第2章巴利
2. Dutiyo paricchedo
心所分别的注释巴利
Cetasikaniddesavaṇṇanā
67 到这里为止,在“心、心所、色、涅槃”这四种被列举出来的法当中,先按种类、地、相应、转起方式等,对心作了区分和解说。现在,要解说紧接着心之后被列举的心所法,所以开始说“心之后被列举的”等等。所谓“分别”,就是按种类、地等来区分,以及在各种心中,如其所应地按相应的关系各自分开配属。巴利
67. Ettāvatā ca cittaṃ cetasikaṃ rūpaṃ nibbānanti evaṃ uddiṭṭhesu catūsu dhammesu cittaṃ tāva jātibhūmisampayogappavattākārādivasena vibhāgena niddisitvā idāni tadanantaraṃ uddiṭṭhe cetasikadhamme niddisituṃ ‘‘cittānantaramuddiṭṭhā’’tiādi āraddhaṃ. Vibhājananti jātibhūmiādivasena vibhāgaṃ, tesu tesu cittesu yathārahaṃ sampayogavasena visuṃ visuṃ bhājanañca.
那么,哪些是心所呢?对于它们,即将进行分别说明。为了连同词义解释一起,从它们自身的体相来显示它们,所以说“其中,与心相应的”等话。其中,“与心相应的”这一句,是显示心所的特征。通过这句话表明:凡是与心以“相应”这一特征结合在一起的,就是心所。那么,这个“相应”的特征是什么呢?就是同生、同灭、同依处、同所缘这些方面。因为以这些方面平等地结合在一起,所以称为“相应”。在这里,如果仅仅以同生这一点就认为是相应,那么同时生起的色法和非色法之间也会变成相互相应了,所以要说“同灭”。即使这样,不可分离的色法之间也会变成相互相应了,所以要说“同依处”。即使这样,如果有人这样设想:“在不可分离的色法中,一个大种是其余大种及所造色的依止缘,因此它们有同一依处;或者,作为眼等依止的诸大种,就是它们所依止的同一依处,因此它们有同一依处。”那么这些色法之间也会犯有相应关系的过失。为了遮止这一点,所以说“同所缘”。巴利
Katame pana cetasikā, yesaṃ vibhājanaṃ vuccatīti te saha nibbacanena sarūpato dassetuṃ ‘‘tattha cittasampayuttā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ‘‘cittasampayuttā’’ti idaṃ cetasikalakkhaṇadassanaṃ. Tena ye cittena saha sampayogalakkhaṇena yuttā, teyeva cetasikāti dasseti. Kiṃ pana taṃ sampayogalakkhaṇanti? Ekuppādaekanirodhaekavatthukaekārammaṇasaṅkhātā pakārā. Samaṃ pakārehi yuttāti hi sampayuttā. Tattha yadi ekuppādatāmatteneva ca sampayuttatā adhippetā, sahuppattikānaṃ rūpārūpadhammānaṃ aññamaññasampayuttatā āpajjeyyāti ekanirodha-ggahaṇaṃ. Evampi avinibbhogarūpānaṃ aññamaññasampayuttatā āpajjeyyāti ekavatthuka-ggahaṇaṃ. Evampi ‘‘avinibbhogarūpesu ekaṃ mahābhūtaṃ sesamahābhūtopādārūpānaṃ nissayapaccayo hotīti tasmā tāni ekavatthukānīti, cakkhādīnaṃ nissayabhūtāni vā bhūtāni ekaṃ vatthu etesu nissitanti ekavatthukānī’’ti kappentassa tesaṃ sampayuttatāpatti siyāti tannivāraṇatthaṃ ekārammaṇa-ggahaṇaṃ.
如果反过来讲,当只说“同所缘”时,那么在同一路心里,五识、领受等心,以及在不同路心里、在别人的心相续中,对同一所缘生起但依处不同的心,就会犯有相应关系的过失,所以又加上“同依处”。即便如此,在临死路心里,领受、推度等心还是会犯有相应关系的过失,所以又加上“同灭”。那么,不同时生起的心是否也具有这三种特征,还是只有同时生起的心才具有呢?为了通过简别显示只有同时生起的心才具有这三种特征,所以说“同生”。这样,以这四种相应的特征,凡与心相应的,就是心所。心所的特征就这样确立了。那么,这些为什么叫心所呢?回答说“存在于心中”。本来应该说“存在于意中的,就是心所”,但为了说明“心”这个词和“意”这个词意思相同,所以说“存在于心中的,就是心所”。巴利
Paṭilomato vā ‘‘ekārammaṇā’’ti vutte ekavīthiyaṃ pañcaviññāṇasampaṭicchanādīnaṃ, nānāvīthiyaṃ parasantāne ca ekasmiṃ ārammaṇe uppajjamānānaṃ bhinnavatthukānaṃ sampayuttatā āpajjeyyāti ekavatthuka-ggahaṇaṃ. Evampi maraṇāsannavīthiyaṃ sampaṭicchanasantīraṇādīnaṃ sampayuttatā āpajjeyyāti ekanirodha-ggahaṇaṃ. Kiṃ pana nānuppādāpi evaṃ tividhalakkhaṇā honti , atha ekuppādā evāti vicāraṇāya ekuppādā eva evaṃ tividhalakkhaṇā hontīti dassanatthaṃ ‘‘ekuppādā’’ti vuttaṃ. Iti imehi catūhi sampayogalakkhaṇehi ye cittasampayuttā, te cetasikā nāmāti evaṃ cetasikalakkhaṇaṃ ṭhapitaṃ hoti. Kathaṃ panete cetasikā nāmāti āha ‘‘citte bhavā’’ti. ‘‘Cetasi bhavā cetasikā’’ti vattabbe citta-saddassapi ceto-saddena saha samānatthatāya atthamattaṃ dassetuṃ ‘‘citte bhavā cetasikā’’ti vuttaṃ.
“决定”是指决定生起。意思是说,它们不像悲、喜等那样有时不生起,而是每当那个心生起时,它们就与那个心不相分离地生起。“以自相出现”是指:不像“或者,在那个时候,还有其他依缘而生的非色法”这样以“或还有”的方式出现,而是像“有触、有受”等那样,以自相直接出现在圣典中。“或还有”是指:以这种方式被教导的那些法,就叫“或还有法”。“二十九法”是指:不考虑作用的差别,纯粹从不混杂的法本身来说,有二十九法。但在圣典中,把心与三十法一起摄收,再按它们作用的差别来说,就成了五十六法。“哪些呢?”是对自相的提问。“触……心正直性”是对所问自相的显示。“iti”这个词用于表示结束或举例。再连接上“成为三十三种”。“成为三十三种”的意思是:就是那二十九种法。巴利
Niyatāti niyatuppattikā, karuṇāmuditādayo viya kadāci anuppajjitvā yadā yadā taṃ cittaṃ uppajjati, tadā tadāva tena avinibhuttā hutvā jāyamānāti attho. Sarūpena āgatāti chandādayo viya ‘‘ye vā pana tasmiṃ samaye aññepi atthi paṭiccasamuppannā arūpino dhammā’’ti evaṃ yevāpanakavasena anāgantvā ‘‘phasso hoti, vedanā hotī’’tiādinā (dha. sa. 1) sarūpeneva pāḷiyaṃ āgatā. Yevāpanāti evaṃ desanā etesanti yevāpanakā. Ekūnatiṃsa dhammāti kiccabhedaṃ anāmasitvā kevalaṃ asambhinnadhammavaseneva ekenūnā tiṃsa dhammā. Pāḷiyaṃ pana cittena saha tiṃsa dhamme gahetvā tesaṃ kiccabhedato gahaṇena chappaññāsa dhammā vuttā. Seyyathidanti sarūpapucchā. Phasso…pe… cittujukatāti yathāpucchitānaṃ sarūpadassanaṃ. Iti-saddo parisamāpane, nidassane vā. Puna tettiṃsa hontīti sambandho. Tettiṃsa hontīti teyeva ekūnatiṃsa dhammāti adhippāyo.
