心分别的解说
1. Cittaparicchedavaṇṇanā
地差别之心的解说
Bhūmibhedacittavaṇṇanā
3现在,因为如果没有分类,就无法阐明那些有分类的法的自性,所以为了按照所列出的次第,显示所举出的阿毗达摩义的分类,先按地、种类、相应等对心进行分类并解说,于是开始说“其中,先说心……”等。“先”这个词,在这里是“最初”的意思。在所举出的四种阿毗达摩义中,最初解说心,这就是这里的含义。有四种方式、种类,所以叫“四种”。又因为这些属于四地的法依次越来越殊胜,所以按照下、上、更上、最上的次第来解说它们。其中,“欲”指欲贪,它在此处以作为所缘的方式活动,所以叫“欲界”。或者说,“欲”指十一种欲有,它大多在此处活动,所以叫“欲界”。因为“大多活动”是被意许的,所以即使这(心)在色界、无色界生起,也成立为欲界性。或者说,欲有本身就是“欲”,它在此处活动,所以叫“欲界”;在那里生起的心,也依所依的称呼方式而称为欲界,如同“床作呼声”等语那样,这是不可过度推究的论说。这里则有:
3. Idāni yasmā vibhāgavantānaṃ dhammānaṃ sabhāvavibhāvanaṃ vibhāgena vinā na hoti, tasmā yathāuddiṭṭhānaṃ abhidhammatthānaṃ uddesakkamena vibhāgaṃ dassetuṃ cittaṃ tāva bhūmijātisampayogādivasena vibhajitvā niddisitumārabhanto āha ‘‘tattha cittaṃ tāvā’’tyādi. Tāva-saddo paṭhamanti etassatthe. Yathāuddiṭṭhesu catūsu abhidhammatthesu paṭhamaṃ cittaṃ niddisīyatīti ayañhetthattho. Cattāro vidhā pakārā assāti catubbidhaṃ. Yasmā panete catubhummakā dhammā anupubbapaṇītā, tasmā hīnukkaṭṭhukkaṭṭhataratamānukkamena tesaṃ niddeso kato. Tattha kāmetīti kāmo, kāmataṇhā, sā ettha avacarati ārammaṇakaraṇavasenāti kāmāvacaraṃ. Kāmīyatīti vā kāmo, ekādasavidho kāmabhavo, tasmiṃ yebhuyyena avacaratīti kāmāvacaraṃ. Yebhuyyena caraṇassa hi adhippetattā rūpārūpabhavesu pavattassāpi imassa kāmāvacarabhāvo upapanno hoti. Kāmabhavoyeva vā kāmo ettha avacaratīti kāmāvacaro, tattha pavattampi cittaṃ nissite nissayavohārena kāmāvacaraṃ ‘‘mañcā ukkuṭṭhiṃ karontī’’tyādīsu viyāti alamativisāraṇiyā kathāya. Hoti cettha –
在这里,“欲界”是指活动于欲之中,或者说,是唯独活动于欲之中。
或者,从处所假借的角度来说,那也可以算是欲界。
‘‘Kāmovacaratītyettha, kāmevacaratīti vā; Ṭhānūpacārato vāpi, taṃ kāmāvacaraṃ bhave’’ti.
在色界和无色界里,也应当按同样的道理,随其相应的情况来理解。从被称为取蕴的世间超越出去,因为具有无漏的性质,所以叫作出世间,这就是道心。而果心则是已经从那里超越出来了,所以也是出世间。或者,这两者与涅槃一起,超越世间,更为殊胜,因为具有如上所说的功德,所以叫作出世间。
Rūpārūpāvacaresupi eseva nayo yathārahaṃ daṭṭhabbo. Upādānakkhandhasaṅkhātalokato uttarati anāsavabhāvenāti lokuttaraṃ, maggacittaṃ. Phalacittaṃ pana tato uttiṇṇanti lokuttaraṃ. Ubhayampi vā saha nibbānena lokato uttaraṃ adhikaṃ yathāvuttaguṇavasenevāti lokuttaraṃ.
不善心的解说
Akusalacittavaṇṇanā
4在这四种心里,欲界心虽然按善、不善、异熟、唯作分成四种,但为了把除去不善根心的五十九种心,或者除去不善根心的九十一种心,用“美心”这个名称来称呼,就像后面将要说的“除去不善根心的,称为‘美心’”那样,所以这里先按照即将说到的道理,先显示不善根心。而在那些有中,已执取结生的有情,从一开始就按路心的方式,只可能生起与贪俱行的心,所以先显示这些;紧接着,按二因性的共同性,显示与忧俱行的心;再接着,为了显示一因心,就以“与喜俱行”等开头,先把贪根心按受、见、行的差别分成八种来显示。
4. Imesu pana catūsu cittesu kāmāvacaracittassa kusalākusalavipākakiriyabhedena catubbidhabhāvepi pāpāhetukavajjānaṃ ekūnasaṭṭhiyā, ekanavutiyā vā cittānaṃ sobhananāmena vohārakaraṇatthaṃ ‘‘pāpāhetukamuttāni ‘sobhanānī’ti vuccare’’ti evaṃ vakkhamānanayassa anurūpato pāpāhetukeyeva paṭhamaṃ dassento, tesu ca bhavesu gahitapaṭisandhikassa sattassa ādito vīthicittavasena lobhasahagatacittuppādānameva sambhavato teyeva paṭhamaṃ dassetvā tadanantaraṃ dvihetukabhāvasāmaññena domanassasahagate, tadanantaraṃ ekahetuke ca dassetuṃ ‘‘somanassasahagata’’ntyādinā lobhamūlaṃ tāva vedanādiṭṭhisaṅkhārabhedena aṭṭhadhā vibhajitvā dasseti.
在这里,善妙的心就是“意”,而具有这种心的人,或者这心本身,就叫“有意”;它是指心,也可以指具备这种心的人。它的状态,因为能让言说和认知生起,所以叫“喜”,这是内心乐受的别名。和它一起生起,也就是以同生等方式与它混杂在一起;或者说,和它一起达到同生等状态,所以叫“与喜俱行”。错误地看,就是“见”。虽然“见”是个通称,但按照义理分类等,它有特定的所指,所以这里只把错误的看称为“见”。见本身就是“见处”,就像在“行处”“力处”等说法里,gata 这个词表示“处于那种状态”。或者,在六十二见中已经进入、包含在内;又或者,见只是行走,这里并没有任何自我之类的东西可去,所以叫“见处”,也就是由“只有这个是真的,其他都是假的”这种想法所推动的我执、我所执等。和它相应,就是以同生等方式与它结合,所以叫“与见处相应”。“行”是指,让心以锐利的状态——也就是名为庄严的殊胜——来准备;或者,按照前面说的方式,心被它所准备,所以叫“行”。也就是在种种作用中,对沉滞的心给予支持,是自己或他人先前已经发起的加行。而这个加行,在自己前分生起的心相续以及他人的相续中生起,所以由它所生、名为心的锐利性的这种殊胜,在这里就是“行”。没有这个的,就是“无行”;那本身就是“无行心”。和行一起的,就是“有行心”。他们也是这样说的:
Tattha sundaraṃ mano, taṃ vā etassa atthīti sumano, cittaṃ, taṃsamaṅgipuggalo vā, tassa bhāvo tasmiṃ abhidhānabuddhīnaṃ pavattihetutāyāti somanassaṃ, mānasikasukhavedanāyetaṃ adhivacanaṃ, tena sahagataṃ ekuppādādivasena saṃsaṭṭhaṃ, tena saha ekuppādādibhāvaṃ gatanti vā somanassasahagataṃ. Micchā passatīti diṭṭhi. Sāmaññavacanassapi hi atthappakaraṇādinā visesavisayatā hotīti idha micchādassanameva ‘‘diṭṭhī’’ti vuccati. Diṭṭhiyeva diṭṭhigataṃ ‘‘saṅkhāragataṃ thāmagata’’ntyādīsu viya gata-saddassa tabbhāvavuttittā. Dvāsaṭṭhiyā vā diṭṭhīsu gataṃ antogataṃ, diṭṭhiyā vā gamanamattaṃ na ettha gantabbo attādiko koci atthīti diṭṭhigataṃ, ‘‘idameva saccaṃ moghamañña’’nti pavatto attattaniyādiabhiniveso, tena samaṃ ekuppādādīhi pakārehi yuttanti diṭṭhigatasampayuttaṃ. Saṅkharoti cittaṃ tikkhabhāvasaṅkhātamaṇḍanavisesena sajjeti, saṅkharīyati vā taṃ etena yathāvuttanayena sajjīyatīti saṅkhāro, tattha tattha kicce saṃsīdamānassa cittassa anubalappadānavasena attano vā paresaṃ vā pavattapubbappayogo, so pana attano pubbabhāgappavatte cittasantāne ceva parasantāne ca pavattatīti tannibbattito cittassa tikkhabhāvasaṅkhāto visesovidha saṅkhāro, so yassa natthi taṃ asaṅkhāraṃ , tadeva asaṅkhārikaṃ. Saṅkhārena sahitaṃ sasaṅkhārikaṃ. Tathā ca vadanti –
由先前的加行所生,是心所生的差别。
行在这里就是依它而有“无行”等的称呼。
‘‘Pubbappayogasambhūto, viseso cittasambhavī; Saṅkhāro taṃvasenettha, hotyāsaṅkhārikāditā’’ti.
或者,“有行”和“无行”这种说法,只是就行的有无来说的,并不是说与它同时生起的存在与否。所以,即使是在不同相续中生起的行,在这里也仍然是有那个行的;由于有那个行,依它而生的心就称为“有行”,就像“有毛”“有翼”等说法一样,因为前缀“sa-”表示“存在”的意思。反过来,因为没有那个行,按照前面所说的道理,就是“无行”。与见处不相应、不相杂,就是“与见处不相应”。依生起、依结合而观照、领受,虽然正在感受,却安住在中舍的状态,这就是“舍”。或者,对苦与乐都已进入、与之相应、不相违逆地观照和领受,这就是“舍”。因为它与苦乐不相违逆,所以甚至在无间相续中也能生起。“与舍俱行”,这里也是按照前面所说的道理。
Atha vā ‘‘sasaṅkhārikaṃ asaṅkhārika’’nti cetaṃ kevalaṃ saṅkhārassa bhāvābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ, na tassa sahappavattisabbhāvābhāvatoti bhinnasantānappavattinopi saṅkhārassa idamatthitāya taṃvasena nibbattaṃ cittaṃ saṅkhāro assa atthīti sasaṅkhārikaṃ ‘‘salomako sapakkhako’’tyādīsu viya saha-saddassa vijjamānatthaparidīpanato. Tabbiparītaṃ pana tadabhāvato vuttanayena asaṅkhārikaṃ. Diṭṭhigatena vippayuttaṃ visaṃsaṭṭhanti diṭṭhigatavippayuttaṃ. Upapattito yuttito ikkhati anubhavati vedayamānāpi majjhattākārasaṇṭhitiyāti upekkhā. Sukhadukkhānaṃ vā upetā yuttā aviruddhā ikkhā anubhavananti upekkhā. Sukhadukkhāvirodhitāya hesā tesaṃ anantarampi pavattati. Upekkhāsahagatanti idaṃ vuttanayameva.
那么,这里既然触等其他相应法也存在,为什么只说到与喜俱等状态呢?因为喜等有各自不共通的特性。触等法当中,有些是一切心共通的,有些是善心等共通的,而痴等则是一切不善心共通的,所以不能靠它们来区分心。但喜等在某些心里有,在某些心里没有,因此凭它们就能清楚地看出心的差别。那为什么这些在某些心里有、在某些心里没有呢?因为它们的因缘有时具足、有时不具足。那它们的因缘是什么呢?回答说:从自性上或从构想来判断,可意的所缘、以喜结生、以及不深奥的自性,是这里喜的因缘;可意或中舍的所缘、以舍结生、以及深奥的自性,是舍的因缘;亲近见解颠倒的人、以及常见和断见的随眠倾向,是邪见的因缘;而强有力的时节、食物等,则是无行状态的缘。因此,由于它们是按照各自相应的因缘而生起的,只会在某些心中出现,所以能够用它们来说明心的差别。也正因为这样,虽然它们都以痴为因,但在总结时只提到了与贪俱的状态。
Kasmā panettha aññesupi phassādīsu sampayuttadhammesu vijjamānesu somanassasahagatādibhāvova vuttoti? Somanassādīnameva asādhāraṇabhāvato. Phassādayo hi keci sabbacittasādhāraṇā, keci kusalādisādhāraṇā, mohādayo ca sabbākusalasādhāraṇāti na tehi sakkā cittaṃ visesetuṃ, somanassādayo pana katthaci citte honti, katthaci na hontīti pākaṭova taṃvasena cittassa viseso. Kasmā panete katthaci honti, katthaci na hontīti? Kāraṇassa sannihitāsannihitabhāvato. Kiṃ pana nesaṃ kāraṇanti? Vuccatesabhāvato, parikappato vā hi iṭṭhārammaṇaṃ, somanassapaṭisandhikatā, agambhīrasabhāvatā ca idha somanassassa kāraṇaṃ, iṭṭhamajjhattārammaṇaṃ, upekkhāpaṭisandhikatā, gambhīrasabhāvatā ca upekkhāya, diṭṭhivipannapuggalasevanā, sassatucchedāsayatā ca diṭṭhiyā, balavautubhojanādayo pana paccayā asaṅkhārikabhāvassāti. Tasmā attano anurūpakāraṇavasena nesaṃ uppajjanato katthaci citteyeva sambhavoti sakkā etehi cittassa viseso paññāpetunti. Evañca katvā nesaṃ satipi mohahetukabhāve lobhasahagatabhāvova nigamane vutto.
