammohavasena paṭivijjhantameva pavattati, taṃ idha paṭibhānapaṭisambhidā nāma. Evañca katvā vuttaṃ ‘‘imāni ñāṇāni idamatthajotakānī’’ti. Ñāṇamattārammaṇaṃ pana ñāṇaṃ atthapaṭisambhidāyeva. Ettha ca kiñcāpi ayaṃ paṭisambhidā sārammaṇesu ñāṇesu pavattati, ārammaṇānaṃ pana pabhedaṃ heṭṭhā ñāṇattayameva vibhāveti. Yathā kiṃ? Yathā dhammadesanāya asamattho bahussuto kiñcāpi dhammakathikena kathetabbaṃ dhammaṃ jānāti, desanā pana dhammakathikasseva visayoti, evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Imāsu pana pacchimānaṃ tissannaṃ sekhāsekhamaggakkhaṇe asammohavasena paṭivedho hoti, atthapaṭisambhidāya ārammaṇakaraṇavasenapi. Tathā hi sā maggaphalasabhāvāpi hoti. Evañca katvā sā lokiyalokuttarā, sesā tisso lokiyāva. Tenāhu porāṇā –
他们在有学和无学的道刹那,凭不迷痴而得到。
义智则随其所缘,通于二种,余智则为有漏。
‘‘Lābho tāsamasammohā, sekhāsekhapathakkhaṇe; Atthapaññā yathālambā, sā dvidhāññā tu sāsavā’’ti.
11911191. 接着为了说明这四种无碍解通过五种方式变得清晰,开始说“教理”等。其中,教理指的是学习佛陀的言教,也就是在巴利三藏和注疏中,对难句、词义、判定进行反复询问,为了从各个方面了知而提问。听闻指的是恭敬地、用心地以耳识来领受。证得指的是道的生起。不过注疏中说:“证得指的是阿罗汉道的生起。”(《分别论注》718)这是就有学地难以通达各种分类、无学地则通达很多而言的。或者说,这是就殊胜的证得而言。因为有学所证得的这些无碍解,也要通过证得阿罗汉才变得清晰。就像先前的修行是条件一样,证得阿罗汉也是阿罗汉无碍解清晰的条件,这一点毫无疑问。因此,这五种应当按各自对应的情况,配合为有学和无学无碍解清晰的原因。所谓先前的修行,是指在过去诸佛的教法中,以出家又还俗的方式,一直到随顺智和种姓智的邻近阶段,都在致力于观修。在这里,证得和先前的修行能让未生起的无碍解生起,让已生起的变得清晰;其余的几项则只是让它们变得非常清晰的条件,应当这样理解。
1191. Imā pana catasso paṭisambhidā pañcahi ākārehi visadabhāvaṃ gacchantīti dassetuṃ ‘‘pariyattī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha pariyatti nāma buddhavacanassa pariyāpuṇanaṃ, pāḷiaṭṭhakathāsu gaṇṭhipadaatthapadavinicchayakathā paripucchā parito sabbato ñātuṃ pucchāti katvā. Savanaṃ sakkaccaṃ aṭṭhiṃ katvā sotaviññāṇavasena gahaṇaṃ, adhigamo magguppatti. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘adhigamo nāma arahattamagguppattī’’ti (vibha. aṭṭha. 718) vuttaṃ. Taṃ sekhabhūmiyaṃ pabhedagamanaṃ appavisayaṃ, asekhabhūmiyaṃ bahuvisayanti katvā vuttaṃ. Sātisayaṃ vā adhigamanaṃ sandhāyeva vuttaṃ. Sekhena pattānampi hi imāsaṃ arahattappattiyā visadabhāvādhigamoti. Pubbayogo viya pana arahattappatti arahatopi paṭisambhidāvisadatāya paccayo na na hotīti pañcannampi yathāyogaṃ sekkhāsekkhapaṭisambhidāvisadatāya kāraṇatā yojetabbā. Pubbayogo nāma pubbabuddhānaṃ sāsane gatapaccāgatikabhāvena yāva anulomagotrabhusamīpaṃ, tāva vipassanābhiyogo. Adhigamapubbayogā cettha anuppannaṃ uppādenti, uppannañca visadaṃ karonti, sesāni pana suvisadabhāvasseva paccayāti daṭṭhabbaṃ.