对于“有时生起”这句话,应该怎么理解呢?回答说:“在这些当中”等等。所谓“以悲和喜的方式”,是指从最初开始修习,一直到种姓心为止,以悲和喜的遍作修习来进行的。所谓“悲的前分”,就是悲的前分,也就是以遍作和安止的方式进行的悲的修习中,从安止的部分之前的那一部分,即从最初开始修习,一直到种姓心为止,所进行的遍作部分,这就是它的意思。“喜的前分”也是这样。由于“部分”这个词是就实体而言的,而依主释复合词又以最后一个词的意义为主,所以用阳性词说“悲的前分”等等。而“这”这个词是就属性而言的,它随着所形容的属性的性别而变化,因此,针对悲和喜,用阴性词说“这些”。意思是:它们不是一起生起的,而是各自分别生起的。正因为如此,才说“悲的前分或喜的前分”这样的选择。为什么这两者不一起生起呢?因为所缘不同。悲是以痛苦的有情为对象,以希望他们离苦的方式生起;喜是以快乐的有情为对象,以随喜他们的快乐的方式生起。因此,两者因为所缘不同,不可能在同一心中生起。“以邪业等”中的“等”字,包含了邪语和邪命。所谓“圆满正业等”,是指圆满正业、正语、正命。哪个是远离呢?在三者当中,有一个远离生起:圆满正业时,第一个远离生起;圆满正语时,第二个远离生起;圆满正命时,第三个远离生起,这就是意思。它们不与悲和喜一起生起,因为悲和喜以概念为所缘,而远离则完全以极小的所缘为所缘。它们也不互相一起生起,因为彼此所缘不同。邪业等的所缘,依次就是正业等的所缘,因为远离就是从那里产生的。“在这些当中”,就是指在这五种当中。巴利
‘‘Kadāci uppajjantī’’ti vuttaṃ, taṃ kathaṃ daṭṭhabbanti āha ‘‘imesū’’tiādi. Karuṇāmuditāvasenāti paṭhamasamannāhārato paṭṭhāya gotrabhupariyosānappavattitakaruṇāmuditāparikammavasena. Karuṇāpubbabhāgoti karuṇāya pubbabhāgo, parikammappanāvasena pavattakaruṇābhāvanāya appanākoṭṭhāsato purimakoṭṭhāso, paṭhamasamannāhārato paṭṭhāya gotrabhupariyosānappavattaparikammakoṭṭhāso hutvāti attho. Evaṃ ‘‘muditāpubbabhāgo’’ti etthāpi. Bhāga-saddassa drabyavuttitāya tappurisassa ca uttarapadatthappadhānatāya ‘‘karuṇāpubbabhāgo’’tiādinā pulliṅgena vuttaṃ. Eta-saddassa pana guṇavuttitāya guṇavisesavati vattamāno tassa liṅgavasena pariṇamatīti karuṇāmuditāpekkhāya ‘‘etā’’ti itthiliṅgavasena vuttanti. Na panekato uppajjanti, kiñcarahi visuṃ visuṃyevāti attho. Teneva hi ‘‘karuṇāpubbabhāgo vā muditāpubbabhāgo vā’’ti vikappo vuttoti. Kasmā panetā dve ekato nuppajjantīti? Bhinnārammaṇattā. Karuṇā hi dukkhitasatte ārabbha tesaṃ dukkhāpanayanakāmatāvasena pavattati, muditā sukhitasatte ārabbha tesaṃ sukhānumodanavasena, tasmā ubhinnampi bhinnavisayattā na ekasmiṃ citte uppatti sambhavatīti. Micchākammantādīhīti ādi-saddena micchāvācāmicchājīvānaṃ gahaṇaṃ. Sammākammantādīni paripūrentīti sammākammantasammāvācāsammāājīvāni paripūrenti. Ko viratīti tīsu ekā virati uppajjati, sammākammantaṃ pūrentī paṭhamā, sammāvācaṃ pūrentī dutiyā, sammāājīvaṃ pūrentī tatiyā virati uppajjatīti attho. Karuṇāmuditāhi saha na uppajjanti tāsaṃ paññattārammaṇattā, viratiyā ca ekantaparittārammaṇattā. Aññamaññena ca na uppajjanti aññamaññassapi bhinnavisayattā. Micchākammantādīnañhi ārammaṇāneva yathākkamaṃ sammākammantādīnaṃ ārammaṇāni tato viratibhāvato. Etesūti imesu pañcasu.
68 68. 为了把诸远离也包含进来,本来应该说“于悲、喜等中”,但为了偈颂组合的方便,通过“等”这个词的省略,而说成“于悲、喜中”。这样处理之后,才说“以一”;否则,就应该说“以一(阴性形式)”。巴利
68. Viratīnampi saṅgahaṇatthaṃ ‘‘karuṇāmuditādīsū’’ti vattabbe gāthābandhasukhatthaṃ ādi-saddalopavasena ‘‘karuṇāmuditāsū’’ti vuttaṃ. Evañca katvā vuttaṃ ‘‘ekenā’’ti, itarathā ‘‘ekāyā’’ti vattabbanti.
69-71 69-71. 那么这里是什么道理呢?在四种梵住中,这里只列出了两种,没有列出另外两种,有人对此提出质疑,所以说道“那么为什么”等等。关联是:舍也没有被列出来。以九种出世间法使众生欢喜,所以是法王。以现世和来世的利益教导包括诸天在内的世间,所以是导师。因为以无嗔摄取了慈——当无嗔作为利益的行相生起时,就进入了慈的状态。正因为如此,这里以“慈、慈行”等来解说它。因为以中舍性摄取了舍——当中舍性作为对众生保持中立的行相生起时,就是舍梵住的状态。由于与太阳同族,或者因为作为圣弟子而是那位世尊的儿子,所以太阳是这个人的亲戚;或者说,是太阳的亲戚,因此称为太阳的亲戚。巴利
69-71. Kiṃ panettha kāraṇaṃ, catūsu brahmavihāresu dve idha niddiṭṭhā, na itarāti codento āha ‘‘kasmā panā’’tiādi. Upekkhā ca na uddhaṭāti sambandho. Navahi lokuttaradhammehi janaṃ rañjetīti dhammarājā. Diṭṭhadhammikasamparāyikatthehi sadevakaṃ lokaṃ anusāsatīti satthā. Abyāpādena mettā gahitā tasseva hitākārappavattikāle mettābhāvūpagamanato. Teneva hesa ‘‘mettā mettāyanā’’tiādinā niddiṭṭho. Tatramajjhattatāya upekkhā gahitā tāyeva sattesu majjhattākārappavattāya upekkhābrahmavihārabhāvato. Ādiccena saha samānagottatāya, ariyasāvakabhāvena vā tassa bhagavato puttatāya ādicco bandhu imassa, ādiccassa vā bandhūti ādiccabandhu.
72 “聚”指的是触等五法开始的十七种聚。这是按照最初的大心生起来说的——巴利
72.Rāsinti phassapañcakādisattarasarāsiṃ. Paṭhamamahācittuppādavasena hi –
有触,有受,有想,有思,有心,有寻,有伺,有喜,有乐,有心一境性,有信根,有精进根,有念根,有定根,有慧根,有意根,有喜根,有命根,有正见,有正思惟,有正精进,有正念,有正定,有信力,有精进力,有念力,有定力,有慧力,有惭力,有愧力,有无贪,有无嗔,有无痴,有无贪欲,有无嗔害,有正见,有惭,有愧,有身轻安,有心轻安,有身轻快性,有心轻快性,有身柔软性,有心柔软性,有身适业性,有心适业性,有身练达性,有心练达性,有身端直性,有心端直性,有念,有正知,有止,有观,有策励,有不散乱。巴利
‘‘Phasso hoti, vedanā hoti, saññā hoti, cetanā hoti, cittaṃ hoti, vitakko hoti, vicāro hoti, pīti hoti, sukhaṃ hoti, cittassekaggatā hoti, saddhindriyaṃ hoti, vīriyindriyaṃ hoti, satindriyaṃ hoti, samādhindriyaṃ hoti, paññindriyaṃ hoti, manindriyaṃ hoti, somanassindriyaṃ hoti, jīvitindriyaṃ hoti, sammādiṭṭhi hoti, sammāsaṅkappo hoti, sammāvāyāmo hoti, sammāsati hoti, sammāsamādhi hoti, saddhābalaṃ hoti, vīriyabalaṃ hoti, satibalaṃ hoti , samādhibalaṃ hoti, paññābalaṃ hoti, hiribalaṃ hoti, ottappabalaṃ hoti, alobho hoti, adoso hoti, amoho hoti, anabhijjhā hoti, abyāpādo hoti, sammādiṭṭhi hoti, hirī hoti, ottappaṃ hoti, kāyapassaddhi hoti, cittapassaddhi hoti, kāyalahutā hoti, cittalahutā hoti, kāyamudutā hoti, cittamudutā hoti, kāyakammaññatā hoti, cittakammaññatā hoti, kāyapāguññatā hoti, cittapāguññatā hoti, kāyujukatā hoti, cittujukatā hoti, sati hoti, sampajaññaṃ hoti, samatho hoti, vipassanā hoti, paggāho hoti, avikkhepo hotī’’ti (dha. sa. 1) –
世尊这样整理法目时,把触等三十法开演为五十六法,再按十七个类别来分类:触五法一组、禅五法一组、根八法一组、道五法一组、力七法一组、因三法一组、业道三法一组、护世二法一组、六对二法六组、资益二法一组、双运二法一组、精进与止二法一组。巴利
Evaṃ dhammuddhāraṃ karontena bhagavatā phassādayo tiṃsa dhamme chappaññāsa katvā phassapañcakarāsi jhānapañcakarāsi indriyaṭṭhakarāsi maggapañcakarāsi balasattakarāsi hetuttikarāsi kammapathatikarāsi lokapāladukarāsi chayugaḷadukarāsi upakāradukarāsi yuganandhadukarāsi vīriyasamathadukarāsīti sattarasannaṃ rāsīnaṃ vasena vibhāgo kato.