这八种心的生起次序也应当了解。当一个人以“诸欲中没有过患”这类方式把邪见放在前头,欢欢喜喜地享受诸欲,或者把所见吉兆等执为真实,以自性锐利、不需策励的心去做时,第一种不善心就生起。当以迟钝、需要策励的心去做时,就是第二种。当不把邪见放在前头,只是欢欢喜喜地行淫,或者贪求他人的成就,或者偷取他人的财物,以自性锐利、不需策励的心去做时,就是第三种。当以迟钝、需要策励的心去做时,就是第四种。当由于得不到诸欲,或者因为其他能生喜悦的因不存在,在上述四种情形中都没有喜悦时,其余四种舍俱心就生起。这里的“八”字中的“pi”是总括的意思,以此把下文将要说的内容——在不善业道中,按照它们所能对应的业道,依转起的差别,以及依时间、地域、相续、所缘等差别而有的种种不同——也都总括进去。
Imesaṃ pana aṭṭhannampi ayamuppattikkamo veditabbo. Yadā hi ‘‘natthi kāmesu ādīnavo’’tyādinā nayena micchādiṭṭhiṃ purakkhatvā haṭṭhatuṭṭho kāme vā paribhuñjati, diṭṭhamaṅgalādīni vā sārato pacceti sabhāvatikkheneva anussāhitena cittena, tadā paṭhamaṃ akusalacittamuppajjati. Yadā pana mandena samussāhitena cittena, tadā dutiyaṃ. Yadā pana micchādiṭṭhiṃ apurakkhatvā kevalaṃ haṭṭhatuṭṭho methunaṃ vā sevati, parasampattiṃ vā abhijjhāyati, parabhaṇḍaṃ vā harati sabhāvatikkheneva anussāhitena cittena, tadā tatiyaṃ. Yadā pana mandena samussāhitena cittena, tadā catutthaṃ. Yadā pana kāmānaṃ vā asampattiṃ āgamma, aññesaṃ vā somanassahetūnaṃ abhāvena catūsupi vikappesu somanassarahitā honti, tadā sesāni cattāri upekkhāsahagatāni uppajjantīti. Aṭṭhapīti pi-saddo sampiṇḍanattho, tena vakkhamānanayena akusalakammapathesu nesaṃ labbhamānakammapathānurūpato pavattibhedaṃ kāladesasantānārammaṇādibhedena anekavidhatampi saṅgaṇhāti.
5心恶劣,或者心属于这个(恶劣状态),所以叫“忧心”;它的状态就是“忧”,这是心理苦受的另一个名称;与它一起生起,所以叫“忧俱”。对所缘产生抵触,所以叫“对抗”,也就是嗔。因为它的本性粗暴,生起时就像在撞击所缘一样。对于忧俱心,虽然从受的角度看没有差别,但为了从不共法的角度标示这个心,所以取“忧”来称呼;而说“对抗相应”,则是为了显示这两者必定一起生起,应当这样理解。在这里,“忧”是以领纳不可意所缘为特征、属于受蕴的一个法;“对抗”则是以粗暴为本性、属于行蕴的一个法,这就是它们之间的差别。在这里应当知道,任何不可意所缘,以及九种嗔怒事,都是忧的原因,也是对抗的原因。这两种心,在杀生等行为中,应当知道它们是在转起猛烈或微弱的时候生起的。在这里的结语中,“pi”这个词的意义,也应按照前面所说的方法来理解。
5. Duṭṭhu mano, taṃ vā etassāti dummano, tassa bhāvo domanassaṃ, mānasikadukkhavedanāyetaṃ adhivacanaṃ, tena sahagatanti domanassasahagataṃ. Ārammaṇe paṭihaññatīti paṭigho, doso. Caṇḍikkasabhāvatāya hesa ārammaṇaṃ paṭihananto viya pavattati. Domanassasahagatassa vedanāvasena abhedepi asādhāraṇadhammavasena cittassa upalakkhaṇatthaṃ domanassaggahaṇaṃ, paṭighasampayuttabhāvo pana ubhinnaṃ ekantasahacāritā dassanatthaṃ vuttoti daṭṭhabbaṃ. Domanassañcettha aniṭṭhārammaṇānubhavanalakkhaṇo vedanākkhandhapariyāpanno eko dhammo, paṭigho caṇḍikkasabhāvo saṅkhārakkhandhapariyāpanno eko dhammoti ayametesaṃ viseso. Ettha ca yaṃ kiñci aniṭṭhārammaṇaṃ, navavidhaāghātavatthūni ca domanassassa kāraṇaṃ, paṭighassa kāraṇañcāti daṭṭhabbaṃ. Dvinnaṃ pana nesaṃ cittānaṃ pāṇātipātādīsu tikkhamandappavattikāle uppatti veditabbā. Etthāpi nigamane pi-saddassa attho vuttanayānusārena daṭṭhabbo.
6审察诸法的自性时,对它感到困顿、疲惫,这就是“疑”。或者也可以说,因为难以救治、无法以智慧对治,所以称为“疑”——也就是说,对它来说,以智慧对治是行不通的,因此叫“疑”。与它相应的,就是“疑相应”。内心躁动不安的状态,就是“掉举”。掉举虽然与一切不善心共通,但在这里,它在相应诸法当中作为主导而生起,所以特别把它单独提出来说明。也正因为如此,在《法集论》的经文里,其他不善心中的掉举只以“或有法”的方式带过,而在这里,则直接以“掉举生起”来显示它的本身。在这里,有偈颂说:
6. Sabhāvaṃ vicinanto tāya kicchati kilamatīti vicikicchā. Atha vā cikicchituṃ dukkaratāya vigatā cikicchā ñāṇappaṭikāro imissāti vicikicchā, tāya sampayuttaṃ vicikicchāsampayuttaṃ. Uddhatassa bhāvo uddhaccaṃ. Uddhaccassa sabbākusalasādhāraṇabhāvepi idha sampayuttadhammesu padhānaṃ hutvā pavattatīti idameva tena visesetvā vuttaṃ. Evañca katvā dhammuddesapāḷiyaṃ sesākusalesu uddhaccaṃ yevāpanakavasena vuttaṃ, idha pana ‘‘uddhaccaṃ uppajjatī’’ti sarūpeneva desitaṃ. Honti cettha –
掉举虽然与一切不善心相应,但在最后的心识中,
它之所以被称为强而有力,正是因为与掉举相应。
正因为这位牟尼尊,才以“其余者”之名……
说完之后,就在这里对剩余者,以它自身的形态宣说了它。
‘‘Sabbākusalayuttampi, uddhaccaṃ antamānase; Balavaṃ iti taṃyeva, vuttamuddhaccayogato. ‘‘Teneva hi munindena, yevāpanakanāmato; Vatvā sesesu ettheva, taṃ sarūpena desita’’nti.
不过,这两种心因为远离其他根本(贪、瞋等),极度昏昧,又因为以犹豫、散乱的方式生起,并与疑和掉举相应而动摇不定,所以在任何情况下都没有贪染和瞋恚,只是与舍俱而转起。也正因为如此,它们本性锐利,不需要策励,所以它们没有行的差别。在这里有偈颂:
Imāni pana dve cittāni mūlantaravirahato atisammūḷhatāya, saṃsappanavikkhipanavasena pavattavicikicchuddhaccasamāyogena cañcalatāya ca sabbatthāpi rajjanadussanarahitāni upekkhāsahagatāneva pavattanti, tatoyeva ca sabhāvatikkhatāya ussāhetabbatāya abhāvato saṅkhārabhedopi nesaṃ natthi. Honti cettha –
昏昧以及散乱和散乱是单一因的。
它始终与舍俱,并且不会因为诸行的差别而分裂。
确实,从它的本性来说,并没有锐利且能再三被策励的性质。
对于始终犹豫散乱者,存在。
‘‘Mūḷhattā ceva saṃsappa-vikkhepā cekahetukaṃ; Sopekkhaṃ sabbadā no ca, bhinnaṃ saṅkhārabhedato. ‘‘Na hi tassa sabhāvena, tikkhatussāhanīyatā; Atthi saṃsappamānassa, vikkhipantassa sabbadā’’ti.
因为愚痴而迷惑,极度迷惑,由于缺乏其他根本(贪、嗔),所以称为极痴。
Mohena muyhanti atisayena muyhanti mūlantaravirahatoti momūhāni.
7如是等语,是对前面所说的十二种不善心的总结。其中,iti这个词是用来指出能说与所说的集合。“evaṃ”这个词是用来指出能说与所说的先后次第。或者,这是几个小品词的组合,用来开始对能说与所说的总结。因此,“如是”就是依照前面所说的方法,从各个方面——也就是与喜、舍、见相应等,与嗔恚相应等,与疑、掉举相应等——以一切相应等的行相,十二种不善心已经完全具足、圆满结束;或者说已经被总摄、被执取、被宣说,这就是它的意思。其中,不善法是善法的对立面,就像敌人是朋友的对立面一样。而善与不善的对立关系,应当依照它们的次第,以能断与所断的方式来了知。
7. Iccevantyādi yathāvuttānaṃ dvādasākusalacittānaṃ nigamanaṃ. Tattha iti-saddo vacanavacanīyasamudāyanidassanattho. Evaṃ-saddo vacanavacanīyapaṭipāṭisandassanattho. Nipātasamudāyo vā esa vacanavacanīyanigamanārambhe. Iccevaṃ yathāvuttanayena sabbathāpi somanassupekkhādiṭṭhisampayogādinā paṭighasampayogādinā vicikicchuddhaccayogenāti sabbenāpi sampayogādiākārena dvādasa akusalacittāni samattāni pariniṭṭhitāni, saṅgahetvā vā attāni gahitāni, vuttānītyattho. Tattha kusalapaṭipakkhāni akusalāni mittappaṭipakkho amitto viya, paṭipakkhabhāvo ca kusalākusalānaṃ yathākkamaṃ pahāyakapahātabbabhāvena veditabbo.
8八种等是摄颂。贪因为通过成就善安立性而类似于根,所以也是根,这些以贪为根的心,按受等的差别共有八种。同样,嗔根心按行的差别有两种。痴根心是纯粹以痴为根,称为痴根,按相应的差别有两种。如此,不善心共有十二种,这就是其含义。
8.Aṭṭhadhātyādi saṅgahagāthā. Lobho ca so suppatiṭṭhitabhāvasādhanena mūlasadisattā mūlañca, kaṃ etesanti lobhamūlāni cittāni vedanādibhedato aṭṭhadhā siyuṃ . Tathā dosamūlāni saṅkhārabhedato dvidhā. Mohamūlāni suddho mohoyeva mūlametesanti mohamūlasaṅkhātāni sampayogabhedato dve cāti akusalā dvādasa siyuntyattho.