1192-4像这样,先按一种等分类等方式显示了慧的差别之后,现在为了阐明修习的方法,就开始说“应如何修习”等话。在这里,因为对于这种慧来说,蕴等诸法是地,戒清净和心清净这两种清净是根,见清净、度疑清净、道非道智见清净、行道智见清净、智见清净这五种清净是身体,所以为了说明:对于这些作为地的诸法,通过学习和提问来熟悉智,成就作为根的两种清净之后,应当成就作为身体的五种清净来修习,于是开始说“于蕴等”等话。“于蕴等”是指蕴、处、界、根、缘起等分类。“作为地的”是指通过把握特相等而成为智的活动处所的诸法。“戒、心清净”是指作为根的戒清净和心清净。因为确实有戒清净和心清净时,这种慧才叫作有根,没有时就不是。“见清净等五种”是指应当被增长、作为身体的见清净等五种。因为这种慧随着相续生起时,这五种清净——见清净等,就像足、手、头的位置一样,应当以部分代表整体的方式理解为身体。“以那慧”是指通过学习和提问等方式在蕴等诸法上生起的慧。“生等”是指生、老、死等。
1192-4. Evaṃ ekavidhādivasena paññāya pabhedaṃ dassetvā idāni bhāvanāvidhānaṃ vibhāvetuṃ ‘‘kathaṃ bhāvetabbā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha yasmā imāya paññāya khandhādayo dhammā bhūmi, sīlavisuddhi ceva cittavisuddhi cāti imā dve visuddhiyo mūlaṃ, diṭṭhivisuddhi kaṅkhāvitaraṇavisuddhi maggāmaggañāṇadassanavisuddhi paṭipadāñāṇadassanavisuddhi ñāṇadassanavisuddhīti imā pañca visuddhiyo sarīraṃ, tasmā tesu bhūmibhūtesu dhammesu uggahaparipucchāvasena ñāṇaparicayaṃ katvā mūlabhūtā dve visuddhiyo sampādetvā sarīrabhūtā pañca visuddhiyo sampādentena bhāvetabbāti dassetuṃ ‘‘khandhādīsū’’tiādi āraddhaṃ. Khandhādīsūti khandhāyatanadhātuindriyapaṭiccasamuppādādibhedesu. Bhūmibhūtesu cāti lakkhaṇādiggahaṇavasena ñāṇassa pavattiṭṭhānabhūtesu. Sīlaṃ cittavisuddhinti mūlabhūtaṃ sīlavisuddhiṃ, cittavisuddhiñca. Sati hi sīlavisuddhiyaṃ, cittavisuddhiyañca ayaṃ paññā mūlajātā nāma hoti, nāsatīti. Diṭṭhivisuddhādayo pañcāti upabrūhetabbattā sarīrabhūtā diṭṭhivisuddhiādayo pañca. Imissā hi paññāya santānavasena pavattamānāya pādapāṇisīsaṭṭhāniyā diṭṭhivisuddhiādayo imā pañca visuddhiyo avayavena samudāyūpalakkhaṇanayena sarīranti veditabbā. Tāya paññāyāti uggahaparipucchādivasena khandhādīsu dhammesu pavattapaññāya. Jananāditoti jātijarāmaraṇādīhi.
1195-6说完“应当修习”之后,现在要说明:在蕴等作为基础的法上,以戒清净和心清净这两个被称为根本的清净善加立足,再通过增长被称为五种清净的身体,这才叫作慧的增长。因此,为了显示作为观慧基础的蕴等法中的一部分,而说了“色及”等话。其中“在那里”就是指在那五蕴当中。“任何”是指毫无遗漏地全部涵盖。“过去、未来等”则是用“等”这个说法,把同样的色归入十一种情形中来显示。而“等”这个字也包含了现在。
1195-6. ‘‘Bhāvetabbā’’ti vatvā idāni yasmā khandhādibhūmīsu sīlavisuddhicittavisuddhisaṅkhātehi mūlehi suppatiṭṭhitena pañcavisuddhisaṅkhātasarīrassa vaḍḍhaneneva paññāvaḍḍhanā nāma hoti, tasmā vipassanāpaññāya bhūmibhūtesu khandhādīsu ekadesadassanatthaṃ ‘‘rūpañcā’’tiādi vuttaṃ. Tatthāti tesu pañcasu khandhesu. Yaṃ kiñcīti anavasesapariyādānaṃ. Atītānāgatādikantiādinā pana tadeva ekādasasu okāsesu pakkhipitvā dasseti. Ādi-ggahaṇena paccuppannassa gahaṇaṃ.