怎么分呢?在这些法当中,先说心:它遇到触五法时,被称为“有心”;遇到诸根时,被称为“意根”。寻遇到禅支时,被称为“有寻”;遇到道支时,被称为“正思惟”。信遇到诸根时,被称为“有信根”;遇到诸力时,被称为“信力”。惭遇到诸力时,被称为“有惭力”;遇到护世二法时,被称为“惭”。愧也是这样。无贪遇到根本时,被称为“有无贪”;遇到业道时,被称为“无贪欲”。无嗔遇到根本时,被称为“有无嗔”;遇到业道时,被称为“无嗔害”。这七个法在两个地方被分别说明。受遇到触五法时,被称为“有受”;遇到禅支时,被称为“乐”;遇到诸根时,被称为“喜根”。这样一个法就在三个地方被分别说明。精进遇到诸根时,被称为“有精进根”;遇到道支时,被称为“正精进”;遇到诸力时,被称为“精进力”;遇到精进与止时,被称为“策励”。念遇到诸根时,被称为“有念根”;遇到道支时,被称为“正念”;遇到诸力时,被称为“念力”;遇到资益二法时,被称为“有念”。这样这两个法就在四个地方被分别说明。定遇到禅支时,被称为“心一境性”;遇到诸根时,被称为“定根”;遇到道支时,被称为“正定”;遇到诸力时,被称为“定力”;遇到双神变二法时,被称为“止”;遇到精进与止时,被称为“不散乱”。这样一个法就在六个地方被分别说明。慧遇到诸根时,被称为“慧根”;遇到道支时,被称为“正见”;遇到诸力时,被称为“慧力”;遇到根本时,被称为“无痴”;遇到业道时,被称为“正见”;遇到资益二法时,被称为“正知”;遇到双神变二法时,被称为“观”。这样一个法就在七个地方被分别说明。这十二个法因为具有根等各自特定的作用,按二处等区别,被分别归入十七聚中。其余十八个法因为没有作用的区别,只在一处,所以在这十七聚中,那些不特定的法不归入任何一聚,因为它们没有各自特定的作用,所以说“不归入聚中”。巴利
Kathaṃ? Etesupi cittaṃ tāva phassapañcakaṃ patvā ‘‘cittaṃ hotī’’ti vuttaṃ, indriyāni patvā ‘‘manindriya’’nti. Vitakko jhānaṅgāni patvā ‘‘vitakko hotī’’ti vutto, maggaṅgāni patvā ‘‘sammāsaṅkappo’’ti. Saddhā indriyāni patvā ‘‘saddhindriyaṃ hotī’’ti vuttā, balāni patvā ‘‘saddhābala’’nti. Hirī balāni patvā ‘‘hiribalaṃ hotī’’ti vuttā, lokapāladukaṃ patvā ‘‘hirī’’ti. Ottappepi eseva nayo. Alobho mūlaṃ patvā ‘‘alobho hotī’’ti vutto, kammapathaṃ patvā ‘‘anabhijjhā’’ti. Adoso mūlaṃ patvā ‘‘adoso hotī’’ti vutto, kammapathaṃ patvā ‘‘abyāpādo’’ti. Ime satta dvīsu ṭhānesu vibhattā. Vedanā pana phassapañcakaṃ patvā ‘‘vedanā hotī’’ti vuttā, jhānaṅgāni patvā ‘‘sukha’’nti, indriyāni patvā ‘‘somanassindriya’’nti. Evamayaṃ eko dhammo tīsu ṭhānesu vibhatto. Vīriyaṃ pana indriyāni patvā ‘‘vīriyindriyaṃ hotī’’ti vuttaṃ, maggaṅgāni patvā ‘‘sammāvāyāmo’’ti, balāni patvā ‘‘vīriyabala’’nti, vīriyasamathaṃ patvā ‘‘paggāho’’ti. Satipi indriyāni patvā ‘‘satindriyaṃ hotī’’ti vuttā, maggaṅgāni patvā ‘‘sammāsatī’’ti, balāni patvā ‘‘satibala’’nti, upakāradukaṃ patvā ‘‘sati hotī’’ti . Evaṃ ime dve dhammā catūsu ṭhānesu vibhattā. Samādhi pana jhānaṅgāni patvā ‘‘cittassekaggatā hotī’’ti vutto, indriyāni patvā ‘‘samādhindriya’’nti, maggaṅgāni patvā ‘‘sammāsamādhī’’ti, balāni patvā ‘‘samādhibala’’nti, yuganandhadukaṃ patvā ‘‘samatho’’ti, vīriyasamathaṃ patvā ‘‘avikkhepo hotī’’ti. Evamayaṃ eko dhammo chasu ṭhānesu vibhatto. Paññā pana indriyāni patvā ‘‘paññindriyaṃ hotī’’ti vuttā, maggaṅgāni patvā ‘‘sammādiṭṭhī’’ti, balāni patvā ‘‘paññābala’’nti, mūlāni patvā ‘‘amoho’’ti, kammapathaṃ patvā ‘‘sammādiṭṭhī’’ti, upakāradukaṃ patvā ‘‘sampajañña’’nti, yuganandhadukaṃ patvā ‘‘vipassanā’’ti. Evamayaṃ eko dhammo sattasu ṭhānesu vibhattoti evamete dvādasa dhammā indriyāditaṃtaṃkiccavantatāya dviṭṭhānikādibhedena sattarasasu rāsīsu vibhattā. Itare aṭṭhārasa kiccavasena bhedābhāvato ekaṭṭhānikāyevāti imesu sattarasasu rāsīsu yevāpanakadhammā ekarāsimpi na bhajanti taṃtaṃkiccabhāvatoti katvā vuttaṃ ‘‘rāsiṃ bhajanti nā’’ti.