无因心的解说
Ahetukacittavaṇṇanā
99. 这样,从根本分类来说,不善心虽然有三种,但从相应等分类来说,已经分成十二种。现在要说明无因心,它们虽然依不善果报等而有三种,但在不善之后,就仅就不善果报心,按眼等所依和领受等作用的不同,分成七种,所以说“舍俱眼识”等等。其中,“眼”:它成为识的依止后,好像能显示平坦与不平坦,所以叫眼。或者,“眼”:它好像能品尝色,所以叫眼。因为“cakkhati”这个词,就像在“品尝蜜、品尝菜肴”等说法里一样,是“品尝”的意思。所以世尊说:“摩犍提耶,眼是乐于色、喜于色、悦于色的。”等等。如果这样的话,那么从“摩犍提耶,耳是乐于声、喜于声、悦于声”等说法来看,耳等也有品尝声等的作用,它们是不是也该叫“眼”呢?不会,因为“眼”这个词是约定俗成的。就像“孔雀”等词专指某些鸟一样,“眼”这个词约定俗成地专指以想见为因、由业所生的净色为特相的眼净色。而与眼一起活动的、以眉骨为界的肉团,也被叫作“眼”。不过在注释书里,因为词根有多种含义,“cakkhati”这个词也可能有“显示”的意思,所以说“眼显示色,所以叫眼”。眼识:依止于眼而生起的识,所以叫眼识。因此说:它以依于眼、了知色为特相。
9. Evaṃ mūlabhedato tividhampi akusalaṃ sampayogādibhedato dvādasadhā vibhajitvā idāni ahetukacittāni niddisanto tesaṃ akusalavipākādivasena tividhabhāvepi akusalānantaraṃ akusalavipākeyeva cakkhādinissayasampaṭicchanādikiccabhedena sattadhā vibhajituṃ ‘‘upekkhāsahagataṃ cakkhuviññāṇa’’ntyādimāha. Tattha cakkhati viññāṇādhiṭṭhitaṃ hutvā samavisamaṃ ācikkhantaṃ viya hotīti cakkhu. Atha vā cakkhati rūpaṃ assādentaṃ viya hotīti cakkhu. Cakkhatīti hi ayaṃ saddo ‘‘madhuṃ cakkhati, byañjanaṃ cakkhatī’’tyādīsu viya assādanattho hoti. Tenāha bhagavā – ‘‘cakkhuṃ kho pana, māgaṇḍiya, rūpārāmaṃ rūparataṃ rūpasammudita’’ntyādi. Yadi evaṃ ‘‘sotaṃ kho, māgaṇḍiya, saddārāmaṃ saddarataṃ saddasammudita’’ntyādivacanato (ma. ni. 2.209) sotādīnampi saddādiassādanaṃ atthīti tesampi cakkhusaddābhidheyyatā āpajjeyyāti? Nāpajjati niruḷhattā, niruḷho hesa cakkhu-saddo daṭṭhukāmatānidānakammajabhūtappasādalakkhaṇe cakkhuppasādeyeva mayūrādisaddā viya sakuṇavisesādīsu, cakkhunā sahavuttiyā pana bhamukaṭṭhiparicchinno maṃsapiṇḍopi ‘‘cakkhū’’ti vuccati. Aṭṭhakathāyaṃ pana anekatthattā dhātūnaṃ cakkhati-saddassa vibhāvanatthatāpi sambhavatīti ‘‘cakkhati rūpaṃ vibhāvetīti cakkhū’’ti (visuddhi. 2.510) vuttaṃ. Cakkhusmiṃ viññāṇaṃ tannissitatthāti cakkhuviññāṇaṃ. Tathā hetaṃ ‘‘cakkhusannissitarūpavijānanalakkhaṇa’’nti (dha. sa. aṭṭha. 431; visuddhi. 2.454) vuttaṃ.
耳识等也应按照各自的道理这样理解。“同样”这个词,是在指出舍俱的性质。成为识的依止之后去听,所以叫耳。嗅取香气,所以叫鼻。命因之味就是命,它呼唤命,也就是倾向于命,所以按词源学叫舌。种种丑恶法的来源和生起之处,就是身。因为身根以执取触为自性,是那些依著乐味而转起的、以及以它为根的种种恶法的特殊原因,所以被视为它们生起的地方。或者说,有身之聚集,是头发等种种丑恶物的来源,所以叫身。由于与它俱行,净色身也被这样称呼。成为可厌之后,挖掘身乐,或者本身就是苦,所以叫苦。另有人说:难以给出机会的,就是苦。以与五识相应的方式转起,领受五识所取的色等所缘,所以叫领受。正确地推度、审察如所领受的色等所缘,所以叫推度。相互对立的善与不善的果报,这是对已到达异熟状态的无色法的称呼。这样说来,即使是善与不善业所生的业生色,也没有果报的名称。不善的果报心,就是不善果报心。
Evaṃ sotaviññāṇādīsupi yathārahaṃ daṭṭhabbaṃ. ‘‘Tathā’’ti iminā upekkhāsahagatabhāvaṃ atidisati. Viññāṇādhiṭṭhitaṃ hutvā suṇātīti sotaṃ. Ghāyati gandhopādānaṃ karotīti ghānaṃ. Jīvitanimittaṃ raso jīvitaṃ, taṃ avhāyati tasmiṃ ninnatāyāti jivhā niruttinayena. Kucchitānaṃ pāpadhammānaṃ āyo pavattiṭṭhānanti kāyo. Kāyindriyañhi phoṭṭhabbaggahaṇasabhāvattā tadassādavasappavattānaṃ, tammūlakānañca pāpadhammānaṃ visesakāraṇanti tesaṃ pavattiṭṭhānaṃ viya gayhati. Sasambhārakāyo vā kucchitānaṃ kesādīnaṃ āyoti kāyo. Taṃsahacaritattā pana pasādakāyopi tathā vuccati. Du kucchitaṃ hutvā khanati kāyikasukhaṃ, dukkhamanti vā dukkhaṃ. Dukkaramokāsadānaṃ etassāti dukkha’’ntipi apare. Pañcaviññāṇaggahitaṃ rūpādiārammaṇaṃ sampaṭicchati tadākārappavattiyāti sampaṭicchanaṃ. Sammā tīreti yathāsampaṭicchitaṃ rūpādiārammaṇaṃ vīmaṃsatīti santīraṇaṃ. Aññamaññaviruddhānaṃ kusalākusalānaṃ pākāti vipākā, vipakkabhāvamāpannānaṃ arūpadhammānametaṃ adhivacanaṃ. Evañca katvā kusalākusalakammasamuṭṭhānānampi kaṭattārūpānaṃ natthi vipākavohāro. Akusalassa vipākacittāni akusalavipākacittāni.
10乐:让身心感到舒适,或者能有效地消除身心的病痛,或者应当以安乐去忍受,所以叫乐。另一些人说:“因为它容易提供机会,所以叫乐。”那么,为什么不善异熟的推度心只说为一种,而善异熟的推度心却说为两种呢?因为根据所缘是可爱、不可爱还是中性,受的差别得以产生。如果这样的话,那么在那里不也应该根据所缘是不可爱、不可爱中性还是中性,而有受的差别吗?并非如此。因为即使是在不可爱的所缘上应当生起的忧,如果没有嗔恚就不可能生起;而嗔恚完全是纯粹不善的性质,不可能存在于无记心中。性质不同的法,确实不可能存在于性质不同的心里。因此,由于缺乏与自身同类的相应法,忧不可能在不善异熟心中生起,所以不说它与那种心俱行。或者,就像有人被强者殴打时,一个弱小的男子无力还击,只能对那人保持舍心;同样,因为不善异熟心极其微弱,即使所缘是不可爱的,也不会有忧生起,所以推度心只是与舍俱行。
10. Sukhayati kāyacittaṃ, suṭṭhu vā khanati kāyacittābādhaṃ, sukhena khamitabbanti vā sukhaṃ. ‘‘Sukaramokāsadānaṃ etassāti sukha’’nti apare. Kasmā pana yathā akusalavipākasantīraṇaṃ ekameva vuttaṃ, evamavatvā kusalavipākasantīraṇaṃ dvidhā vuttanti? Iṭṭhaiṭṭhamajjhattārammaṇavasena vedanābhedasambhavato. Yadi evaṃ tatthāpi aniṭṭhaaniṭṭhamajjhattārammaṇavasena vedanābhedena bhavitabbanti? Nayidamevaṃ aniṭṭhārammaṇe uppajjitabbassapi domanassassa paṭighena vinā anuppajjanato, paṭighassa ca ekantākusalasabhāvassa abyākatesu asambhavato. Na hi bhinnajātiko dhammo bhinnajātikesu upalabbhati, tasmā attanā samānayogakkhamassa asambhavato akusalavipākesu domanassaṃ na sambhavatīti tassa taṃsahagatatā na vuttā. Atha vā yathā koci balavatā pothiyamāno dubbalapuriso tassa paṭippaharituṃ asakkonto tasmiṃ upekkhakova hoti, evameva akusalavipākānaṃ paridubbalabhāvato aniṭṭhārammaṇepi domanassuppādo natthīti santīraṇaṃ upekkhāsahagatameva.
不过,眼识等四种(识)属于两种异熟,因为依处与所缘的撞击力弱,所以无论所缘是不可意还是可意,它们都只与舍受相应。因为这四种识的依处——眼等,只是所造色;同样,所缘——色等,也只是所造色。而所造色与所造色之间的撞击极其微弱,就像棉团碰棉团一样。因此,它们在任何情况下都只与舍受相应。但身识的所缘是被称为触的三种大种,所以即使它撞击了身净色,也会越过身净色而撞击到依止于身净色的大种。大种色与大种色之间的撞击则强得多,就像把棉团放在砧板上,用槌子打下去时,槌子越过棉团而打到砧板一样。因此,由于依处与所缘的撞击力强,身识对不可意所缘与苦受相应,对可意所缘与乐受相应。至于领受(心)那一对,它们是在与自己不同所依的眼识等之后生起的,所以由于没有从相同所依获得无间缘,就像一个得不到同类支持的人,力量不强,不能在任何情况下都充分体验所缘的滋味,因此在一切情况下都只与舍受相应。与上面所说的相反,善异熟推度心对极可爱、中等可爱的所缘,与乐受或舍受相应。如果是这样,那为什么下文会说两种转向心与舍受相应呢?难道它们不也是在相同所依之后无间生起的吗?确实如此。不过,前者(五门转向)只在此前从未被把握过的所缘上生起一次;后者(意门转向)则因为要依赖于转向到不同类心相续的作用,所以不能在任何情况下都充分体验所缘的滋味,因此都只与舍受相应。这里有以下偈颂:
Cakkhuviññāṇādīni pana cattāri ubhayavipākānipi vatthārammaṇaghaṭṭanāya dubbalabhāvato aniṭṭhe iṭṭhepi ca ārammaṇe upekkhāsahagatāneva. Tesañhi catunnampi vatthubhūtāni cakkhādīni upādārūpāneva, tathā ārammaṇabhūtānipi rūpādīni, upādārūpakena ca upādārūpakassa saṅghaṭṭanaṃ atidubbalaṃ picupiṇḍakena picupiṇḍakassa phusanaṃ viya, tasmā tāni sabbathāpi upekkhāsahagatāneva. Kāyaviññāṇassa pana phoṭṭhabbasaṅkhātabhūtattayameva ārammaṇanti taṃ kāyappasāde saṅghaṭṭitampi taṃ atikkamitvā tannissayesu mahābhūtesu paṭihaññati. Bhūtarūpehi ca bhūtarūpānaṃ saṅghaṭṭanaṃ balavataraṃ adhikaraṇimatthake picupiṇḍakaṃ ṭhapetvā kūṭena pahaṭakāle kūṭassa picupiṇḍakaṃ atikkamitvā adhikaraṇiggahaṇaṃ viya, tasmā vatthārammaṇaghaṭṭanāya balavabhāvato kāyaviññāṇaṃ aniṭṭhe dukkhasahagataṃ, iṭṭhe sukhasahagatanti. Sampaṭicchanayugaḷhaṃ pana attanā asamānanissayānaṃ cakkhuviññāṇādīnamanantaraṃ uppajjatīti samānanissayato aladdhānantarapaccayatāya sabhāgūpatthambharahito viya puriso nātibalavaṃ sabbathāpi visayarasamanubhavituṃ na sakkotīti sabbathāpi upekkhāsahagatameva. Vuttavipariyāyato kusalavipākasantīraṇaṃ iṭṭhaiṭṭhamajjhattārammaṇesu sukhopekkhāsahagatanti. Yadi evaṃ āvajjanadvayassa upekkhāsampayogaṃ kasmā vakkhati, nanu tampi samānanissayānantaraṃ pavattatīti? Saccaṃ, tattha pana purimaṃ pubbe kenaci aggahiteyeva ārammaṇe ekavārameva pavattati, pacchimampi visadisacittasantānaparāvattanavasena byāpārantarasāpekkhanti na sabbathāpi visayarasamanubhavituṃ sakkoti, tasmā majjhattavedanāsampayuttamevāti. Honti cettha –
依处、所缘和自性,以及所造色的撞击。
微弱的,即眼识等四种与舍俱。
依靠身体作为依托的触之大种的撞击,
由于强有力,识不是与身舍受相应。
因为不存在以相同所依为条件的无间缘,
因此,当所缘的力量薄弱时,领受心是舍俱的。
‘‘Vatthālambasabhāvānaṃ, bhūtikānañhi ghaṭṭanaṃ; Dubbalaṃ iti cakkhādi-catucittamupekkhakaṃ. ‘‘Kāyanissayaphoṭṭhabba-bhūtānaṃ ghaṭṭanāya tu; Balavattā na viññāṇaṃ, kāyika majjhavedanaṃ. ‘‘Samānanissayo yasmā, natthānantarapaccayo; Tasmā dubbalamālambe, sopekkhaṃ sampaṭicchana’’nti.
善的异熟无因心,就是善的异熟心,以及因为缺少相应因而成为无因的心。这些心虽然依靠令它们生起的因得以生起,却只是从缺少相应因的角度才得到“无因”这个名称;否则它们和大异熟心就没有差别了。那么,这里有什么理由,像此处这样在说不善异熟时没有取“无因”这个词呢?因为不善异熟的无因性没有例外。只有在存在其他可能、会有偏离的情况下,加上限定词才有意义。可是,不善异熟心是贪等应受责备之法的异熟,所以不可能与无贪等远离这些法的因素相应;又因为它们本身是无记、无可指责的,所以与贪等不善法相应也是相违的。因此,它们绝不可能成为有因的心。由于无因性没有例外,所以不必用“无因”一词来特别限定它们。
Kusalassa vipākāni, sampayuttahetuvirahato ahetukacittāni cāti kusalavipākāhetukacittāni. Nibbattakahetuvasena nipphannānipi hetāni sampayuttahetuvaseneva ahetukavohāraṃ labhanti, itarathā mahāvipākehi imesaṃ nānattāsambhavato. Kiṃ panettha kāraṇaṃ yathā idhevaṃ akusalavipākanigamane ahetukaggahaṇaṃ na katanti? Byabhicārābhāvato. Sati hi sambhave, byabhicāre ca visesanaṃ sātthakaṃ siyā. Akusalavipākānaṃ pana lobhādisāvajjadhammavipākabhāvena tabbidhurehi, alobhādīhi sampayogāyogato, sayaṃ abyākataniravajjasabhāvānaṃ lobhādiakusaladhammasampayogavirodhato ca natthi kadācipi sahetukatāya sambhavoti ahetukabhāvābyabhicārato na tāni ahetukasaddena visesitabbāni.