1197-1200在“低劣”等说法中:因为是不善业所等起,所以是低劣;因为是善业所等起,所以是殊胜。或者,因为是不善异熟生起的原因,所以是低劣;反过来就是殊胜。因为属于难以把握的微细色等,所以是远;反过来就是近——应当这样理解其含义。把这一切合在一起,就是以智慧把过去等类别所区分的这一切色,整体地把握为一堆,就像“大水堆”等说法那样,因此称为“以堆积为含义的色蕴”。经里也确实说过:“把那一并合起来,聚集、归纳。”在受蕴等里面,也是同样的道理。不过,在每一种受等当中,应当知道“蕴”这个词是依惯用法而使用的,就像在“我看见了海”等说法里,虽然看见的只是部分,却用集合的名称来称呼。凡是具有领纳特相的——这是连接关系。受蕴本身就是受蕴性。关于受在过去等分类上的详细解说,应当从《清净道论》中取来。行蕴以思为主导,所以说“造作的特相”,意思是:把相应诸法聚集到所缘上的特相,也就是积集的特相。或者,因为经中说“他们造作有为”,意思是:就像自己的果被造作得完全成就那样,具有造作的本质。不过,这是依善思和不善思来说的。
1197-1200.Hīnantiādīsu akusalakammasamuṭṭhānatāya hīnaṃ, kusalakammasamuṭṭhānatāya paṇītaṃ. Akusalavipākuppattihetubhūtatāya vā hīnaṃ, vipariyāyena paṇītaṃ. Duppariggahabhūtasukhumarūpādivasena dūraṃ, itaravasena santikantiādinā attho veditabbo. Sabbaṃ taṃ ekato katvāti atītādivibhāgabhinnaṃ sabbaṃ taṃ rūparāsivasena buddhiyā ekajjhaṃ gahetvā ‘‘mahāudakakkhandho’’tiādīsu viya ‘‘rāsaṭṭhena rūpakkhandho’’ti vuccati. Suttepi hi vuttaṃ ‘‘tadekajjhaṃ abhisaṃyūhitvā abhisaṅkhipitvā’’ti. Vedanākkhandhotiādīsupi eseva nayo. Ekekesu pana vedanādīsu ‘‘samuddo mayā diṭṭho’’tiādīsu viya samudāyavohārassa avayavepi dissanato khandha-saddo ruḷhīvasena pavattatīti daṭṭhabbaṃ. Yaṃ taṃ kiñci vedayitalakkhaṇanti sambandho. Vedanākkhandhoyeva vedanākkhandhatā. Vedanāya atītādivibhāge vitthārakathā visuddhimaggato (visuddhi. 2.497 ādayo) gahetabbā. Abhisaṅkhāralakkhaṇanti saṅkhārakkhandhassa cetanāpadhānatāya evaṃ vuttaṃ, sampayuttadhamme ārammaṇe rāsikaraṇalakkhaṇaṃ sampiṇḍanalakkhaṇanti vuttaṃ hoti. Atha vā ‘‘saṅkhatamabhisaṅkharontī’’ti (saṃ. ni. 3.79) vuttattā yathā attano phalasaṅkhataṃ sammadeva nipphannaṃ hoti, evaṃ abhisaṅkharaṇasabhāvanti attho. Ayaṃ pana kusalākusalacetanāya vasena vaṭṭati.