难道这些(心所)虽然不属于其余任何一类,不正是因为它们按“作用相似者归为一组”的方式而安立的吗?可是,触五法聚只是按“蕴摄”的方式安立的。那么,就像思心所(归入行蕴)一样,把它们也按行蕴摄归入触五法聚之中,难道不合理吗?——不对。因为触五法聚虽然是按蕴摄安立的,却是把“遍一切心共通之法”收摄进来而安立的;而欲等三种是作为杂心所随缘生起的,并不具有遍一切心的共通性;作意虽然具有遍一切心的共通性,但就直接义而言并没有行蕴摄,所以把它们也分入触五法聚,是不合理的。那么,为什么说作意就直接义而言没有行蕴摄呢?——回答说:除了思之外,其余诸法在完成各自作用时都是依他而转的,所以就直接义而言,得不到“造作”这一特征。如果能得到的话,那么心一境性和命根既然遍一切心,就应该像受和识一样被列入触五法之中;然而并没有这样列举。所以,除了思之外,其余诸法就直接义而言得不到造作的特征,因此它们就直接义而言也得不到蕴摄。只有思,因为是依“成办自作用与他作用”而转起的,就直接义而言具有造作的特征,所以能得到蕴摄。如果是这样,那触为什么被列入触五法之中呢?——因为经中有“缘触而有受”“触而受、触而想”等语,所以在开示受、想、思、识这些无色蕴的地方,为了也一并标示它们的缘,才把触列在其中。“羸弱”:因为它们即使在自己的境域中也是依他而转,所以羸弱。因为胜解是随定的显明而显明,所以它的运作系属于定;作意也因随思的显明而显明,所以它的运作系属于思——这样它们都是依他而转的。巴利
Nanu cete kiñcāpi sesarāsayo na bhajanti tesaṃ sadisakiccasaṅgahavasena ṭhitattā. Phassapañcakarāsi pana khandhasaṅgahavaseneva ṭhapitoti cetanāya viya nesaṃ saṅkhārakkhandhasaṅgahato tattha samavarodho yuttoti? Taṃ na, khandhasaṅgahavasena ṭhapitopi hi phassapañcakarāsi sabbacittasādhāraṇadhamme saṅgahetvā ṭhapitoti chandādīnaṃ tiṇṇaṃ pakiṇṇakavasena uppajjamānānaṃ sabbacittasādhāraṇatāya abhāvato, manasikārassa ca satipi sabbacittasādhāraṇatte nippariyāyato saṅkhārakkhandhasaṅgahābhāvato na etesaṃ phassapañcakarāsibhajanampi yuttanti. Kasmā pana manasikārassa nippariyāyato saṅkhārakkhandhasaṅgahābhāvoti? Vuccate – ṭhapetvā cetanaṃ sesadhammānaṃ sakasakakiccesupi parādhīnabhāvena pavattanato abhisaṅkharaṇalakkhaṇaṃ nippariyāyato na labbhati. Yadi labheyya, cittekaggatājīvitindriyānaṃ sabbacittasādhāraṇattā vedanāviññāṇāni viya tāni phassapañcake vattabbāni siyuṃ, na panevaṃ vuttā, tasmā ṭhapetvā cetanaṃ sesadhammānaṃ abhisaṅkharaṇalakkhaṇaṃ nippariyāyato na labbhatīti na tesaṃ nippariyāyato khandhasaṅgaho labbhati. Cetanāyayeva pana sakiccaparakiccasādhanavasena pavattanato nippariyāyato abhisaṅkharaṇalakkhaṇassa atthitāya khandhasaṅgaho labbhatīti. Yadi evaṃ kathaṃ phasso phassapañcake vuttoti? ‘‘Phassapaccayā vedanā (vibha. 225), phuṭṭho vedeti, phuṭṭho sañjānātī’’tiādivacanato (saṃ. ni. 4.93) vedanā saññā cetanā viññāṇanti imesaṃ arūpakkhandhānaṃ uddesaṭṭhāne ṭhatvā tesaṃ paccayassapi uddisitukāmatāya phasso tattha vutto . Dubbalāti sakavisayepi parāyattabhāveneva pavattanato dubbalā. Adhimokkho hi samādhissa paribyattabhāve paribyattabhāvato samādhāyattavutti, manasikāropi cetanāya paribyattabhāvato cetanāyattavuttīti parāyattāva te honti.
73 把“意”和“作”合起来,就是“作意”。因为要让人看清“作意”这个词的意思,也为了诗句念起来顺口,所以把它拆开来解释,把“意”读成长音,并在中间加上“ca”这个字。这样一来,就与牟尼圣者联系起来了。巴利
73.Manasīca kāroti manasikāro ca. Manasikārasaddassa hi atthamattasandassanavasena gāthābandhasukhatthaṃ asamāsaniddeso, dīghakaraṇaṃ, majjhe ca ca-saddavacananti. Tena munivarenāti sambandho.
74-80 “最先触及”是指:以接触所缘的方式,最先碰触到它。所有心所都依心而起,因为是心的作用,所以被称为“属于心”的。“Kira”这个词表示不认同。这样展示了大众部的观点之后,现在为了详细展开它,就说了“然而,触了之后”等话。大众部确实这样说:“首先,触接触所缘;然后,被它接触之后,第二是受感受;这样,被这些接触和感受之后,第三是想认知;在被这些接触、感受、认知之后,第四是思把相应法结合起来。”所谓“强有力的缘”,就像柱子到达殿堂后,成为其余建筑材料的强有力之缘;同样,这个触也是其余相应法的强有力之缘,就是这个意思。“所以”是用来总结原因的。巴利
74-80.Paṭhamābhinipātattāti ārammaṇe phusanavasena paṭhamameva abhinipatanato. Sabbepi cetasikā cittāyattā cittakiriyabhāvena vuccantīti ‘‘cittassā’’ti vuttaṃ. Kirāti arucisūcanaṃ. Evaṃ mahāsaṃghikamataṃ dassetvā idāni tameva vitthāretuṃ ‘‘phusitvā panā’’tiādi vuttaṃ. Mahāsaṃghikā hi ‘‘paṭhamaṃ phasso ārammaṇaṃ phusati, atha tena phuṭṭhaṃ dutiyaṃ vedanā vediyati, evaṃ etehi phuṭṭhaveditaṃ tatiyaṃ saññā sañjānāti, tehi pana phuṭṭhaveditasaññāte catutthaṃ cetanāya sampayuttadhamme abhisandahatī’’tiādinā vadanti. Balavapaccayattāti yathā pāsādaṃ patvā thambhā sesadabbasambhārānaṃ balavapaccayā, evamesa yasmā sesasampayuttānaṃ balavapaccayo, tasmāti attho. Tasmāti hetunigamanaṃ.
“与俱”里的“ca”这个字并不是用在它通常的位置上,应当把它看作紧接在“心所生”之后。为什么呢?因为心和心所生是以同生等状态一起生起的,这里句子的关联应当这样理解。“此”指的是前面所说的这种方式,现在把“初触故”这个理由放在一边,转而回应“强缘故”这个说法,所以说“强缘……不见”。“ca”这个字表示决定,意思是“根本不见”。因为其余诸法也同样具有俱生缘的性质,所以唯独它成为强缘,看不到任何理由。如果这一切都不是理由,那为什么触被最先说到呢?因此说“依说法次第”等等。即使用“受有、触有,想有、触有,思有、触有,心有、触有,受有、想有、思有、寻有”这样的方式来引述,也是可以的,不过按照说法的次第,触是最先说的,应当这样理解。就像在这里一样,对于其余诸法,也不应当去寻求前后的次序。依语义与特相等。巴利
Saheva cāti ca-saddo aṭṭhānappayutto, so ‘‘cittajāna’’nti imassa anantaraṃ daṭṭhabbo. Kasmā? Cittānaṃ, cittajānañca ekuppādādibhāvena saheva pavattitoti evamettha padasambandho veditabbo. Idanti idaṃ yathāvuttavidhānaṃ, evaṃ ‘‘paṭhamābhinipātattā’’ti kāraṇaṃ pariharitvā idāni ‘‘balavapaccayattā’’ti idaṃ pariharanto āha ‘‘balava…pe… dissatī’’ti. Ca-saddo avadhāraṇe, neva dissatīti attho. Sesadhammānampi hi sahajātapaccayabhāvassa sādhāraṇattā tasseva balavapaccayabhāve na kiñci kāraṇaṃ dissatīti. Yadi sabbamidamakāraṇaṃ, kathañcarahi phasso paṭhamaṃ vuttoti āha ‘‘desanākkamato’’tiādi. ‘‘Vedanā hoti, phasso hoti, saññā hoti, phasso hoti, cetanā hoti, phasso hoti, cittaṃ hoti, phasso hoti, vedanā hoti, saññā hoti, cetanā hoti, vitakko hotī’’tiādīhi āharitumpi vaṭṭeyya, desanāvārena pana phassova paṭhamaṃ vuttoti veditabbo. Yathā cettha, evaṃ sesadhammesupi pubbāparakkamo nāma na pariyesitabbo. Vacanatthalakkhaṇādīhīti vacanatthato ca lakkhaṇādito ca.