1111. 现在,在无因心这一节里,为了按作用的不同,把无因唯作心也分成三种来显示,所以说了“舍俱”等话。它在眼等五门中转向所撞击的所缘,在那里作意;或者说,不让心相续以有分的方式继续运转,而把它转成路心的状态——这就是五门转向,是无因唯作的意界心。作为转向心的无间缘的有分心,就是意门,因为它是路心生起的入口。这个心以见、闻、觉等方式转向来到境域的所缘,或者按前面说的方式转变心相续——这就是意门转向,是无因唯作的意意识界舍俱心。正是这同一个心,在五门中确定所缘,所以也称为“确定”。它能令笑生起,所以叫“令笑生起”——这是漏尽者对于不粗显的所缘,仅以喜悦之相为因,生起的无因唯作意意识界悦俱心。
11. Idāni ahetukādhikāre ahetukakiriyacittānipi kiccabhedena tidhā dassetuṃ ‘‘upekkhāsahagata’’ntyādi vuttaṃ. Cakkhādipañcadvāre ghaṭṭitamārammaṇaṃ āvajjeti tattha ābhogaṃ karoti, cittasantānaṃ vā bhavaṅgavasena pavattituṃ adatvā vīthicittabhāvāya pariṇāmetīti pañcadvārāvajjanaṃ, kiriyāhetukamanodhātucittaṃ. Āvajjanassa anantarapaccayabhūtaṃ bhavaṅgacittaṃ manodvāraṃ vīthicittānaṃ pavattimukhabhāvato. Tasmiṃ diṭṭhasutamutādivasena āpāthamāgatamārammaṇaṃ āvajjeti , vuttanayena vā cittasantānaṃ pariṇāmetīti manodvārāvajjanaṃ, kiriyāhetukamanoviññāṇadhātuupekkhāsahagatacittaṃ. Idameva ca pañcadvāre yathāsantīritaṃ ārammaṇaṃ vavatthapetīti voṭṭhabbananti ca vuccati. Hasitaṃ uppādetīti hasituppādaṃ, khīṇāsavānaṃ anoḷārikārammaṇesu pahaṭṭhākāramattahetukaṃ kiriyāhetukamanoviññāṇadhātusomanassasahagatacittaṃ.
12从一切情况来看,是就不善异熟、善异熟和唯作这三种分类来说的。十八,是数量上的限定。无因心,是对所限定之法的说明。
12.Sabbathāpīti akusalavipākakusalavipākakiriyabhedena. Aṭṭhārasāti gaṇanaparicchedo. Ahetukacittānīti paricchinnadhammanidassanaṃ.
美心的解说
Sobhanacittavaṇṇanā
14这样,先用十二种不善心、十八种无因心说明了三十种心,现在为了给脱离这些心的善美心安立名称,就说“远离恶与无因”等。因为能使人堕入自己所招感的恶趣等痛苦,所以称为“恶”;因为没有与因相应,所以称为“无因”。远离这两类的心,按二十四欲界美心、五十九种大果报与出世间心来算,一共五十九种;或者,把八种出世间心按禅支组合的差别各分为五种,就成了九十一种心。由于它们能带来善美的功德,又与无贪等无过失的因相应,所以称为“美心”,如此宣说。
14. Evaṃ dvādasākusalaahetukāṭṭhārasavasena samatiṃsa cittāni dassetvā idāni tabbinimuttānaṃ sobhanavohāraṃ ṭhapetuṃ ‘‘pāpāhetukamuttānī’’tyādi vuttaṃ. Attanā adhisayitassa apāyādidukkhassa pāpanato pāpehi , hetusampayogābhāvato ahetukehi ca muttāni catuvīsatikāmāvacarapañcatiṃsamahaggatalokuttaravasena ekūnasaṭṭhiparimāṇāni, atha vā aṭṭha lokuttarāni jhānaṅgayogabhedena paccekaṃ pañcadhā katvā ekanavutipi cittāni sobhanaguṇāvahanato, alobhādianavajjahetusampayogato ca sobhanānīti vuccare kathīyanti.
欲界美心的解说
Kāmāvacarasobhanacittavaṇṇanā
15现在,因为善心之中先列举了欲界心,而其中无记心又以善心为先行,所以先说欲界善心,其次说它的异熟心,紧接着说同属一地的唯作心,再按受、智、行三种差别,分别显示为八种,因此说“悦俱”等。这里,“如实了知自性、通达”就是智。其余部分和前面所说的一样。在此,由于信心强、见成就、受施者等条件具足等种种原因,所以是悦俱;由于能引生智的业、无瞋害而生天、诸根成熟、烦恼远离,所以是智相应;反过来,就是舍俱和智不相应;由于住处适宜等而使身心堪能,以及过去在布施等善行上曾反复串习等原因,所以是无行;反过来,就是有行,应当这样理解。
15. Idāni sobhanesu kāmāvacarānameva paṭhamaṃ uddiṭṭhattā tesupi abyākatānaṃ kusalapubbakattā paṭhamaṃ kāmāvacarakusalaṃ, tato tabbipākaṃ, tadanantaraṃ tadekabhūmipariyāpannaṃ kiriyacittañca paccekaṃ vedanāñāṇasaṅkhārabhedena aṭṭhadhā dassetuṃ ‘‘somanassasahagata’’ntyādi vuttaṃ. Tattha jānāti yathāsabhāvaṃ paṭivijjhatīti ñāṇaṃ. Sesaṃ vuttanayameva. Ettha ca balavasaddhāya dassanasampattiyā paccayapaṭiggāhakādisampattiyāti evamādīhi kāraṇehi somanassasahagatatā, paññāsaṃvattanikakammato, abyāpajjalokūpapattito, indriyaparipākato, kilesadūrībhāvato ca ñāṇasampayuttatā, tabbipariyāyena upekkhāsahagatatā ceva ñāṇavippayuttatā ca, āvāsasappāyādivasena kāyacittānaṃ kallabhāvato, pubbe dānādīsu kataparicayatādīhi ca asaṅkhārikatā, tabbipariyāyena sasaṅkhārikatā ca veditabbā.
在这里,当有人依靠布施物与受施者等条件的具足,或者依靠其他能生起欢喜的因缘,欢欣踊跃,以“有布施”等方式生起的正见为先导,以自由施舍等状态不退缩、不需要别人鼓励,而自己做布施等福德之事时,那时他的心生起的是与欢喜俱行、与智相应、无行的。当同样欢欣喜悦,也以正见为先导,但却以未自由施舍等状态而退缩,或者被别人鼓励才去做时,那时他的那同一个心就是有行的。当由于看见亲属的行为而生起熟悉习惯,年幼无知的孩子们见到比丘便生起欢喜,随手把拿到的东西布施出去或行礼时,那时他们生起的是第三种心。当被亲属鼓励说“布施吧,行礼吧”而这样做时,那时生起的是第四种心。当由于布施物与受施者等条件不具足,或者由于缺乏其他能生起欢喜的因缘,在四种情况中都没有欢喜时,那时其余四种与舍俱行的心便生起。所谓“八也”,通过“也”这个词依十福业事等方式总摄多种分类。正如他们所说——
Tattha yadā pana yo deyyadhammapaṭiggāhakādisampattiṃ, aññaṃ vā somanassahetuṃ āgamma haṭṭhapahaṭṭho ‘‘atthi dinna’’ntyādinayappavattaṃ sammādiṭṭhiṃ purakkhatvā muttacāgatādivasena asaṃsīdanto anussāhito parehi dānādīni puññāni karoti, tadāssa cittaṃ somanassasahagataṃ ñāṇasampayuttaṃ asaṅkhārikaṃ hoti. Yadā pana vuttanayeneva haṭṭhatuṭṭho sammādiṭṭhiṃ purakkhatvāpi amuttacāgatādivasena saṃsīdamāno parehi vā ussāhito karoti, tadāssa tadeva cittaṃ sasaṅkhārikaṃ hoti. Yadā pana ñātijanassa paṭipattidassanena jātaparicayā bāladārakā bhikkhū disvā somanassajātā sahasā kiñcideva hatthagataṃ dadanti vā vandanti vā, tadā tesaṃ tatiyaṃ cittaṃ uppajjati. Yadā pana ‘‘detha, vandathā’’ti ñātīhi ussāhitā evaṃ paṭipajjanti, tadā catutthaṃ cittaṃ uppajjati. Yadā pana deyyadhammapaṭiggāhakādīnaṃ asampattiṃ, aññesaṃ vā somanassahetūnaṃ abhāvaṃ āgamma catūsupi vikappesu somanassarahitā honti, tadā sesāni cattāri upekkhāsahagatāni uppajjantīti. Aṭṭhapīti pi-saddena dasapuññakiriyādivasena anekavidhataṃ sampiṇḍeti. Tathā hi vadanti –
依次由福德事,以及由所缘和增上;
通晓理趣的人,应当从“业缺减”等开始计算。
‘‘Kamena puññavatthūhi, gocarādhipatīhi ca; Kammahīnādito ceva, gaṇeyya nayakovido’’ti.
这八种心因为依十种福业事而转起,所以每一种各有十种,这样就成了八十种心。这些心又因为依六种所缘而转起,每一种乘以六,就成了四百八十种心。不过,如果按增上的差别来分,与智不相应的心有二百四十种,因为其中没有与审察增上相应的缘故,所以这些心按三种增上来乘,就成了七百二十种;同样,与智相应的心按四种增上来乘,就成了九百六十种。这样按增上来算,总共有一千六百八十种心。这些心再按身、语、意业这三种业来乘,就成了五千零四十种;再按下品、中品、上品的差别来乘,就成了一万五千一百二十种。不过,阿阇梨佛授长老曾经这样说——
Imāni hi aṭṭha cittāni dasapuññakiriyavatthuvasena pavattanato paccekaṃ dasa dasāti katvā asīti cittāni honti, tāni ca chasu ārammaṇesu pavattanato paccekaṃ chagguṇitāni sāsītikāni cattāri satāni honti, adhipatibhedena pana ñāṇavippayuttānaṃ cattālīsādhikadvisataparimāṇānaṃ vīmaṃsādhipatisampayogābhāvato tāni tiṇṇaṃ adhipatīnaṃ vasena tiguṇitāni vīsādhikāni sattasatāni, tathā ñāṇasampayuttāni ca catunnaṃ adhipatīnaṃ vasena catugguṇitāni sasaṭṭhikāni nava satānīti evaṃ adhipativasena sahassaṃ sāsītikāni ca cha satāni honti, tāni kāyavacīmanokammasaṅkhātakammattikavasena tiguṇitāni cattālīsādhikāni pañca sahassāni honti, tāni ca hīnamajjhimapaṇītabhedato tiguṇitāni vīsasatādhikapannarasasahassāni honti. Yaṃ pana vuttaṃ ācariyabuddhadattattherena –
一万七千二百八十;
欲界的福业,就是这样被指出的。
‘‘Sattarasa sahassāni, dve satāni asīti ca; Kāmāvacarapuññāni, bhavantīti viniddise’’ti.
应当这样理解:不按“增上”的角度去计较数目减少,而是按口耳相传的角度来说。不过,如果按时间、地域等差别来分,它们的差别确实无法计量。
Taṃ adhipativasena gaṇanaparihāniṃ anādiyitvā sotapatitavasena vuttanti daṭṭhabbaṃ, kāladesādibhedena pana nesaṃ bhedo appameyyova.
“可厌的”(《法集论注》1)恶法被善法停滞、动摇、毁坏、除去,因此称为善。或者,那些以可厌的方式在相续中卧伏、转起、被称为“草”的恶法,善法斩断、切断它们,所以称为善。或者,对于可厌的恶法,通过被称为“草”的智,或由信等法所生起,依俱生缘和依止缘之力,善法应被获得,并随其所宜而转起,由于削减、变薄、终结它们,因此称为善。这些就是按上述含义所说的欲界善心,所以称为欲界善心。
Kucchite (dha. sa. aṭṭha. 1) pāpadhamme salayanti kampenti viddhaṃsenti apagamentīti vā kusalāni. Atha vā kucchitākārena santāne sayanato pavattanato kusasaṅkhāte pāpadhamme lunanti chindantīti kusalāni. Atha vā kucchite pāpadhamme sānato tanukaraṇato osānakaraṇato vā kusasaṅkhātena ñāṇena, saddhādidhammajātena vā lātabbāni sahajātaupanissayabhāvena yathārahaṃ pavattetabbānīti kusalāni, tāneva yathāvuttatthena kāmāvacarāni kusalacittāni cāti kāmāvacarakusalacittāni.