1202-5像这样,先用观慧把作为基础的法从某一角度作了说明,现在因为戒清净和心清净前面已经讲过了,这里就不再重复讲,为了说明作为修慧起点的见清净,所以接着开始说“四大以及”等等。
想要完成这件事的修行者,虽然可以按四界分别、或十二处、或五蕴、或两种简略分类、或按已证得的禅那来确立名色,但如果用各种方式一一说明确立的方法,会带来太多繁琐,所以这里只按已证得的蕴来展示确立。
“以八十一心”,就是以八十一种世间心。而出世间心,无论是纯观行者还是止行者,都还不能把握,因为还没有证得。
“四种非色蕴”,就是四种非色蕴。因为遇到冷热等相违的缘和合时会发生变化,所以色以变坏为特相。因为朝向所缘而倾向,所以名以倾向为特相。
“遍摄”,就是用能作区划的慧,划定范围之后加以把握。
1202-5. Evaṃ vipassanāpaññāya bhūmibhūte dhamme ekadesato dassetvā idāni sīlacittavisuddhīnaṃ heṭṭhā vuttattā tā avatvā idaṃ paññābhāvanāya ādibhūtaṃ diṭṭhivisuddhiṃ dassetuṃ ‘‘cattāro ca mahābhūtā’’tiādi āraddhaṃ. Taṃ sampādetukāmena ca yogāvacarena catudhātuvavatthānavasena vā dvādasāyatanavasena vā pañcakkhandhavasena vā ubhinnaṃ saṅkhepakoṭṭhāsānaṃ vasena vā paṭiladdhajjhānavasena vā nāmarūpassa vavatthāpetabbabhāvepi tena tena mukhena vavatthānappakāsanassa atipapañcāvahattā yathādhigatakkhandhavaseneva idha vavatthānaṃ dassitaṃ. Ekāsītiyā cittenāti ekāsītiyā lokiyacittena. Lokuttaracittāni pana neva sukkhavipassakassa, na samathayānikassa pariggahaṃ gacchanti anadhigatattā. Cattārorūpino khandheti cattāro arūpino khandhe. Sītuṇhādivirodhipaccayasamavāye vikārāpajjanato rūpaṃ ruppanalakkhaṇaṃ. Ārammaṇābhimukhaṃ namanato nāmaṃ namanalakkhaṇaṃ. Parigaṇhatīti paricchedakārikāya paññāya paricchinditvā gaṇhāti.
1206-9孪生棕榈的球茎,是指由两颗种子长成、合为一体的孪生棕榈球茎。它虽然是孪生的、相续已断,却显现得好像没有断一样;色法与非色法也是如此。“名与色”这一句本身就已经成立了两者的二重性,所以说“作二重确立”,是为了显示在名色之外再没有别的。因此说“从名、从色”等等。由于还没有以“唯是名色”来决定,也还没有破除相续等密集,所以仍然以不执取的方式、总合为一而转起的“有情”之痴,就是有情痴;这是为了破除它、镇伏它。依众多经典来说:像“正如”等在这里所显示的,以及其他许多经典,例如“摩诃梨,如果此色是我,此色就不应导致疾病”等等。“那”,就是那名色。
1206-9.Tālassa kandaṃ tu yamakanti dvīhi bījehi nibbattitaṃ ekībhūtaṃ yamakatālakandaṃ. Tañhi yamakaṃ bhinnasantānampi abhinnaṃ viya upaṭṭhāti, evaṃ rūpārūpadhammāti. Nāmañca rūpañcāti eteneva tassa duvidhabhāve siddhe ‘‘dvidhā vavatthapetī’’ti idaṃ nāmarūpavinimuttassa aññassa abhāvadassanatthaṃ. Tenevāha ‘‘nāmato rūpato’’tiādi. Nāmarūpamattatāya avinicchitattā, santānādighanabhedassa ca akatattā abhinivesena vinā samūhekattaggahaṇavasena ‘‘satto’’ti pavatto sammoho sattasammoho, tassa ghātatthaṃ vikkhambhanatthaṃ. Bahusuttavasenāti ‘‘yathā hī’’tiādinā idha dassitānaṃ, aññesañca ‘‘rūpañca hidaṃ, mahāli, attā abhavissa , nayidaṃ rūpaṃ ābādhāya saṃvatteyyā’’ti (mahāva. 20; saṃ. ni. 3.59) evamādīnaṃ sambahulānaṃ suttantānaṃ vasena. Tanti taṃ nāmarūpaṃ.