“触”这个名称是就作者而说的。其中,原因前面已经讲过;或者,因为“以它来触”,所以叫“触”。确实,相应法在所缘上生起时,就像是以具有“触”这一特相的触在触碰一样;或者,触只是触碰所缘而已——这三种成立方式都说得通。它具有触碰的特相,所以是“有触碰特相者”;从“作为受的缘”这个意义上说,就是“有触碰所缘的特相”。它的作用是撞击,因为在意门中心与所缘相撞,所以有撞击的作用。这个触虽然不黏着于所缘,却像色撞击眼、声撞击耳那样,撞击心和所缘。或者在五门中,通过依处与所缘的撞击而完成,所以说具有撞击成就的触是“以撞击为作用”。就像“两手相击”等例子中,手上的撞击是属于那类差别中的色法一样,心对所缘的撞击,应当看作是属于那类差别的一个心所法。由于它显示了自己的因——也就是三者的会合——所以是“以会合为现起”。因为经中说“缘眼与色而生眼识,三者的会合就是触”,所以应当依据眼、色、识三者的会合来理解;它现起的方式,就是依于被称为会合的那个因。因此,通过“现起”这一含义,说它以会合为现起。因为经中说“触缘受”,受是它的果,所以是“以受为现起”。由于它在由相应作意和根所准备、没有障碍的所缘上无间地生起,所以是“以现前所缘为足处”。这个触的因,是与它相应的作意,即称为相应作意的那个作意,以及眼等根;它们依次以造作所缘和朝向所缘的方式,对已经准备、已经造作、已经现前的所缘决定生起。因此,现前的所缘是它的足处、近因,所以说它以现前所缘为足处。巴利
Phusatīti kattuniddeso. Tattha kāraṇaṃ heṭṭhā vuttameva, phusanti etena vāti phasso. Sampayuttadhammā hi ārammaṇe pavattamānā taṃ phusanalakkhaṇena phassena phusantā viya honti, ārammaṇaphusanamattaṃ vā phassotipi sādhanattayampi yujjateva. Phusanaṃ lakkhaṇametassāti phusanalakkhaṇo, vedanāya paccayabhāvaṭṭhena ārammaṇaphusanalakkhaṇoti attho. Saṃghaṭṭanarasoti manodvāre cittārammaṇānaṃ saṃghaṭṭanato saṃghaṭṭanakicco. Ayañhi ārammaṇe anallīyamānopi rūpaṃ viya cakkhuṃ, saddo viya ca sotaṃ cittamārammaṇañca ghaṭṭeti. Pañcadvāresu vā vatthārammaṇasaṃghaṭṭanena sampajjatīti saṃghaṭṭanasampattiko phasso ‘‘saṃghaṭṭanaraso’’ti vutto. Yathā ‘‘dve pāṇī vajjeyyu’’ntiādīsu pāṇimhi ghaṭṭanaṃ tabbisesabhūtā rūpadhammā, evaṃ cittassa ārammaṇe saṃghaṭṭanaṃ tabbisesabhūto eko cetasikadhammo daṭṭhabbo. Tiṇṇaṃ sannipātasaṅkhātassa attano kāraṇassa vasena paveditattā sannipātapaccupaṭṭhāno. ‘‘Cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’ti (ma. ni. 1.204, 400; 3.421, 425; saṃ. ni 2.4.60; kathā. 465) hi vacanato cakkhurūpaviññāṇādīnaṃ tiṇṇaṃ sannipātavasena gahetabbatāya upaṭṭhānato sannipātasaṅkhātassa kāraṇassa vasena upaṭṭhānamassāti upaṭṭhānaṭṭhena paccupaṭṭhānena sannipātapaccupaṭṭhānatā vuttā. ‘‘Phassapaccayā vedanā’’ti (vibha. 225) vacanato vedanā phalamassāti vedanāpaccupaṭṭhāno. Tajjasamannāhārena ceva indriyena ca parikkhate visaye anantarāyeneva uppajjanato āpāthagatavisayapadaṭṭhāno. Ayañhi tassa phassassa kāraṇabhūto tadanurūpabhūto samannāhāroti tajjasamannāhārasaṅkhātena āvajjanena ceva cakkhādiindriyena ca yathākkamaṃ ārammaṇakaraṇatadabhimukhabhāvavasena parikkhate abhisaṅkhāte āpāthagateyeva visaye ekantena uppajjanato āpāthagato visayo padaṭṭhānaṃ āsannakāraṇaṃ imassāti āpāthagatavisayapadaṭṭhāno.
难道这个法不是心所吗?它既然是非色法,又怎么能以触为相状呢?针对内心这样的质疑,为了澄清这一点,才说了“虽然也是非色法……”等话。其中,“只是以触的方式生起”这一句,说明即使是非色法,这也是那个法的自性。而它那种以触的方式生起,应当这样来理解:就像看见别人吃酸芒果等酸东西时,自己口中生津;看见被压迫受苦的人时,有怜悯心的人身体颤抖;看见有人站在树枝顶端摇摇欲坠时,站在地上的人小腿发抖;看见鬼怪等可怕的东西时,大腿僵硬等等。“它”就是指前面所说的具有这种相状等的触。巴利
Nanu cāyaṃ dhammo cetasiko, svāyaṃ arūpadhammo samāno kathaṃ phusanalakkhaṇo hotīti antolīnacodanaṃ manasi katvā tassā sodhanatthaṃ ‘‘arūpadhammopi samāno’’tiādi vuttaṃ. Tattha ‘‘phusanākāreneva pavattatī’’ti iminā arūpassāpi sato tassa dhammassa ayaṃ sabhāvoti dasseti. Sā ca tassa phusanākārappavatti ambilaṃ ambapakkādiṃ khādantaṃ passantassa parassa kheḷuppattiparaṃ bādhiyamānaṃ disvā dayālukassa sarīrakampanaṃ, rukkhasākhagge duṭṭhitaṃ purisaṃ disvā bhūmiyaṃ ṭhitassa purisassa jaṅghacalanaṃ, pisācādibhāyitabbaṃ disvā ūrupatthambhoti evamādi viya daṭṭhabbā. Soti so yathāvuttalakkhaṇādiko phasso.
“善”是指与乐受相应,所以是殊胜的。“意”就是识。“善意的状态”就是被称为善意的识的状态。而依“善”这个词的转起所成立的那个含义,就是喜。因为与喜受相应,“善”这个词才用在那个识上。以感受的方式领纳、转起的,是受,以这个为它的相,所以是“以受为相”。对可意境,只以可意的方式领纳,是它的作用,所以是“以可意方式领纳为作用”。它在自性上以可意的方式领纳可意的所缘,也以可意的方式领纳其他所缘。其中,那种以可意方式领纳,在善心和不善心相应的受中可以找到,因为它通过构想的方式,对不可意境也以可意的方式执取;而自性上领纳可意境,在无记心相应的受中也可以找到,因为它没有颠倒执取。用“国王享用美味食物”这个比喻来说明:触只是触碰,想只是认知,思只是意志活动,识只是了知,唯独受以主宰者、主人翁的方式,确实领纳所缘的味道,就像国王享用厨师做好的美味食物。被品尝的,称为“味”,也就是乐受。因此世尊说:“诸比丘,缘于五取蕴而生起的乐和喜,诸比丘,这称为五取蕴中的味。”依止于心、存在于心中的味,就是心所味,它这样现起,所以是“以心所味为现起”。身轻安者受乐,故说“以轻安为足处”。应当知道,这是就无染喜而言的。巴利
Sundaranti sukhavedanāsampayuttattā pasatthaṃ. Manoti viññāṇaṃ. Sumanassa bhāvoti sumanasaṅkhātassa viññāṇassa bhāvo. Yvāyaṃ saddappavattinibandhano attho, so somanassaṃ. Somanassavedanāsampayuttattā hi sumana-saddo tasmiṃ viññāṇe pavattati. Vedena anubhavanākārena ayitaṃ pavattaṃ vedayitaṃ, taṃ lakkhaṇamassāti vedayitalakkhaṇā. Iṭṭhassa iṭṭhākāratova anubhavanaṃ kiccamassāti iṭṭhākārānubhavanarasā. Sā hi sabhāvato iṭṭhamārammaṇaṃ iṭṭhavasena, itarañca iṭṭhākāreneva anubhavati, tattha iṭṭhākārānubhavanaṃ kusalākusalacittasampayuttavedanāya labbhati tassā aniṭṭhassapi kappanāvasena iṭṭhākārena gahaṇato, sabhāvato pana iṭṭhānubhavanaṃ abyākatacittasampayuttāyapi labbhati tassā vipallāsaggāhābhāvato. ‘‘Rājā viya subhojanarasa’’nti iminā imaṃ dīpeti – phassassa phusanamattameva hoti, saññāya sañjānanamattameva, cetanāya sañcetanāmattameva, viññāṇassa vijānanamattameva, ekaṃsato pana issaravatāya sāmibhāvena vedanāva ārammaṇarasaṃ anubhavati, rājā viya sūdakārena sampāditasubhojanarasanti. Assādīyatīti assādo, sukhavedanā. Tenāha bhagavā – ‘‘yaṃ, bhikkhave, pañcupādānakkhandhe paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ, ayaṃ vuccati, bhikkhave, pañcupādānakkhandhesu assādo’’ti. Cetosannissitattā cetasi bhavo assādoti cetasikaassādo, tathā paccupaṭṭhātīti cetasikaassādapaccupaṭṭhānā. Passaddhakāyo sukhaṃ vediyatīti āha ‘‘passaddhipadaṭṭhānā’’ti. Idaṃ pana nirāmisasomanassavasena veditabbaṃ.