16这些心是依福业事、业门、业和增上缘而运转的;但异熟心并不是这样,因为它不由布施等而运转,没有表露的生起,不具引生异熟果的自性,也不以欲等为先导而运转。因此,把这些因素排除之后,应当按适当情况来安立计数上的差别。这些心也依照可意、不可意、中庸的所缘,依次与喜俱、与舍俱。在结生等运转时,由于业有强弱之别,有智相应与智不相应;在随后运转时,大多数随顺速行,有时在那里也随顺于业。没有加行与有加行,则依适当加行、已现起的业等缘,以及时节、饮食等适宜或不适宜而成立。
16. Yathā panetāni puññakiriyavasena, kammadvāravasena, kammavasena, adhipativasena ca pavattanti, nevaṃ vipākāni dānādivasena appavattanato, viññattisamuṭṭhāpanābhāvato, avipākasabhāvato, chandādīni purakkhatvā appavattito ca, tasmā taṃvasena parihāpetvā yathārahaṃ gaṇanabhedo yojetabbo. Imānipi iṭṭhaiṭṭhamajjhattārammaṇavasena yathākkamaṃ somanassupekkhāsahitāni. Paṭisandhādivasappavattiyaṃ kammassa balavābalavabhāvato, tadārammaṇappavattiyaṃ yebhuyyena javanānurūpato, kadāci tatthāpi kammānurūpato ca ñāṇasampayuttāni, ñāṇavippayuttāni ca honti. Yathāpayogaṃ vinā sappayogañca yathāupaṭṭhitehi kammādipaccayehi utubhojanādisappāyāsappāyavasena asaṅkhārikasasaṅkhārikāni.
17唯作心也应当像前面讲善心那样,根据各自的情况,理解为与悦俱等相应的性质。
17. Kiriyacittānampi kusale vuttanayena yathārahaṃ somanassasahagatāditā veditabbā.
18在有因的欲界善、异熟、唯作心这一说法里,“有因”这个限定是就异熟和唯作来说的,因为善心必定是有因的。确实应当这样恰当地搭配:就像“砂砾、鱼群,行走、停住”等例子中那样,因为砂砾不可能行走,行走的动作是对应鱼群而搭配的。
18.Sahetukakāmāvacarakusalavipākakiriyacittānīti ettha sahetukaggahaṇaṃ vipākakiriyāpekkhaṃ visesanaṃ kusalassa ekantasahetukattā. Hoti hi yathālābhayojanā, ‘‘sakkharakathalampi macchagumbampi carantampi tiṭṭhantampī’’tyādīsu (dī. ni. 1.249) viya sakkharakathalassa caraṇāyogato macchagumbāpekkhāya caraṇakiriyā yojīyatīti.
19有因的欲界善、异熟与唯作心,按受、智、行的区别来分:单从受的差别看,各有两种;从智的差别看,各有四种;从行的差别看,各有八种,合起来共二十四种。说受有差别,这当然合理,因为它们的自性各不相同。可是,智和行的差别又怎么成立呢?智与行的差别,是从有智无智、有行无行而来的,就像依降雨而有丰收与饥荒一样。所以,由智和行所造成的差别,就叫作智差别与行差别,这里并没有任何矛盾。
19. Sahetukāmāvacarapuññapākakiriyā vedanāñāṇasaṅkhārabhedena paccekaṃ vedanābhedato duvidhattā, ñāṇabhedato catubbidhattā, saṅkhārabhedato aṭṭhavidhattā ca sampiṇḍetvā catuvīsati matāti yojanā. Nanu ca vedanābhedo tāva yutto tāsaṃ bhinnasabhāvattā. Ñāṇasaṅkhārabhedo pana kathanti? Ñāṇasaṅkhārānaṃ bhāvābhāvakatopi bhedo ñāṇasaṅkhārakatova yathā vassakato subhikkho dubbhikkhoti, tasmā ñāṇasaṅkhārakato bhedo ñāṇasaṅkhārabhedoti na ettha koci virodhoti.
20现在,为了把一切欲界心总合起来展示,说了“欲界有二十三种”等话。在欲界里,有七种不善异熟,以及有因和无因的十六种善异熟,这样一共二十三种异熟;十二种不善和八种善,这样一共二十种福与非福;无因的三种和有因的八种,这样一共十一种唯作。总之,按善、不善、异熟、唯作所含摄的差别来分,一共只有五十四种心;即使按界、时、相续等差别来说有无量种类,意思也是如此。
20. Idāni sabbānipi kāmāvacaracittāni sampiṇḍetvā dassetuṃ ‘‘kāme tevīsā’’tyādi vuttaṃ. Kāme bhave satta akusalavipākāni, sahetukāhetukāni soḷasa kusalavipākānīti evaṃ tevīsati vipākāni dvādasa akusalāni, aṭṭha kusalānīti puññāpuññāni vīsati ahetukā tisso sahetukā aṭṭhāti ekādasa kiriyā cāti sabbathāpi kusalākusalavipākakiriyānaṃ antogadhabhedena catupaññāseva kāladesasantānādibhedena anekavidhabhāvepītyattho.
色界心的解说
Rūpāvacaracittavaṇṇanā
21现在,接着要说明刚才紧接着讲到的色界心,为了显示它按禅支组合的不同而分成五种,所以说了“与寻……等等……俱”这一段。与寻、伺、喜、乐、一境性在一起,就是与寻、伺、喜、乐、一境性相应。其中,寻是让心投向所缘,把与它相应的心和心所推向所缘,它的特相就是使同时生起的法投向所缘。就像有个住在村里的人,靠着国王宠信的亲戚或朋友,才能进入王宫;同样,心是靠着寻才登上所缘的。如果这样的话,没有寻的心又怎么登上所缘呢?它同样是靠寻的力量才登上去的。就像那个人因为去惯了,即使没有那位引路人,也能毫无顾虑地进入王宫;同样,因为习惯了,即使没有寻,没有寻的心也能登上所缘。这里说的“习惯”,是指在有寻心的相续中,由于反复生起而培养出来的心的修习。另外,五识虽然没有寻,但依靠所依和所缘相碰触的力量也能登上所缘;第二禅等则是依靠下地修习的力量而登上所缘。
21. Idāni tadanantaruddiṭṭhassa rūpāvacarassa niddesakkamo anuppattoti tassa jhānaṅgayogabhedena pañcadhā vibhāgaṃ dassetuṃ ‘‘vitakka…pe… sahita’’ntyādimāha. Vitakko ca vicāro ca pīti ca sukhañca ekaggatā cāti imehi sahitaṃ vitakkavicārapītisukhekaggatāsahitaṃ. Tattha ārammaṇaṃ vitakketi sampayuttadhamme abhiniropetīti vitakko, so sahajātānaṃ ārammaṇābhiniropanalakkhaṇo, yathā hi koci gāmavāsī puriso rājavallabhaṃ sambandhinaṃ mittaṃ vā nissāya rājagehaṃ anupavisati, evaṃ vitakkaṃ nissāya cittaṃ ārammaṇaṃ ārohati. Yadi evaṃ kathaṃ avitakkaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ ārohatīti? Tampi vitakkabaleneva abhinirohati. Yathā hi so puriso paricayena tena vināpi nirāsaṅko rājagehaṃ pavisati, evaṃ paricayena vitakkena vināpi avitakkaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ abhinirohati. Paricayoti cettha savitakkacittassa santāne abhiṇhappavattivasena nibbattā cittabhāvanā. Api cettha pañcaviññāṇaṃ avitakkampi vatthārammaṇasaṅghaṭṭanabalena, dutiyajjhānādīni ca heṭṭhimabhāvanābalena abhirohanti.
心随着那个目标游走,这就是伺。它的特相是审察目标。正如《法集论》里所说,它是“随行性”。在这里,跟伺比起来,寻是粗重的,也是走在前面的:就像钟被敲的第一下,是心最初投向目标,这叫寻;像余音一样继续跟随,这叫伺。在这里,寻是心动荡的状态,就像一只想飞上天空的鸟在拍翅膀,又像一只朝莲花飞去的蜜蜂随着香气投向莲花;伺是心比较平静而不太动荡的状态,就像已经飞上天空的鸟在展开翅膀,又像已经飞到莲花上的蜜蜂在莲花上方盘旋。
Ārammaṇe tena cittaṃ vicaratīti vicāro. So āraṇanumajjanalakkhaṇo. Tathā hesa ‘‘anusandhānatā’’ti (dha. sa. 8) niddiṭṭho. Ettha ca vicārato oḷārikaṭṭhena, tasseva pubbaṅgamaṭṭhena ca paṭhamaghaṇṭābhighāto viya cetaso paṭhamābhinipāto vitakko, anuravo viya anusañcaraṇaṃ vicāro. Vipphāravācettha vitakko cittassa paripphandanabhūto, ākāse uppatitukāmassa sakuṇassa pakkhavikkhepo viya, padumābhimukhapāto viya ca gandhānubandhacetasā bhamarassa, santavutti vicāro cittassa nātiparipphandanabhūto, ākāse uppatitassa sakuṇassa pakkhappasāraṇaṃ viya, padumassa uparibhāge paribbhamanaṃ viya ca padumābhimukhapatitassa bhamarassa.
喜让身心感到喜悦、满足,或者使之增长,所以称为喜。它的特相是喜爱,或者说,是让所缘变得适意而被执取。乐让相应的心所感到快乐,它的特相是领受可爱的境界,就像国王品尝美食的滋味一样。在这里,当获得所缘时,喜的特别之处很明显,就像在荒野中疲惫的人看见林中的水;当领受已经得到的所缘时,乐的特别之处很明显,就像看见水之后喝水等时候。由于种种所缘造成的散乱,心以单一所缘为最上,所以称为一境,也就是心;它的状态就是一境性,也就是定。定的特相是不散乱。依靠它的力量,与它相应的心就不散乱。
Pinayati kāyacittaṃ tappeti, vaḍḍhetīti vā pīti, sā sampiyāyanalakkhaṇā, ārammaṇaṃ kallato gahaṇalakkhaṇāti vuttaṃ hoti, sampayuttadhamme sukhayatīti sukhaṃ, taṃ iṭṭhānubhavanalakkhaṇaṃ subhojanarasassādako rājā viya. Tattha ārammaṇappaṭilābhe pītiyā viseso pākaṭo kantārakhinnassa vanantodakadassane viya, yathāladdhassa anubhavane sukhassa viseso pākaṭo yathādiṭṭhaudakassa pānādīsu viyāti. Nānārammaṇavikkhepābhāvena ekaṃ ārammaṇaṃ aggaṃ imassāti ekaggaṃ, cittaṃ, tassa bhāvo ekaggatā, samādhi. So avikkhepalakkhaṇo. Tassa hi vasena sasampayuttaṃ cittaṃ avikkhittaṃ hoti.
初禅因为按照说法的次序和生起的次序都是最初的,所以称为初禅;又因为它能审察所缘、烧尽敌对法,所以也叫初禅,也就是具有寻等五支的禅。禅那这个名称,是就禅支的整体来说的,就像车的名称是就轮辐等部件的整体来说一样。正如《分别论》中所说:禅那,就是寻、伺、喜、乐、心一境性。与初禅相应的善心,就是初禅善心。
Paṭhamañca desanākkamato ceva uppattikkamato ca ādibhūtattā taṃ jhānañca ārammaṇūpanijjhānato, paccanīkajhāpanato cāti paṭhamajjhānaṃ, vitakkādipañcakaṃ. Jhānaṅgasamudāye yeva hi jhānavohāro nemiādiaṅgasamudāye rathavohāro viya, tathā hi vuttaṃ vibhaṅge ‘‘jhānanti vitakko vicāro pīti sukhaṃ cittassekaggatā’’ti (vibha. 569). Paṭhamajjhānena sampayuttaṃ kusalacittaṃ paṭhamajjhānakusalacittaṃ.