1210-2“诸支聚合”的意思是:以诸支聚合为因,不放下这个相,仅当它存在时,正念就安住在它上面。“言说”只是称呼。关于“蕴”:当五取蕴存在时,不放下它们,就施设“有情”,这只是世俗的称呼。这里说的是:就像在轴、轮、车厢、辕等支分聚合时,以某种方式合为一堆、安立起来,就只有“车”这个称呼而已;但从胜义上逐一审查每个支分时,并没有所谓的“车”。同样,在称为五取蕴的名色法中,依相续而运转时,就只有“有情”“补特伽罗”或“命者”这样的称呼;但从胜义上逐一审查每个法时,并没有一个可以作为“是我”或“我”这种执取对象的“有情”,只有名色而已。这样见到的人,他的见就是如实见,称为见清净。如果有人问:既然根本没有有情,那为什么仅仅在名色上还能完成行走等作用呢?为了回答这个追问,所以说“犹如”等譬喻。这里的简要意思是:就像木制的机关,没有命、没有命根,因为里面没有命,所以它本身没有功用、没有造作;然而当木材和绳索结合时,由于殊胜的缘力,那木制机关也能走也能停,看起来就像有命、有造作一样,能完成行走等作用。同样,这名色虽然没有命、没有功用,但当彼此和合的殊胜缘和合时,也看起来像有命、有造作一样,显现为能走能停。
1210-2.Aṅgasambhārāti aṅgasambhārahetu tannimittaṃ amuñcitvā sati eva tasminti attho. Saddoti vohāro. Khandhesūti pañcasu upādānakkhandhesu santesu te amuñcitvāva sattoti sammuti vohāro. Idaṃ vuttaṃ hoti – yathā akkhacakkapañjaraīsādīsu aṅgasambhāresu ekenākārena ekajjhaṃ rāsi hutvā saṇṭhitesu ‘‘ratho’’ti vohāramattaṃ hoti, paramatthato pana ekekasmiṃ aṅge upaparikkhiyamāne ratho nāma natthi, evameva upādānakkhandhasaṅkhātesu rūpārūpadhammesu santānavasena pavattamānesu ‘‘satto’’ti vā ‘‘puggalo’’ti vā ‘‘jīvo’’ti vā vohāramattaṃ, paramatthato pana ekekasmiṃ dhamme upaparikkhiyamāne ‘‘asmī’’ti vā ‘‘aha’’nti vā gāhassa vatthubhūto satto nāma natthi, kevalaṃ nāmarūpamattameva atthīti. Evaṃ passato hi dassanaṃ yathābhūtadassanaṃ nāma hoti, yaṃ diṭṭhivisuddhīti vuccati. Sace koci satto nāma natthi, kathañcarahi nāmarūpamatte gamanādiatthakiccasiddhatā hotīti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘yathāpī’’tiādi. Ayaṃ panettha saṅkhepattho – yathā dārumayaṃ yantaṃ nijjīvaṃ jīvavirahitaṃ abbhantare vattamānassa jīvassa abhāvato tatoyeva nirīhakaṃ nibyāpāraṃ, atha ca pana dārurajjusamāyoge paccayavisesavasena taṃ dāruyantaṃ gacchatipi tiṭṭhatipi, sajīvaṃ sabyāpāraṃ viya gamanādikiccaṃ sādhentamiva khāyati, tathā idaṃ nāmarūpampi kiñcāpi nijjīvaṃ nirīhakañca, atha ca pana aññamaññasaṅkhatapaccayavisesassa samāyoge sajīvaṃ sabyāpāraṃ gacchantaṃ tiṭṭhantañca khāyatīti.
1213“真实”是指如实,“胜义”是指究竟之义。这个名色是所作而成的,就像机关木偶一样,因为没有命等而空。或者可以这样连接:这个名色由诸缘所作而成,就像机关木偶一样,是空的。“苦的堆积”:因为恒常的逼恼,所以是苦的聚积。“像草和木一样”:因为空无我,所以等同于草和木。
1213.Saccatoti bhūtato, paramatthatoti vuttaṃ hoti. Idaṃ nāmarūpaṃ abhisaṅkhataṃ yantamiva suññaṃ jīvādinā. Paccayehi abhisaṅkhataṃ idaṃ nāmarūpaṃ yantamiva suññanti vā sambandho. Dukkhassa puñjoti niccāturatāya dukkhassa rāsi. Tiṇakaṭṭhasādisoti attasuññatāya tiṇakaṭṭhasamo.