对青等差别所缘的了知,即以彼想本身而知,是其特相。它的作用是再次标记、辨认,因为靠它才能再次辨认出来,所以叫“再标记”。那个同样的、作为再次辨认依据的形态等行相,制作它才是它的作用,所以说它以再次标记为作用。因为它生起时,就是抓取了后来能成为认知依据的形态等行相才生起的。这一点应当联系到以标记为因的想,以及一切以标记来认知的同类想来理解。因为以标记来认知的想,也为后来另一个想的认知制造了标记。这应当以善、不善、作、速行、想为首要来理解。那么,这个再标记应当如何理解呢?论师说:“如同木匠的再标记。”正如木匠在木材上标记“这是上面,这是下面”,从而成为后来认知的因,同样,这是说它为后来的认知制造了标记之因。如同盲人摸象,“这就是真实的”,由于以想执取所把握的标记而固执,所以……(乃至)现起。以此说明了:由于把握了想的行相而住立,然后生起邪见等,所以从不善想的随顺方面显示了果的现起。或者,固执是指“这就是真实的”这种想的固执本身,因此,由于无审察的状态,按照所把握的标记,以固执的行相现起,所以说了行相现起。如同在稻草人处,鹿子生起“是人”的想,因为不分别的自性,所以以现起的所缘为根据。在这里,对于与智不相应的想,由于把握行相而生起时,心是不显著的,随想而行。而在与智相应的心中,如同带有资粮的地界,其余诸界随行一样,想和心也是不显著的,随智而行。巴利
Nīlādibhedassa ārammaṇassa sañjānanaṃ tameva saññaṃ katvā jānanaṃ lakkhaṇaṃ etassāti sañjānanalakkhaṇā. Paccābhiññāṇakaraṇarasāti pati abhiññāyati etenāti paccābhiññāṇaṃ, tadevetanti puna paccābhiññāṇanimittaṃ saṇṭhānādiko ākāro, tassa karaṇaraso kiccamassāti paccābhiññāṇakaraṇarasā. Sā hi uppajjamānā pacchā sañjānanassa kāraṇabhūtaṃ saṇṭhānādikaṃ ākāraṃ gahetvā uppajjatīti. Idañca nimittakārikāya nimittena sañjānantiyā ca sabbāya samānasaññāya yojetabbaṃ. Nimittena sañjānantīpi hi puna aparāya saññāya ca sañjānanassa nimittaṃ karotīti. Tañca kusalākusalakiriyājavanasaññaṃ dhuraṃ katvā veditabbaṃ. Taṃ panetaṃ abhiññāṇakaraṇaṃ kathaṃ daṭṭhabbanti āha ‘‘vaḍḍhakissa abhiññāṇakaraṇamivā’’ti. Yathā vaḍḍhakissa dārūsu ‘‘idaṃ uddhaṃ, idaṃ adho’’ti evaṃ pacchā sañjānanapaccayabhūtassa saññāṇassa karaṇaṃ, evamassā puna sañjānanapaccayanimittakaraṇanti vuttaṃ hoti. Hatthidassakaandho viya ‘‘idameva sacca’’nti saññāya yathāgahitanimittavasena abhinivesakaraṇato yathā…pe… paccupaṭṭhānā. Etena saññāya ākāraggahaṇaṃ katvā ṭhitassa diṭṭhiādīnaṃ uppajjanato akusalasaññāya anurūpavasena phalapaccupaṭṭhānaṃ dassitaṃ hoti. Atha vā abhinivesakaraṇanti ‘‘idameva sacca’’nti saññābhinivesamattameva, tasmā upaparikkhābhāvena yathāgahitanimittavasena abhinivesākārena upaṭṭhānato ākārapaccupaṭṭhānaṃ vuttaṃ. Tiṇapurisakesu migapotakānaṃ ‘‘purisā’’ti uppannasaññā viya avikappasabhāvattā yathāupaṭṭhitavisayapadaṭṭhānā. Ettha ca ñāṇavippayuttasaññāya ākāraggahaṇavasena uppajjanakāle cittaṃ abbohārikaṃ saññānugatikaṃ hoti. Ñāṇasampayutte citte pana sasambhārapathaviyā anugatā sesadhātuyo viya saññācittañca abbohārikaṃ ñāṇānugatikaṃ hoti.
“连结”的意思是:令结合、令转起。就像有人在说“抓住!抓住!”一样,它促使与它相应的诸法朝向所缘,并让它们各自安立在各自的作用上,这就是它的含义。以策励为相:就像刚醒来那一刹那,心慌乱地活动起来一样,心的奋发本身就是它的相。或者说,因为前面已经说了“连结”,所以这里的相其实就是“令致力”。以累积为作用:也就是心所作的作用,换句话说,就是策励的作用。不过,这只有在与善、不善、唯作速行相应的思里才能找到。以安排为现起:就像有人在指挥安排“你去做这个!”一样,所以说是以指挥为现起。因为当它活动时,一切相应诸法都各自致力于自己该做的事,正因如此,它才被称为能成就自他的作用。就像上首弟子督促其他人诵经时,自己也在诵经;当他开始诵经时,其余弟子也会跟着诵。又像大木匠开始做木工活时,其他人也会跟着做。所以说“如上首弟子、大木匠等”。这里的“等”字,还包括上首门徒等人。巴利
Abhisandahatīti pabandhati pavatteti, ‘‘gaṇhatha gaṇhathā’’ti vadantī viya sampayuttadhamme ārammaṇe payojeti, sakasakakicce ca paṭṭhapetīti attho. Cetayitalakkhaṇāti niddokkantassa pabuddhakkhaṇe sambhamappavatti viya cetaso ussāhatāva lakkhaṇā. Atha vā ‘‘abhisandahatī’’ti vuttattā payojanalakkhaṇātveva attho. Āyūhanarasāti cetasikairiyanarasā, payogarasāti vuttaṃ hoti. Kusalākusalakiriyājavanasampayuttāyayeva panetaṃ labbhati. Saṃvidahanapaccupaṭṭhānāti ‘‘tvaṃ idaṃ karohī’’ti vicārentī viya hotīti vicāraṇapaccupaṭṭhānā. Etāya hi pavattamānāya sabbepi sampayuttadhammā yathā sakiccapasutā honti, teneva hesā sakiccaparakiccasādhikā vuttā. Jeṭṭhasisso pare sajjhāyane uyyojento sayampi sajjhāyati. Tasmiñhi sajjhāyituṃ āraddhe sesasissāpi sajjhāyanti. Mahāvaḍḍhakismimpi vaḍḍhakikammaṃ kātuṃ āraddhe itarepi karonti yevāti āha ‘‘jeṭṭhasissamahāvaḍḍhakiādayo viyā’’ti. Ādi-saddena jeṭṭhantevāsikādīnaṃ gahaṇaṃ.