为什么在其他触等相应法都存在的情况下,偏偏只把这五个法说成禅支呢?回答是:因为它们具有审视与随观的作用,而且直接对治欲贪等盖障。寻把心投向所缘,伺让心持续安住在所缘上,喜使心喜悦,乐使心增长。然后,一境性以令心等持的作用,让受到这些投向、持续安住、喜悦和增长所资助的自身及相应法,平等而正确地安立在同一个所缘上——因为诸根平衡,所以叫平等;因为远离敌对法、没有昏沉和掉举,所以叫正确。这样一来,这些法各自都有独特的审视与随观作用。再从对治欲贪等盖障来看:定是欲贪的对治者,因为它是贪欲的直接对立面。被欲贪驱使的心会被种种所缘诱惑而四处游荡,一境性则让心安定下来。喜是嗔恚的对治者,因为喜的本质就是喜悦。寻是昏沉睡眠的对治者,因为它以如理作意的方式展转生起。乐是掉举恶作的对治者,因为掉举恶作带来不寂静和热恼,而乐的本质是寂静清凉。伺是疑的对治者,因为它以审察所缘的方式,具有类似慧的性质。就这样,由于具有审视与随观的作用,并且直接对治欲贪等盖障,这五个法才被确定为禅支。正如所说:
Kasmā pana aññesu phassādīsu sampayuttadhammesu vijjamānesu imeyeva pañca jhānaṅgavasena vuttāti? Vuccate – upanijjhānakiccavantatāya, kāmacchandādīnaṃ ujupaṭipakkhabhāvato ca. Vitakko hi ārammaṇe cittaṃ abhiniropeti. Vicāro anuppabandheti, pīti cassa pīnanaṃ, sukhañca upabrūhanaṃ karoti, atha naṃ sasampayuttadhammaṃ etehi abhiniropanānuppabandhanapīnanaupabrūhanehi anuggahitā ekaggatā samādhānakiccena attānaṃ anuvattāpentī ekattārammaṇe samaṃ, sammā ca ādhiyati. Indriyasamatāvasena samaṃ paṭipakkhadhammānaṃ dūrībhāvena līnuddhaccābhāvena sammā ca ṭhapetīti evamete sameva upanijjhānakiccaṃ āveṇikaṃ. Kāmacchandādipaṭipakkhabhāve pana samādhi kāmacchandassa paṭipakkho rāgappaṇidhiyā ujupaccanīkabhāvato. Kāmacchandavasena hi nānārammaṇehi palobhitassa paribbhamantassa cittassa samādhānaṃ ekaggatāya hoti. Pīti byāpādassa pāmojjasabhāvattā. Vitakko thinamiddhassa yoniso saṅkappanavasena savipphārappavattito sukhaṃ avūpasamānutāpasabhāvassa uddhaccakukkuccassa vūpasantasītalasabhāvattā. Vicāro vicikicchāya ārammaṇe anumajjanavasena paññāpatirūpasabhāvattā. Evaṃ upanijjhānakiccavantatāya, kāmacchandādīnaṃ ujupaṭipakkhabhāvato ca imeyeva pañca jhānaṅgabhāvena vavatthitāti. Yathāhu –
因为具有专注审视的作用,并且直接对抗欲贪等障碍。
即使还有其他(禅支)存在,也只有这五支被称为禅。
‘‘Upanijjhānakiccattā, kāmādipaṭipakkhato; Santesupi ca aññesu, pañceva jhānasaññitā’’ti.
不过应当知道,舍因为具有寂静运作的性质,其实就包含在乐里面。因此他们说:
Upekkhā panetta santavuttisabhāvattā sukheva antogadhāti daṭṭhabbaṃ. Tenāhu –
舍因为它的运作方式是寂静的,所以就被说成是乐。
‘‘Upekkhā santavuttittā, sukhamicceva bhāsitā’’ti. (vibha. aṭṭha. 232; visuddhi. 2.644);
然而,依断支等来说,它的差别在后面会变得清楚;同样,在无色界和出世间禅那中可得的差别也会清楚。那么,在这里,为什么不像对欲界善心那样取行蕴的差别呢?能不能这样说:仅仅依止禅修习所得的,是有行;依证道所得的,是无行?并不是这样。因为即使是依证道之力所得的,它后来也只是依遍作而生起。所以,一切禅那如果缺少称为遍作的前行,只靠主导条件就不会生起,因此不能说它是无行;而如果没有主导条件,只靠遍作的前行也不会生起,因此也不能说它是有行。或者,由于只是依前行而生起,任何时候都不可能成为无行,所以既不说它是无行,也不说它是有行,因为并无变异。
Pahānaṅgādivasena panassa viseso upari āvi bhavissati, tathā arūpāvacaralokuttaresupi labbhamānakaviseso. Athettha kāmāvacarakusalesu viya saṅkhārabhedo kasmā na gahito. Idampi hi kevalaṃ samathānuyogavasena paṭiladdhaṃ sasaṅkhārikaṃ, maggādhigamavasena paṭiladdhaṃ asaṅkhārikanti sakkā vattunti? Nayidamevaṃ maggādhigamavasenasattito paṭiladdhassāpi aparabhāge parikammavaseneva uppajjanato, tasmā sabbassapi jhānassa parikammasaṅkhātapubbābhisaṅkhārena vinā kevalaṃ adhikāravasena anuppajjanato ‘‘asaṅkhārika’’ntipi, adhikārena ca vinā kevalaṃ parikammābhisaṅkhāreneva anuppajjanato ‘‘sasaṅkhārika’’ntipi na sakkā vattunti. Atha vā pubbābhisaṅkhāravaseneva uppajjamānassa na kadāci asaṅkhārikabhāvo sambhavatīti ‘‘asaṅkhārika’’nti ca byabhicārābhāvato ‘‘sasaṅkhārika’’nti ca na vuttanti.
这里,“pi”这个词包含了:按四禅和五禅的分类方式,纯粹九种的一组;又把它和苦行道迟通达、苦行道速通达、乐行道迟通达、乐行道速通达这四种行道结合起来说的缘故,有四种九组;和小所缘小、小所缘无量、无量所缘小、无量所缘无量这四种所缘结合起来说的缘故,有四种九组;再按“苦行道迟通达小所缘小、苦行道迟通达小所缘无量”等说法,以所缘和行道混合的方式,有十六种九组。像这样,总共归纳为二十五种九组等种种分类。
Pi-saddena cettha catukkapañcakanayavasena suddhikanavako, tañca dukkhappaṭipadādandhābhiññādukkhappaṭipadākhippābhiññāsukhappaṭipadādandhābhiññāsukhappaṭipadākhippābhiññāvasena paṭipadācatukkena yojetvā desitattā cattāro navakā, parittaṃ parittārammaṇaṃ, parittaṃ appamāṇārammaṇaṃ, appamāṇaṃ parittārammaṇaṃ, appamāṇaṃ appamāṇārammaṇanti ārammaṇacatukkena yojitattā cattāro navakā, ‘‘dukkhappaṭipadaṃ dandhābhiññaṃ parittaṃ parittārammaṇaṃ, dukkhappaṭipadaṃ dandhābhiññaṃ parittaṃ appamāṇārammaṇa’’ntyādinā ārammaṇappaṭipadāmissakanayavasena soḷasa navakāti pañcavīsati navakāti evamādibhedaṃ saṅgaṇhāti.
22果报由禅那的差别而产生,它完全与各自的禅那相似,所以在分析果报时,就把它说成与禅那相同。世尊为了阐明这个含义,在解说果报时,也是先列出善,紧接着就分析了广大果报和出世间果报。
22. Jhānavisesena nibbattitavipāko ekantato taṃtaṃjhānasadisovāti vipākaṃ jhānasadisameva vibhattaṃ. Imameva hi atthaṃ dīpetuṃ bhagavatā vipākaniddesepi kusalaṃ uddisitvāva tadanantaraṃ mahaggatalokuttaravipākā vibhattā.
25色界心按禅那的类别来分,以五支、四支、三支、二支、再二支的禅支相应差别,总体上成为五种,也就是五支的、四支的、三支的、二支的、再二支的。再者,它又按福、果报、唯作各自分为五种、五种、五种,成为十五种,这就是其含义。
25. Rūpāvacaramānasaṃ jhānabhedena pañcahi catūhi tīhi dvīhi puna dvīhi jhānaṅgehi sampayogabhedena pañcadhā pañcaṅgikaṃ caturaṅgikaṃ tivaṅgikaṃ duvaṅgikaṃ puna duvaṅgikanti pañcavidhaṃ hoti avisesena, puna taṃ puññapākakiriyānaṃ paccekaṃ pañcannaṃ pañcannaṃ bhedā pañcadasadhā bhavetyattho.
无色界心的解释
Arūpāvacaracittavaṇṇanā
26现在,为了按所缘的不同把无色界分成四种来说明,世尊说“空无边处”等等。其中,因为不存在生起等边际,所以没有边际,称为无边;虚空,并且它是无边的,所以叫空无边,也就是去掉遍相之后的虚空。本来应该说“无边虚空”,但就像“agyāhito”等词那样,修饰语放在被修饰词后面,所以说成“空无边”。“空无边”本身就是“空无边”(ākāsānañca),这是用同义的抽象后缀构成的。空无边就是处(āyatana),因为它是相应法禅那的依住处,就像诸天的天处一样,所以叫空无边处。在其中达到安止的初无色禅那,在这里也叫“空无边处”,就像以地遍为所缘的禅那叫“地遍”一样。或者,以空无边为处,就是空无边处禅那;与它相应的善心,就是空无边处善心。
26. Idāni arūpāvacaraṃ ārammaṇabhedena catudhā vibhajitvā dassento āha ‘‘ākāsānañcāyatanā’’tiādi. Tattha uppādādiantarahitatāya nāssa antoti anantaṃ, ākāsañca taṃ anantañcāti ākāsānantaṃ, kasiṇugghāṭimākāso. ‘‘Anantākāsa’’nti ca vattabbe ‘‘agyāhito’’tyādīsu viya visesanassa paranipātavasena ‘‘ākāsānanta’’nti vuttaṃ. Ākāsānantameva ākāsānañcaṃ sakatthe bhāvapaccayavasena. Ākāsānañcameva āyatanaṃ sasampayuttadhammassa jhānassa adhiṭṭhānaṭṭhena devānaṃ devāyatanaṃ viyāti ākāsānañcāyatanaṃ. Tasmiṃ appanāppattaṃ paṭhamāruppajjhānampi idha ‘‘ākāsānañcāyatana’’nti vuttaṃ yathā pathavīkasiṇārammaṇaṃ jhānaṃ ‘‘pathavīkasiṇa’’nti. Atha vā ākāsānañcaṃ āyatanaṃ assāti ākāsānañcāyatanaṃ, jhānaṃ, tena sampayuttaṃ kusalacittaṃ ākāsānañcāyatanakusalacittaṃ.
识本身就是无边的,所以叫识无边,这是初无色禅的识。它虽然有生起等边际,但因为生起于无边虚空中,而且在以自身为所缘的修习中,不执取生起等边际,以无边遍满的方式生起,所以称为“无边”。识无边本身就是“识无边”(viññāṇañca),是把长音ā缩短,并去掉n而构成的。或者,应当被第二无色禅的识所识知、所达到,所以叫识无边。那就是处,因为是第二无色禅的依处,所以叫识无边处。其余部分和前面一样。
Viññāṇameva anantaṃ viññāṇānantaṃ, paṭhamāruppaviññāṇaṃ. Tañhi uppādādiantavantampi anantākāse pavattanato attānaṃ ārabbha pavattāya bhāvanāya uppādādiantaṃ aggahetvā anantato pharaṇavasena pavattanato ca ‘‘ananta’’nti vuccati. Viññāṇānantameva viññāṇañcaṃ ākārassa rassattaṃ, na-kārassa lopañca katvā. Dutiyāruppaviññāṇena vā añcitabbaṃ pāpuṇitabbanti viññāṇañcaṃ, tadeva āyatanaṃ dutiyāruppassa adhiṭṭhānattāti viññāṇañcāyatanaṃ. Sesaṃ purimasamaṃ.
初无色界禅那没有任何残留,哪怕小到像坏灭那一瞬间那么微细也不存在,所以叫“无所有”。这种无所有的状态就是“无所有性”,也就是初无色界禅那识的不存在。就以这个作为处,其余和前面一样。
Nāssa paṭhamāruppassa kiñcanaṃ appamattakaṃ antamaso bhaṅgamattampi avasiṭṭhaṃ atthīti akiñcanaṃ, tassa bhāvo ākiñcaññaṃ, paṭhamāruppaviññāṇābhāvo. Tadeva āyatanantyādi purimasadisaṃ.
由于粗想不存在、微细想却仍然存在,所以与它相应的法既不能说有想,也不能说无想,这就是非想非非想,也就是第四无色禅那。不过,把它拉长读成“nevasaññānāsañña”来说。非想非非想本身就是一处,因为它被归入意处和法处,所以叫非想非非想处。另一种解释是:想本身进入观照的领域后,因为不再具有能引发厌离的那种锐利想的作用,所以是“非想”;又因为像热水里的火界一样,以行蕴残余的微细状态而存在,所以不是“无想”,因此叫非想非非想。这个本身就是处,因为它是与它相应的禅那及其心所的依止等,所以叫非想非非想处。这里以想来标示禅那,只是举例说明而已。因为在这个禅那中,受等也同样是非受非无受等等。与非想非非想处相应的善心,就是非想非非想处善心。这里的“pi”字,则收摄了按所缘与行道的混合方式而说的十六种教说(《法集论》265-268),以及巴利圣典中其他各种分类方式。
Oḷārikāya saññāya abhāvato, sukhumāya ca saññāya atthitāya nevassa sasampayuttadhammassa saññā atthi, nāpi asaññaṃ avijjamānasaññanti nevasaññānāsaññaṃ, catutthāruppajjhānaṃ. Dīghaṃ katvā pana ‘‘nevasaññānāsañña’’nti vuttaṃ. Nevasaññānāsaññameva āyatanaṃ manāyatanadhammāyatanapariyāpannattāti nevasaññānāsaññāyatanaṃ. Atha vā saññāva vipassanāya gocarabhāvaṃ gantvā nibbedajananasaṅkhātassa paṭusaññākiccassa abhāvato nevasaññā ca uṇhodake tejodhātu viya saṅkhārāvasesasukhumabhāvena vijjamānattā na asaññāti nevasaññānāsaññā, sā eva āyatanaṃ imassa sasampayuttadhammassa jhānassa nissayādibhāvatoti nevasaññānāsaññāyatanaṃ. Saññāvasena cettha jhānūpalakkhaṇaṃ nidassanamattaṃ. Vedanādayopi hi tasmiṃ jhāne nevavedanānāvedanādikāyevāti. Nevasaññānāsaññāyatanena sampayuttaṃ kusalacittaṃ nevasaññānāsaññāyatanakusalacittaṃ. Pi-saddena cettha ārammaṇappaṭipadāmissakanayavasena soḷasakkhattukadesanaṃ (dha. sa. 265-268), aññampi ca pāḷiyaṃ āgatanayabhedaṃ saṅgaṇhāti.