1215“双”是指一对。而它之所以成为一对,是因为彼此相互依存,所以说“两者互相依存”。正因如此,当一方坏灭时,两者都坏灭。因为在五蕴有中,绝不会有色因死亡而灭时名却不灭,或者名灭时色却不灭的情况。但在一蕴有和四蕴有中,它们并不是相互依存而生起的,其中的原因前面已经说过。不过,这种坏灭纯粹是就缘而言的,也就是说,由于缘灭,故名色灭,这就是它的含义。“缘”是指作为缘;即使它们互为缘,当一方坏灭时,两者也都会坏灭,这就是它的含义。
1215.Yamakanti yugaḷaṃ. So ca yamakabhāvo aññamaññanissitabhāvenāti āha ‘‘ubho aññoññanissitā’’ti. Tato eva ekasmiṃ bhijjamānasmiṃ ubho bhijjanti. Na hi kadāci pañcavokārabhave maraṇavasena rūpe nirujjhante arūpaṃ anirujjhantaṃ, arūpe vā nirujjhante rūpaṃ anirujjhantaṃ atthi. Ekavokārabhavacatuvokārabhavesu pana tesaṃ aññamaññaṃ anissāya pavattiyā kāraṇaṃ heṭṭhā vuttamevāti. So panāyaṃ bhaṅgo paccayavaseneva, paccayanirodheneva nāmarūpanirodhoti attho. Paccayāti paccayabhūtā, aññamaññassa paccayā hontāpi ekasmiṃ bhijjamānasmiṃ ubho bhijjantiyevāti attho.
1216-9“无威光”是指失去威光、没有威力。为了说明在什么情况下它是无威光的,才说了“不宣说”等话。因为否则便无法就信受、策励等而说名为无威光,也无法就任持、结缚等而说色为无威光。正因为如此,说了“色也同样是无威光”之后,又说“我受用……中略……不存在”。
1216-9.Nittejanti tejahīnaṃ ānubhāvavirahitaṃ. Yattha pana taṃ nittejaṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘na byāharatī’’tiādi vuttaṃ. Na hi aññathā saddahanussāhanādīsu nāmaṃ nittejanti sakkā vattuṃ, nāpi rūpaṃ sandhāraṇābandhanādīsu. Teneva hi ‘‘tathā rūpampi nitteja’’nti vatvā ‘‘bhuñjāmīti…pe… na vijjatī’’ti vuttaṃ.
1220-1依靠名等等,也通过否定的方式说明了名色没有能力。因为色在行走等动作中要依靠名才能发生,名在看见等动作中要依靠色才能发生。这也说明,在互相依赖的情况下,它们各自完成自己的作用是无能为力的。这样一来,名色的无我性和无造作性就更加明显了。可是,各自都没有能力,合在一起怎么就有能力了呢?如果不和合就没有因,和合了也应当没有因可得。因为单独看不见的东西,即使成千上万地聚在一起也还是看不见。心里作了这样的责难之后,就说“然而此”等等。譬喻也要用来证明尚未成立的意义。因此说:“我给你说一个譬喻,借助譬喻,这里有些有智慧的人就能明白所说的意义。”这里说的是天生盲人和瘫子的譬喻——好比一个天生盲人和一个瘫子想要去某个方向。天生盲人对瘫子这样说:“贤友,我能用脚做脚该做的事,但我没有眼睛,看不见平坦和不平坦。”瘫子对天生盲人这样说:“贤友,我能用眼睛做眼睛该做的事,但我没有脚,不能前进或后退。”天生盲人高兴欢喜,把瘫子扛在肩头。瘫子坐在盲人的肩头上这样说:“左边放开,右边抓住;右边放开,左边抓住。”在这里,天生盲人没有能力、软弱,不能靠自己的力量行走;同样,瘫子也不能靠自己的力量行走。但如果不互相依靠,他们行走这件事也不会发生。同样,名也没有能力,不能靠自己的威力生起,不能在各种作用中发生;色也没有能力,不能靠自己的威力生起,不能在各种作用中发生;但如果不互相依靠,它们的生起和发生也不会存在。因此古人说——
1220-1.Nāmaṃ nissāyātiādinā byatirekavasenapi nāmarūpānaṃ nittejataṃyeva vibhāveti . Rūpañhi gamanādikiriyāsu nāmaṃ nissāya pavattati, nāmaṃ dassanādikiriyāsu rūpaṃ nissāya. Aññamaññaṃ sannissāya cassa attakiccasiddhipi paccekaṃ asamatthataṃ vibhāveti. Tathā hi nāmarūpassa attasuññatā, nibyāpāratā ca suṭṭhutaraṃ pākaṭā hontīti. Kathaṃ pana paccekaṃ asamatthānaṃ samuditabhāve sati samatthatā hoti asāmaggiyaṃ ahetūnaṃ sāmaggiyampi