诸法随因缘而转起,根本没有任何自主掌控性。为了遮止“有自主掌控性”这种想法,才说“思惟就是寻”。寻就是推度,是对所缘的构画,或者说,是把心投向那个所缘。因为心靠着寻的力量,就好像登上了所缘一样,所以说“它的特相是把心投向所缘”。就像某个村民,靠着国王跟前的红人,或者靠着跟那红人有交情的朋友,才能进入王宫;同样,心靠着寻才能登上所缘。那么,无寻的心又是怎么登上所缘的呢?因为在双五识、第二禅等状态里根本找不到寻,它又是靠什么力量登上所缘的呢?难道是因为寻在那些状态里从自性上就不生起,或者是因为修习的力量?确实如此,但它同样是靠着寻的力量才登上去的。就像那个人因为已经混熟了,即使没有那位朋友,也能毫无顾虑地走进王宫;同样,因为已经熟悉了,即使没有寻,无寻的心也能登上所缘。这里说的“熟悉”,是指心在相续中反复生起所形成的修习,这就叫熟悉。因为寻在相续中反复生起,心登临所缘这件事已经长期熟悉了,所以那颗心有时即使没有寻,也照样能在那里运作。就像与智相应、以思惟的方式长期熟悉之后,有时即使没有智,也能以思惟的方式生起;又像与烦恼相应而生起之后,即使烦恼完全断尽了,由于熟悉,仍会以烦恼习气的方式生起。应当这样来理解这个道理。巴利
Yathāpaccayaṃ pavattamānānaṃ dhammānaṃ natthi kāci vasavattitāti vasavattibhāvanivāraṇatthaṃ ‘‘vitakkanaṃ vitakko’’ti vuttaṃ. Ūhanaṃ ārammaṇassa parikappanaṃ, tasmiṃ abhiniropananti vā vuttaṃ hoti. Yasmā cittaṃ vitakkabalena ārammaṇaṃ abhiruḷhaṃ viya hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘ārammaṇecittassa abhiniropanalakkhaṇo’’ti. Yathā hi koci gāmavāsī puriso rājavallabhaṃ, taṃsambandhinaṃ mittaṃ vā nissāya rājagehaṃ ārohati anupavisati, evaṃ vitakkaṃ nissāya cittaṃ ārammaṇaṃ ārohati. Yadi evaṃ kathaṃ avitakkacittaṃ ārammaṇaṃ ārohati, na hi dvipañcaviññāṇadutiyajjhānādike vitakko upalabbhati, yassa balena taṃ ārammaṇaṃ ārohati, tasmā sabhāvato bhāvanābalena tattha anuppajjanako? Saccaṃ, tampi vitakkabalena ārohati. Yathā hi so puriso paricayena tena vināpi nirāsaṅko rājagehaṃ pavisati, evaṃ paricayena vitakkena vināpi avitakkacittaṃ ārammaṇaṃ ārohati. Paricayoti cettha santāne abhiṇhaṃ pavattacittabhāvanāsaṅkhāto paricayo. Vitakkassa hi santāne abhiṇhaṃ pavattassa vasena cittassa ārammaṇābhirohanaṃ ciraparicitaṃ, tena taṃ cittaṃ kadāci vitakkena vināpi tattha vattateva. Yathā taṃ ñāṇasahitaṃ hutvā sammasanavasena ciraparicitaṃ kadāci ñāṇarahitampi sammasanavasena pavattati, yathā vā kilesasahitaṃ hutvā pavattaṃ sabbaso kilesarahitampi paricayena kilesavāsanāvasena pavattati, evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ.
或者,双五识虽然没有寻,但因为所依与所缘撞击的力量很强,所以也能登上所缘;第二禅等则因为下下修习的力量很强,所以也能登上所缘。最初或正面的打击,只是单纯的击打,这叫“击”;从四周或翻转过来打击,以特别的方式猛击,这叫“遍击”;这就是它的作用,所以具有“击与遍击的作用”。正因为如此,才说瑜伽行者以寻击打所缘、以寻遍击所缘。引导,就是把心引向或拉向所缘,它以这样的方式现起,所以具有“引导的现起”。巴利
Atha vā dvipañcaviññāṇaṃ avitakkampi vatthārammaṇaghaṭṭanassa balavatāya, dutiyajjhānādīni ca heṭṭhimaheṭṭhimabhāvanāya balavatāya ārammaṇaṃ ārohatīti. Ādito, abhimukhaṃ vā hananaṃ paharaṇamattaṃ āhananaṃ, parito, parivattetvā vā hananaṃ visesena paharaṇaṃ pariyāhananaṃ, taṃ kiccamassāti āhananapariyāhananaraso. Tathā hi tena yogāvacaro ārammaṇaṃ vitakkāhataṃ vitakkapariyāhataṃ karotīti vuccati. Ānayanaṃ cittassa ārammaṇe upanayanaṃ, ākaḍḍhanaṃ vā, tathā hutvā paccupaṭṭhānamassāti ānayanapaccupaṭṭhāno.
以这个伺为工具,或者以它为因,心就在所缘上活动、随活动;至于没有伺的心,它的运作方式应该按照讲无寻心的地方所说的来理解。伺察,就是跟随活动、跟着转、绕着走。要知道,这种差别存在于心相续中时,会在速行心的相续里变得明显,其余地方也是同样的道理。轻轻抚摸所缘、接触所缘、来回擦所缘,这就是它的特相,所以说是“以轻抚所缘为特相”。的确,伺被称为像抚摸的手、像环行的手。在那里,就是在所缘上。对俱生诸法的策动,应该理解为以在所缘上随伺察、也就是以轻抚的方式进行的。因为诸法离开了自性,就没有任何作用可言。应该这样理解:为了随顺所教化的众生,从胜义上说虽然是同一种自性,但自性法仍然通过种种同义的说法、以叠加于所缘之上的诸相,以多种形式被阐明,因为这样它才能被很好地阐明。“随结的现起”,就是心在所缘上好像不间断地生起的那种现起。因此,它被说成是“随接”。巴利
Tenāti tena vicārena karaṇabhūtena, hetubhūtena vā cittaṃ ārammaṇe vicarati anuvicarati, avicāracittassa pana avitakkacitte vuttānusārena pavatti veditabbā. Vicaraṇaṃ anusañcaraṇaṃ anuparigamanaṃ. Svāyaṃ viseso santānamhi labbhamāno javanasantāne pākaṭo hotīti daṭṭhabbo. Esa nayo sesesupi. Ārammaṇassa anumajjanaṃ anumasanaṃ parimajjanamassa lakkhaṇanti ārammaṇānumajjanalakkhaṇo. Tathā hi vicāro parimajjanahattho viya, saṃsaraṇahattho viyāti vuccati. Tatthāti ārammaṇe. Sahajātānaṃ anuyojanaṃ ārammaṇe anuvicaraṇasaṅkhātaanumajjanavasena veditabbaṃ. Dhammānañhi sabhāvavinimuttā kāci kiriyā nāma natthi. Tathāgahetabbākāro bodhaneyyajanānurodhena paramatthato ekasabhāvopi sabhāvadhammo pariyāyavacanehi visayasamāropitarūpehi bahūhi pakārehi pakāsīyati. Evañhi so suṭṭhu pakāsito hotīti. Anupabandhapaccupaṭṭhānoti ārammaṇe cittassa avicchinnassa viya pavattipaccupaṭṭhāno. Tathā hi so anusandhānatāti niddiṭṭho.
在这里,相较于伺,寻以粗显之义、以它作为前导之义,就像钟声初响一样,是心的第一次投入;伺则像余音一样,是随后相续运行。正如敲钟所生的初响比余音更粗,而且是前导;同样,寻以把心投向所缘之义而显得粗,也像是前导。之后,伺以较之更微细之义和反复摩触的自性,就像钟的余音一样,是随后不断跟随。在这里,寻有扩散动摇的作用,是心最初生起时心的颤动状态,就像一只想飞向空中的鸟拍动翅膀,又像一只心随香气的蜜蜂扑向莲花。伺则有寂静运作,是心不太颤动的状态,就像飞向空中的鸟展开翅膀,又像已经扑向莲花的蜜蜂在莲花上方盘旋。不过在阿含义注中,次序却是反过来说的。正如《增支部·二集义注》中所说:巴利
Ettha ca vicārato oḷārikaṭṭhena tasseva pubbaṅgamaṭṭhena paṭhamaghaṇṭābhiravo viya cetaso paṭhamābhinipāto vitakko, anuravo viya anusañcaraṇaṃ vicāro. Yathā hi ghaṇṭābhighātajo paṭhamābhiravo anuravato oḷāriko, pubbaṅgamo ca hoti, evaṃ ārammaṇābhiropanaṭṭhena vitakko oḷāriko, pubbaṅgamo viya ca hoti. Tato sukhumaṭṭhena anumajjanasabhāvena ca ghaṇṭānuravo viya anupabandho vicāro. Vipphāravā cettha vitakko cittassa paṭhamuppattikāle cittassa paripphandanabhūto ākāse uppatitukāmassa sakuṇassa pakkhavikkhepo viya, padumābhimukhapāto viya ca gandhānubandhacetaso bhamarassa. Santavutti vicāro cittassa nātiparipphandanabhāvo, ākāse uppatitassa sakuṇassa pakkhappasāraṇaṃ viya, padumassa uparibhāge paribbhamanaṃ viya ca padumābhimukhapatitassa bhamarassa. Āgamaṭṭhakathāyaṃ pana vipariyāyena āgataṃ. Tathā ca vuttaṃ dukanipātaṭṭhakathāyaṃ –
就像大鸟在空中飞行时,用两只翅膀兜住风,然后把翅膀收拢起来继续飞——寻就是以把心投向所缘的方式生起的;又像为了兜住风而不断扇动翅膀飞行——伺就是以轻轻跟随抚触的方式生起的。巴利
‘‘Ākāse gacchato mahāsakuṇassa ubhohi pakkhehi vātaṃ gahetvā pakkhe sannisīdāpetvā gamanaṃ viya ārammaṇe cetaso abhiniropanabhāvena pavatto vitakko, vātaggahaṇatthaṃ pakkhe phandāpayamānassa gamanaṃ viya anumajjanabhāvena pavatto vicāro’’ti.