30无色界心有四种,这是依照所缘的差别来分的:应当超越的所缘有遍相、虚空、识、无所有,应当缘取的所缘也有虚空等四种境域。它依次超越第五禅那的所缘——遍相,然后缘取因除去那个遍相而得到的虚空;再超越虚空,缘取在那里生起的识;再超越那个识,缘取那种无所有的状态;再超越那个无所有,缘取在第三无色禅那里生起的识而运作。但它不像色界善心那样,是靠着超越前一个支分、同时又缘取前一个的所缘来运作的。因此老师们说:
30. Ārammaṇānaṃ atikkamitabbānaṃ, kasiṇākāsaviññāṇatadabhāvasaṅkhātānaṃ ālambitabbānañca ākāsādicatunnaṃ gocarānaṃ pabhedena āruppamānasaṃ catubbidhaṃ hoti. Tañhi yathākkamaṃ pañcamajjhānārammaṇaṃ kasiṇanimittaṃ atikkamma tadugghāṭena laddhaṃ ākāsamālambitvā tampi atikkamma tattha pavattaṃ viññāṇamālambitvā tampi atikkamma tadabhāvabhūtaṃ akiñcanabhāvamālambitvā tampi atikkamma tattha pavattaṃ tatiyāruppaviññāṇamālambitvā pavattati, na pana rūpāvacarakusalaṃ viya purimapurimaaṅgātikkamavasena purimapurimassāpi ārammaṇaṃ gahetvā. Tenāhu ācariyā –
因为超越了所缘,这四种(无色定)也存在。
有智慧的人并不希求这些超越了支分。
‘‘Ārammaṇātikkamato, catassopi bhavantimā; Aṅgātikkamametāsaṃ, na icchanti vibhāvino’’ti; (Dha. sa. aṭṭha. 268);
出世间心的解释
Lokuttaracittavaṇṇanā
3131. 现在,为了结合四道来说明出世间善心,并按相应生起的方式把果心分为四种来展示,所以说了“入流道心”等。因为听闻涅槃、趋近涅槃,或者因为像河流一样倾向于涅槃大海,所以八圣道被称为“流”(soto);最初到达、进入、首次具足这个流,就叫“入流”(sotāpatti),因为前缀ā-有“最初”的意思。导向涅槃所以叫“道”(magga),或者被想求涅槃的人所寻求所以叫道,或者因为灭除烦恼而前行所以叫道。与这个道相应的心就是道心;由入流所证得的道心,就是入流道心。或者,最初进入圣道之流的人就是入流者,他的道就是入流道,与这个道相应的心就是入流道心。
31. Idāni lokuttarakusalaṃ catumaggayogato, phalañca tadanurūpappavattiyā catudhā vibhajitvā dassetuṃ ‘‘sotāpattimaggacitta’’ntyādi vuttaṃ. Nibbānaṃ patisavanato upagamanato, nibbānamahāsamuddaninnatāya sotasadisattā vā ‘‘soto’’ti vuccati ariyo aṭṭhaṅgiko maggo, tassa āpatti ādito pajjanaṃ pāpuṇanaṃ paṭhamasamannāgamo sotāpatti ā-upasaggassa ādikammani pavattanato. Nibbānaṃ maggeti, nibbānatthikehi vā maggīyati, kilese mārento gacchatīti vā maggo, tena sampayuttaṃ cittaṃ maggacittaṃ, sotāpattiyā laddhaṃ maggacittaṃ sotāpattimaggacittaṃ. Atha vā ariyamaggasotassa ādito pajjanaṃ etassāti sotāpatti, puggalo, tassa maggo sotāpattimaggo, tena sampayuttaṃ cittaṃ sotāpattimaggacittaṃ.
只以结生的方式再来一次人间,就叫“一来者”。在五种一来者当中——在这里证得、也在这里般涅槃的;在那里证得、也在那里般涅槃的;在这里证得、却在那里般涅槃的;在那里证得、却在这里般涅槃的;在这里证得、在那里投生之后又在这里般涅槃的——这里指的是第五种。因为他从这一世离开后,还会再回来这里一次。他的道就是一来的道。虽然实际上,只有已经安住在果位上的人,才叫“一来者”,因为安住在道位上的人不可能再这样回来;但是,为了区分不同的道,就把先前生起的、作为果位基础的圣道,相对于果位者而特别称为“一来道”。不还道也是这样。与一来道相应的心,就是一来道心。
Sakiṃ ekavāraṃ paṭisandhivasena imaṃ manussalokaṃ āgacchatīti sakadāgāmī, idha patvā idha parinibbāyī, tattha patvā tattha parinibbāyī, idha patvā tattha parinibbāyī, tattha patvā idha parinibbāyī, idha patvā tattha nibbattitvā idha parinibbāyīti pañcasu sakadāgāmīsu pañcamako idhādhippeto. So hi ito gantvā puna sakiṃ idha āgacchatīti. Tassa maggo sakadāgāmimaggo. Kiñcāpi maggasamaṅgino tathāgamanāsambhavato phalaṭṭhoyeva sakadāgāmī nāma, tassa pana kāraṇabhūto purimuppanno maggo maggantarāvacchedanatthaṃ phalaṭṭhena visesetvā vuccati ‘‘sakadāgāmimaggo’’ti. Evaṃ anāgāmimaggoti. Sakadāgāmimaggena sampayuttaṃ cittaṃ sakadāgāmimaggacittaṃ.
以结生的方式不再来到这个欲界,就是“不来者”。他的道就是不来道,与这道相应的心就是不来道心。因为具有最上应受供养的资格,所以值得特别的供养,因此称为“应供”。或者,烦恼被称为“敌”,轮回之轮的辐条就是烦恼,这些烦恼已被他消灭,所以称为“应供”。又或者,因为他在造恶方面没有隐秘之处,所以称为“应供”。他是第八位圣者。他的状态就是应供果,这是第四果的别名。导向这个果的道就是应供道,与这道相应的心就是应供道心。
Paṭisandhivasena imaṃ kāmadhātuṃ na āgacchatīti anāgāmī, tassa maggo anāgāmimaggo, tena sampayuttaṃ cittaṃ anāgāmimaggacittaṃ. Aggadakkhiṇeyyabhāvena pūjāvisesaṃ arahatīti arahā, atha vā kilesasaṅkhātā arayo, saṃsāracakkassa vā arā kilesā hatā anenāti arahā, pāpakaraṇe rahābhāvato vā arahā, aṭṭhamako ariyapuggalo, tassa bhāvo arahattaṃ, catutthaphalassetaṃ adhivacanaṃ, tassa āgamanabhūto maggo arahattamaggo, tena sampayuttaṃ cittaṃ arahattamaggacittaṃ.
“pi”这个词,是把每一道按一千种理趣而有四种四千种分类、以及在《谛分别》(分别论206;分别论注206-214)中讲到的六万种分类的理趣,连同按前面所说方式而有的多种多样分类,全都统摄进来。这里只是略示一千种理趣,怎么讲呢?先说入流道,依禅那之名,不涉及行道差别,仅以空和无愿分成两种;再与四种行道配合,每一种又分成四种;这样按禅那名称就有十种。同样,按道、念处、正勤、神足、根、力、觉支、谛、奢摩他、法蕴、处、界、食、触、受、想、思、心、名这些项目,也各各以十种方式分类,随应不同根器的觉悟者。因此,依禅那以及道等十九项,共二十处,每一处各有十种,即成二百种理趣。再把这些与四种增上结合,每一种又分成四种;这样不与增上结合的有二百种,与增上结合的有八百种,所以入流道有一千种理趣。一来道等也是如此。
Pi-saddena ekekassa maggassa nayasahassavasena catunnaṃ catusahassabhedaṃ saccavibhaṅge (vibha. 206; vibha. aṭṭha. 206-214) āgataṃ saṭṭhisahassabhedaṃ nayaṃ heṭṭhā vuttanayena anekavidhattampi saṅgaṇhāti. Tatthāyaṃ nayasahassamattaparidīpanā, kathaṃ? Sotāpattimaggo tāva jhānanāmena paṭipadābhedaṃ anāmasitvā kevalaṃ suññato appaṇihitoti dvidhā vibhatto, puna paṭipadācatukkena yojetvā paccekaṃ catudhā vibhattoti evaṃ jhānanāmena dasadhā vibhatto. Tathā maggasatipaṭṭhānasammappadhānaiddhipādaindriyabalabojjhaṅgasaccasamathadhammakhandhaāyatanadhātuāhāraphassavedanāsaññācetanācittanāmehipi paccekaṃ dasadasākārehi vibhatto tathā tathā bujjhanakānaṃ puggalānaṃ vasena. Tasmā jhānavasena dasamaggādīnaṃ ekūnavīsatiyā vasena dasa dasāti vīsatiyā ṭhānesu dve nayasatāni honti. Puna tāni catūhi adhipatīhi yojetvā paccekaṃ catudhā vibhattānīti evaṃ adhipatīhi amissetvā dve satāni, missetvā aṭṭha satānīti sotāpattimagge nayasahassaṃ hoti, tathā sakadāgāmimaggādīsupi.
3232. 由入流道所证得的,或者属于入流者的果心,也就是作为异熟的心,称为入流果心。阿罗汉果以及那果心,所以称为阿罗汉果心。
32. Sotāpattiyā laddhaṃ, sotāpattissa vā phalacittaṃ vipākabhūtaṃ cittaṃ sotāpattiphalacittaṃ. Arahattañca taṃ phalacittañcāti arahattaphalacittaṃ.
34按四种道的差别来说:由于根器有利、中等、迟钝的差别,能力也就有不同,所以依断除诸结来区分——彻底断除身见、疑、戒禁取;使欲贪和嗔恚变得薄弱;再彻底断除它们;以及彻底断除色贪、无色贪、慢、掉举、无明。这样,依断除诸结来说,就有四种入流道等八支圣道;依相应差别来说,出世间善心也有四种。至于果报,因为它是那善心的果,随顺于它,同样也有四种。如此,无上——即没有比它更高者——的出世间心,应当知道共有八种。
34.Catumaggappabhedenāti indriyānaṃ apāṭavapāṭavataratamabhedena bhinnasāmatthiyatāya sakkāyadiṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsānaṃ niravasesappahānaṃ kāmarāgabyāpādānaṃ tanubhāvāpādanaṃ tesameva niravasesappahānaṃ rūpārūparāgamānuddhaccāvijjānaṃ anavasesappahānanti evaṃ saṃyojanappahānavasena catubbidhānaṃ sotāpattimaggādīnaṃ aṭṭhaṅgikamaggānaṃ sampayogabhedena catumaggasaṅkhātaṃ lokuttarakusalaṃ catudhā hoti, vipākaṃ pana tasseva kusalassa phalattā tadanurūpato tathā catudhāti evaṃ anuttaraṃ attano uttaritarābhāvena anuttarasaṅkhātaṃ lokuttaraṃ cittaṃ aṭṭhadhā matanti yojanā.
不过,由于无上唯作心根本不可能存在,所以没有说它有十二种。为什么它不可能存在呢?因为道心只持续一个心刹那。假如道心能够一次又一次地生起,那么就可以依据它的再次生起说它是唯作。然而,道心只能通过断除烦恼来体现,而且它只生起一次;就像雷击把树木等连根摧毁一样,它使各种烦恼彻底不再生起,因此即使再生起,也没有什么可做的了。为了现法乐住,只有果等至以涅槃为所缘而生起,所以道心无论对有学还是无学,都永远不会再生起。因此,出世间唯作心完全不存在。
Kiriyānuttarassa pana asambhavato dvādasavidhatā na vuttā. Kasmā pana tassa asambhavoti? Maggassa ekacittakkhaṇikattā. Yadi hi maggacittaṃ punappunaṃ uppajjeyya, taduppattiyā kiriyabhāvo sakkā vattuṃ. Taṃ pana kilesasamucchedakavaseneva upalabhitabbato ekavārappavatteneva ca tena asanisampātena viya taruādīnaṃ samūlaviddhaṃsanassa taṃtaṃkilesānaṃ accantaṃ appavattiyā sādhitattā puna uppajjamānepi kātabbābhāvato diṭṭhadhammasukhavihāratthañca phalasamāpattiyā eva nibbānārammaṇavasena pavattanato na kadāci sekkhānaṃ asekkhānaṃ vā uppajjati. Tasmā natthi sabbathāpi lokuttarakiriyacittanti.