ahetukabhāvāpattito. Na hi paccekaṃ daṭṭhuṃ asakkontānaṃ satampi sahassampi samuditaṃ daṭṭhuṃ sakkotīti codanaṃ hadaye katvā āha ‘‘imassa panā’’tiādi. Upamāyapi hi asiddho attho sādhetabbo. Tenevāha ‘‘upamaṃ te karissāmi, upamāyapi idhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ jānantī’’ti (ma. ni. 1.258; a. ni. 8.8; 10.95; jā. 2.19.24). Ayaṃ panettha jaccandhapīṭhasappīnaṃ upamā – yathā jaccandho ca pīṭhasappī ca disā pakkamitukāmā assu. Jaccandho pīṭhasappiṃ evamāha ‘‘ahaṃ kho, bhaṇe, sakkomi pādehi pādakaraṇīyaṃ kātuṃ, natthi ca me cakkhūni, yehi samaṃ visamaṃ passeyya’’nti. Pīṭhasappī jaccandhaṃ evamāha ‘‘ahaṃ kho, bhaṇe, sakkomi cakkhunā cakkhukaraṇīyaṃ kātuṃ, natthi ca me pādā, yehi abhikkameyyaṃ paṭikkameyyaṃ vā’’ti. So tuṭṭhahaṭṭho jaccandho pīṭhasappiṃ aṃsakūṭaṃ āropesi, pīṭhasappī jaccandhassa aṃsakūṭe nisīditvā evamāha ‘‘vāmaṃ muñca, dakkhiṇaṃ gaṇha, dakkhiṇaṃ muñca, vāmaṃ gaṇhā’’ti. Tattha jaccandhopi nittejo dubbalo na sakena balena gacchati, tatheva pīṭhasappī na sakena balena gacchati, na ca tesaṃ aññamaññaṃ nissāya gamanaṃ na pavattati, evameva nāmampi nittejaṃ na sakena tejena uppajjati, na tāsu tāsu kiriyāsu pavattati, rūpampi nittejaṃ na sakena tejena uppajjati, na tāsu tāsu kiriyāsu pavattati, na ca tesaṃ aññamaññaṃ nissāya uppatti vā pavatti vā na hotīti. Tenāhu porāṇā –
他们不是靠自己的力量而生的,
也不能靠自己的力量站得住。
随他法之力而转。
自身软弱的有为法生起。
它们依于他人的条件而生起,又从以他人为所缘而出现。
这些法是由所缘缘等以及他法所确立的。
‘‘Na sakena balena jāyare, Nopi sakena balena tiṭṭhare; Paradhammavasānuvattino, Jāyare saṅkhatā attadubbalā. ‘‘Parapaccayato ca jāyare, paraārammaṇato samuṭṭhitā; Ārammaṇapaccayehi ca, paradhammehi cime pabhāvitā’’ti. (visuddhi. 2.677);
1222-3现在,为了说明名色也像船和桨的比喻那样不能自主,所以说了“正如……”这两首偈颂。其中,“依止”就是依靠、立足。“行”就是前进。“依止人”就是依靠那些作为引导者的舵手、工人等人。因为如果没有他们划桨、装饰、安置、洒水等动作,船就到不了想去的地方;而正如两者互相依靠才能在海上行进,名和色二者也是这样互相依止而运转起来的。这就是这段话的意思。
1222-3. Idāni nāvāyantikūpamāyapi nāmarūpānaṃ avasavattitaṃ vibhāvetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādigāthādvayaṃ vuttaṃ. Tattha nissāyāti patiṭṭhāya. Yantīti gacchanti. Manusse nissāyāti netubhūte niyāmakakammakarādimanusse apassāya. Na hi tesaṃ araṇaggahaṇalaṅkārasaṇṭhāpanaudakasiñcanādikiriyāya vinā nāvā icchitadesaṃ pāpuṇāti, yathā pana ubhopi aññamaññaṃ nissāya aṇṇave gacchanti, evaṃ nāmañca rūpañca ubho aññamaññaṃ nissitā pavattantīti adhippāyo.
1224“去除众生想”是指:依照前面所说的方式,把无始以来在五蕴上不断修习出来的众生执取镇伏下去。“名……被称为”是指:“这是名,名只有这么多,不会超出这个范围;这是色,色只有这么多,不会超出这个范围。”像这样,通过从一切方面观察它们的特相,来显示其实际状态,由于能清除我见的污垢,所以佛陀等称它为“见清净”。应当知道,这不仅称为见清净,“名色确定”也只是它的另一种说法。“从生等”是指从生、老、病等之苦。正如所说:“生也是苦,老也是苦,病也是苦,死也是苦,所求不得也是苦,简而言之,五取蕴是苦。”“二边”是指常见与断见这两种边。或者说,是指众生绝对存在的状态,以及其不存在的状态这两种边。因为从胜义上不可得,所以“众生存在”应当被遮遣;因为从世间惯例上可得,所以“众生不存在”也应当被遮遣。彻底地使之清净,这是关联。见垢是指见类污垢。无余、无余地走向灭尽、消失、镇伏。如此,由于能清除见垢,所以称为见清净。
1224.Sattasaññaṃ vinodetvāti yathāvuttanayehi anādikālabhāvitaṃ khandhapañcake sattaggāhaṃ vikkhambhetvā. Nāma…pe… vuccatīti ‘‘idaṃ nāmaṃ, ettakaṃ nāmaṃ, na ito bhiyyo. Idaṃ rūpaṃ, ettakaṃ rūpaṃ, na ito bhiyyo’’ti ca evaṃ sabbākārena tesaṃ lakkhaṇasallakkhaṇamukhena tamatthabhāvadassanaṃ etaṃ attadiṭṭhimalavisodhanato diṭṭhivisuddhīti vuccati buddhādīhīti attho. Na kevalañcetaṃ diṭṭhivisuddhiyeva vuccati, nāmarūpavavatthāpanantipi etasseva adhivacananti veditabbaṃ. Jātiāditoti jātijarābyādhiādito dukkhato. Yathāha ‘‘jātipi dukkhā, jarāpi dukkhā, byādhipi dukkho, maraṇampi dukkhaṃ, yampicchaṃ na labhati, tampi dukkhaṃ, saṃkhittena pañcupādānakkhandhā dukkhā’’ti (mahāva. 14; saṃ. ni. 5.1081; paṭi. ma. 2.30). Antadvayanti sassatucchedasaṅkhātaṃ antadvayaṃ. Atha vā sattassa accantaṃ atthibhāvasaṅkhātaṃ, tassa natthibhāvasaṅkhātañca antadvayaṃ. Paramatthato anupalabbhanato hi satto atthīti vajjitabbameva, lokasaṅketatova upalabbhanato natthītipi vajjitabbamevāti. Suṭṭhutaraṃ parisuddhaṃ karotīti sambandho. Diṭṭhigatāni malānīti diṭṭhigatasaṅkhātāni malāni. Asesaṃ nissesato nāsaṃ vināsaṃ vikkhambhanaṃ upenti. Tathā hetaṃ diṭṭhimalavisodhanato diṭṭhivisuddhīti vuccati.