心数目的汇总解释
Cittagaṇanasaṅgahavaṇṇanā
35“十二不善心”等这一说法,是对前面所说的四地诸心的数量汇总。
35.‘‘Dvādasākusalāneva’’ntyādi yathāvuttānaṃ catubhūmikacittānaṃ gaṇanasaṅgaho.
3636. 这样按生类说明了心的归类之后,为了再按界地来说明,所以说“欲界有五十四种”等。意思是:在欲有中,心应说为五十四种;在色有中,应说为十五种;在无色有中,应说为十二种;而在无上的九种法聚中,心应说为八种。这里,以欲贪等为所缘、属于欲有等的那些心,即使生起在其他界地,也被说为欲有等中的心。就像虽然投生在人女的胎中,但因为属于畜生趣,所以仍然归在畜生当中。有些心不属于三有,而是九种出世间法聚的一部分,它们被称为无上心,就像“树上的枝条”那样。或者,“于欲”“于色”是省略了后面界地一词的说法。无色有就是无色。这些心没有比它们更高的,所以叫无上。依照受格复数的用法,应当这样理解其关联:于欲,欲界心五十四种;于色,色界心十五种;于无色,无色界心十二种;于无上,出世间心八种。
36. Evaṃ jātivasena saṅgahaṃ dassetvā puna bhūmivasena dassetuṃ ‘‘catupaññāsadhā kāme’’tyādi vuttaṃ. Kāme bhave cittāni catupaññāsadhā īraye, rūpe bhave pannarasa īraye, āruppe bhave dvādasa īraye, anuttare pana navavidhe dhammasamudāye cittāni aṭṭhadhā īraye, katheyyātyattho. Ettha ca kāmataṇhādivisayabhāvena kāmabhavādipariyāpannāni cittāni sakasakabhūmito aññattha pavattamānānipi kāmabhavādīsu cittānīti vuttāni, yathā manussitthiyā kucchismiṃ nibbattopi tiracchānagato tiracchānayonipariyāpannattā tiracchānesveva saṅgayhati. Katthaci apariyāpannāni navavidhalokuttaradhammasamūhekadesabhūtāni ‘‘rukkhe sākhā’’tyādīsu viya anuttare cittānīti vuttāni. Atha vā ‘‘kāme, rūpe’’ti ca uttarapadalopaniddeso. Arūpe bhavāni āruppāni. Natthi etesaṃ uttaraṃ cittanti anuttarānīti upayogabahuvacanavasena kāme kāmāvacarāni cittāni catupaññāsadhā īraye, rūpe rūpāvacarāni cittāni pannarasa īraye, āruppe āruppāni cittāni dvādasa īraye. Anuttare lokuttarāni cittāni aṭṭhadhā īrayeti evamettha sambandho daṭṭhabbo.
37智者特别以明辨之心,依照前面所说的生类差别和四地心的差别,把心分为八十九种;或者,以义眼为本质的智者,也分为一百二十一种,也就是一百加二十一。
37.Itthaṃ yathāvuttena jātibhedabhinnacatubhūmikacittabhedavasena ekūnanavutippabhedaṃ katvā mānasaṃ cittaṃ vicakkhaṇā visesena atthacakkhaṇasabhāvā paṇḍitā vibhajanti. Atha vā ekavīsasataṃ ekuttaravīsādhikaṃ sataṃ vibhajanti.
详细计数的解释
Vitthāragaṇanavaṇṇanā
3838. 依禅支来说,因为与初禅相似,它既是初禅,又是入流道心,所以叫“初禅入流道心”。在基础禅、所观禅、人的志趣这几方面,也是因为随其中某一种而与相应的那种禅相似,由于寻等禅支显现,所以四种道都得到初禅等名称,各自分成五种。因此说“依禅支结合的差别”等。其中,在初禅等当中,入某一种禅定后出定,对诸行作观时,生起导向出起的观,这观以那禅定为近因,所以那禅定是基础禅。对某一种禅定作观时,那观生起,那禅定就是所观禅。“啊,但愿我得到像初禅那样有五支的道,或者像二禅等中某一种那样有四支等的道”,瑜伽行者这样生起的志趣,就叫人的志趣。
38. Jhānaṅgavasena paṭhamajjhānasadisattā paṭhamajjhānañca taṃ sotāpattimaggacittañceti paṭhamajjhānasotāpattimaggacittaṃ. Pādakajjhānasammasitajjhānapuggalajjhāsayesupi, hi aññataravasena taṃtaṃjhānasadisattā vitakkādiaṅgapātubhāvena cattāropi maggā paṭhamajjhānādivohāraṃ labhantā paccekaṃ pañcadhā vibhajanti. Tenāha ‘‘jhānaṅgayogabhedenā’’tyādi, tattha paṭhamajjhānādīsu yaṃ yaṃ jhānaṃ samāpajjitvā tato tato vuṭṭhāya saṅkhāre sammasantassa vuṭṭhānagāminivipassanā pavattā, taṃ pādakajjhānaṃ vuṭṭhānagāminivipassanāya padaṭṭhānabhāvato. Yaṃ yaṃ jhānaṃ sammasantassa sā pavattā, taṃ sammasitajjhānaṃ. ‘‘Aho vata me paṭhamajjhānasadiso maggo pañcaṅgiko, dutiyajjhānādīsu vā aññatarasadiso caturaṅgādibhedo maggo bhaveyyā’’ti evaṃ yogāvacarassa uppannajjhāsayo puggalajjhāsayo nāma.
在这里,如果有人进入初禅等某一种禅那,出定之后,对各类散杂的行法进行观照,从而生起了道,那么他的这个道,就与初禅等当中那个作为基础的禅那相似。如果没有作为观照基础的禅那,只是对初禅等当中某一种禅那进行观照而生起了道,那么他的这个道,就与所观照的禅那相似。如果进入任何一种禅那,出定之后,对另一种禅那进行观照而生起了道,那么这时就根据这个人的意乐,与两者中的某一种相似。如果这个人没有那样的意乐,那么从他进入的下下禅那出定后,对上上禅那的法进行观照而生起的道,就不考虑作为基础的禅那,而与所观照的禅那相似。反过来,从上上禅那出定后,对下下禅那的法进行观照而生起的道,就不考虑所观照的禅那,而与作为基础的禅那相似。因为上上禅那比下下禅那更强有力。不过,受的确定性在一切情况下都依照导向出起的观照来确定。同样,纯观行者的全部禅支确定性也是如此。因为他没有作为基础的禅那等,所以不能依那些来确定,而只能依观照来确定,道就是五支的。再者,即使是获得定力的人,如果不把禅那作为基础,而是对各类散杂的行法进行观照而生起道,那也是仅依观照来确定,道就是五支的。以上就是从这里注释书等当中提取出来的抉择精要。至于依上座部宗见等而展开的详细论述,应当依照注释书等所说的方法来了知。就像这里一样,一切地方的详细展开方法,也应当依照各处所说的方法来把握。为了帮助害怕繁琐文句的人,这里只作简略的说明。
Tattha yena paṭhamajjhānādīsu aññataraṃ jhānaṃ samāpajjitvā tato vuṭṭhāya pakiṇṇakasaṅkhāre sammasitvā maggo uppādito hoti, tassa so maggo paṭhamajjhānādīsu taṃtaṃpādakajjhānasadiso hoti. Sace pana vipassanāpādakaṃ kiñci jhānaṃ natthi, kevalaṃ paṭhamajjhānādīsu aññataraṃ jhānaṃ sammasitvā maggo uppādito hoti, tassa so sammasitajjhānasadiso hoti. Yadā pana yaṃ kiñci jhānaṃ samāpajjitvā tato vuṭṭhāya aññataraṃ sammasitvā maggo uppādito hoti, tadā puggalajjhāsayavasena dvīsu aññatarasadiso hoti. Sace pana puggalassa tathāvidho ajjhāsayo natthi, heṭṭhimaheṭṭhimajjhānato vuṭṭhāya uparūparijhānadhamme sammasitvā uppāditamaggo pādakajjhānaṃ anapekkhitvā sammasitajjhānasadiso hoti. Uparūparijhānato pana vuṭṭhāya heṭṭhimaheṭṭhimajjhānadhamme sammasitvā uppāditamaggo sammasitajjhānaṃ anapekkhitvā pādakajjhānasadiso hoti. Heṭṭhimaheṭṭhimajjhānato hi uparūparijhānaṃ balavataranti. Vedanāniyamo pana sabbatthāpi vuṭṭhānagāminivipassanāniyamena hoti. Tathā sukkhavipassakassa sakalajjhānaṅganiyamo. Tassa hi pādakajjhānādīnaṃ abhāvena tesaṃ vasena niyamābhāvato vipassanāniyamena pañcaṅgikova maggo hotīti. Apica samāpattilābhinopi jhānaṃ pādakaṃ akatvā pakiṇṇakasaṅkhāre sammasitvā uppāditamaggopi vipassanāniyameneva pañcaṅgikova hotīti ayamettha aṭṭhakathādito uddhaṭo vinicchayasāro. Theravādadassanādivasappavatto pana papañco aṭṭhakathādīsu vuttanayena veditabbo. Yathā cettha, evaṃ sabbatthāpi vitthāranayo tattha tattha vuttanayena gahetabbo. Ganthabhīrukajanānuggahatthaṃ panettha saṅkhepakathā adhippetā.
42色界心按照初禅等五种禅那的差别被把握,称为“初禅”等等;同样,无上心也被把握为“初禅入流道心”等等。无色心也由于与舍和一境性的相应,因为支分相等,而被纳入第五禅,获得第五禅的名称,这就是意思。或者,色界心和无上心在初禅等的差别中,被把握为“初禅善心、初禅入流道心”等等;同样,无色心也被纳入第五禅,这样连接。看来阿阇梨的本意也正是这种连接方式,因为在《名色分别》中就是这样直接说的。那里确实说道:
42. Yathā rūpāvacaraṃ cittaṃ paṭhamādipañcavidhajhānabhedena gayhati ‘‘paṭhamajjhāna’’ntyādinā vuccati , tathā anuttarampi cittaṃ ‘‘paṭhamajjhānasotāpattimaggacitta’’ntyādinā gayhati. Āruppañcāpi upekkhekaggatāyogena aṅgasamatāya pañcamajjhāne gayhati, pañcamajjhānavohāraṃ labhatītyattho. Atha vā rūpāvacaraṃ cittaṃ anuttarañca paṭhamādijhānabhede ‘‘paṭhamajjhānakusalacittaṃ, paṭhamajjhānasotāpattimaggacittantyādinā yathā gayhati, tathā āruppañcāpi pañcame jhāne gayhatīti yojanā. Ācariyassāpi hi ayameva yojanā adhippetāti dissati nāmarūpaparicchede ujukameva tathā vuttattā. Vuttañhi tattha –
色界心以及执取无上者之心;
在初禅等的禅那分类中,无色界心也归入第五禅。
‘‘Rūpāvacaracittāni, gayhantānuttarāni ca; Paṭhamādijhānabhede, āruppañcāpi pañcame’’ti. (nāma. pari. 24);
所以,因为无上心就像色界心一样,被纳入初禅等禅那的分类中,无色界心也被纳入第五禅中;又因为按照禅支相应的差别,把每一种无上心分成五种,所以说无上心有四十种;而且就像色界心和出世间心在初禅等分类中那样,无色界心也同样被纳入第五禅中,因此,从初禅开始,每一种禅那各有世间三种、出世间八种,合计十一种。至于最后的禅那,则有二十三种,这是由三种色界禅那、十二种无色界禅那、八种出世间禅那组成的,这就是这段话的意思。
Tasmāti yasmā rūpāvacaraṃ viya anuttarampi paṭhamādijhānabhede gayhati, āruppañcāpi pañcame gayhati, yasmā vā jhānaṅgayogabhedena ekekaṃ pañcadhā katvā anuttaraṃ cittaṃ cattālīsavidhanti vuccati, rūpāvacaralokuttarāni viya ca paṭhamādijhānabhede, tathā āruppañcāpi pañcame gayhati, tasmā paṭhamādikamekekaṃ jhānaṃ lokiyaṃ tividhaṃ, lokuttaraṃ aṭṭhavidhanti ekādasavidhaṃ. Ante tu jhānaṃ tevīsatividhaṃ tividharūpāvacaradvādasavidhaarūpāvacaraaṭṭhalokuttaravasenātyattho.
43按基础禅那等来算,数量的增长只可能发生在善心与异熟心里。为了说明这些心自己的数目构成一百二十一种的组成部分,论师说“三十七”等。
43. Pādakajjhānādivasena gaṇanavuḍḍhi kusalavipākesveva sambhavatīti tesameva gaṇanaṃ ekavīsasatagaṇanāya aṅgabhāvena dassento āha ‘‘sattatiṃsā’’tyādi.
以上就是名为《阿毗达摩义显明》的《阿毗达摩义摄》注释。
Iti abhidhammatthavibhāviniyā nāma abhidhammatthasaṅgahavaṇṇanāya