这一点也是在随后的持续运转中才成立。因为在近行定或安止定里,寻随着心相续不断生起时,会变得稳定,像是已经进入所缘之后才运转,不像最初投入所缘时那样明显。巴利
Tampi anupabandhena pavattiyaṃ yujjati. Tathā hi upacāre, appanāyaṃ vā santānena pavattiyaṃ vitakko niccalo hutvā ārammaṇaṃ anupavisitvā viya pavattati, na paṭhamābhinipāte viya pākaṭo hotīti.
令喜悦,就是让身心投入,或者让它增长。它的特征是使所缘以适宜方式执取;它的作用是滋养,也就是让身心充实;它的作用是遍满,也就是以殊胜的色法遍满身体,或者说,由与它相应的、心等起之色法遍满整个色身。如果不是这样,就没有这种遍满,因为诸法没有作用,连发尖那么小的移动都不存在。昂扬的状态就是庆悦。巴利
Pinayatīti kāyacittaṃ appeti, vaḍḍheti vā. Sampiyāyanalakkhaṇāti ārammaṇaṃ kallato gahaṇalakkhaṇā. Pīṇanarasāti kāyacittānaṃ paribrūhanakiccā. Pharaṇarasāti paṇītarūpehi kāyassa byāpanarasā, attanā sampayuttacittasamuṭṭhānehi rūpehi sakalarūpakāyabyāpanaṃ karotīti vuttaṃ hoti. Na hi aññathā imissā pharaṇaṃ hoti, dhammānaṃ abyāpāratāya kesaggamattampi saṅkamanābhāvato. Udaggabhāvo odagyaṃ.
把单一所缘当作最上,所以叫“一境”,也就是心;而通过某种法与之相应,那个状态就叫“一境性”。不过它只属于心,不属于任何其他东西,所以说“心的一境性”,意思是像无风处的灯焰一样安住,这就是心的安住。不散乱是散乱、纷乱状态的对立面,是它的本质,并不只是“没有散乱”而已,这就是它的特征,所以说“有不散乱的特征”。不散乱就是相应诸法不被散掷;由于不散乱与不散掷二者同属等持之性,所以在意义上虽然没有差别,但从本身的角度和从相应法的角度这两方面都作了说明,应当这样理解。它对治的是具有不安息特征的散乱,所以以心的寂止方式呈现,就叫“寂止现起”。“殊胜”是指大多数情况。因为即使没有乐也有定,所以它大多数以乐为近因。或者“殊胜”是指特别、超胜。因为经中说“快乐的人心得定”,所以乐是定的殊胜因,即使没有乐的人,其定也唯依乐的亲依止力而得以成就。巴利
Ekaṃ ārammaṇaṃ aggametassāti ekaggaṃ, cittaṃ, yena pana dhammena yogato taṃ ekaggaṃ nāma hoti, so ekaggabhāvo. So pana cittasseva hoti, na yassa kassacīti āha ‘‘cittassa ekaggabhāvo’’ti, nivāte dīpasikhāya ṭhiti viya cittassa ṭhitīti vuttaṃ hoti. Visārassa byaggabhāvassa paṭipakkho sabhāvo avisāro, na visārābhāvamattaṃ, taṃ imassa lakkhaṇanti āha ‘‘avisāralakkhaṇo’’ti. Avikkhepo sampayuttadhammānaṃ avikkhittatā, avisārāvikkhepānaṃ samādhānabhāvato atthato visesābhāvepi samukhena, sampayuttamukhena ca ubhayaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Avūpasamalakkhaṇassa vikkhepassa paṭipakkhatāya cittassa upasamanākārena paccupaṭṭhātīti upasamapaccupaṭṭhāno. Visesatoti yebhuyyena. Sukhavirahitopi hi atthi samādhīti so yebhuyyena sukhapadaṭṭhāno hoti. Atha vā visesatoti atisayena. ‘‘Sukhino cittaṃ samādhiyatī’’ti (a. ni. 11.11) vacanato hi sukhaṃ samādhissa visesakāraṇaṃ sukhavirahitassapi tadupanissayeneva samijjhanato.
“他们以此而信”这句话,是在说明:对于那些以信业、信果等信心所推动而生起的诸法来说,信是以增上缘的方式成为它们的缘。因为当信这样作为诸法的缘时,具备这个信的人就被称为“信者”。信就是信受可信之事,这是它的特征,所以叫“以信受为特征”。清除浑浊与污垢,让相应的心所、或者让这个人变得清净、没有浑浊,这是它的作用,所以叫“以清净为作用”。像什么呢?回答说“像净水宝珠一样”。以无浊为现起,也就是以没有浑浊的状态为现起。三宝、业和业果是可信之事,这是它的近因,所以叫“以可信之事为近因”。因为信不会在没有可信对象的外道等地方生起。而且这个信应当看作:在执取善法方面像手一样,在成就一切圆满方面像财富一样,在结出不死的果实方面像种子一样。经里说“摩诃男,圣弟子有信之手”“信是这世上人最好的财富”“信是种子,苦行是雨”等等,这些话都可以作为证明。巴利
Saddahanti etāyāti kammaphalādisaddahanakiriyāya pavattamānānaṃ dhammānaṃ tattha ādhipaccabhāvena saddhāya paccayataṃ dasseti. Tassā hi dhammānaṃ tathā paccayabhāve sati taṃsamaṅgipuggalo ‘‘saddahatī’’ti voharīyati. Saddahanaṃ saddheyyavatthuno pattiyāyanaṃ, taṃ lakkhaṇametissāti saddahanalakkhaṇā. Kālusiyamalaṃ vidhametvā sampayuttānaṃ, puggalasseva vā pasādaṃ anāvilabhāvakāraṇaṃ kiccametissāti pasādanarasā. Yathā kathaṃ viyāti āha ‘‘udakappasādakamaṇi viyā’’ti. Akālusiyapaccupaṭṭhānāti anāvilabhāvapaccupaṭṭhānā. Ratanattayaṃ kammaṃ kammaphalañca saddheyyavatthu, taṃ imissā āsannakāraṇanti saddheyyavatthupadaṭṭhānā. Na hi saddhāya avatthubhūtesu titthiyādīsu sā uppajjati. Sā panāyaṃ kusaladhammānaṃ ādāne hattho viya, sabbasampattisampadāne vittaṃ viya, amatakasiphalaphalane bījaṃ viya ca daṭṭhabbā. ‘‘Saddhāhattho, mahānāma, ariyasāvako, saddhīdha vittaṃ purisassa seṭṭhaṃ (saṃ. ni. 1.246; su. ni. 184), saddhā bījaṃ tapo vuṭṭhī’’tiādivacanañhettha (saṃ. ni. 1.197; su. ni. 77) sādhakaṃ.
“他们以此而忆念”——通过这种忆念的行为,对于正在生起的诸法,念以增上缘的方式成为它们的条件。因为当念这样作为诸法的条件时,具备念的人就被称为“忆念者”。就像不让葫芦浮在水面上漂走,而是像石头一样稳固地安住所缘,令不忘失,这就是不漂浮,是念的特征,所以说“以不漂浮为特征”。因为念能牢牢地安住在所缘上,所以被比喻为柱子。对治忘失是它的作用,而不只是没有忘失而已。因为经中说“以念守护的心而安住”,念能防止心的功德宝藏被烦恼之贼偷走,所以说“以守护为现起”。同样,因为它守护眼门等,所以念也被说成像守门人。由于必须先有坚固的想生起,之后念才能安立,所以说“以坚固的想为近因”。那么,念和想有什么区别呢?想首先认知尚未执取的相,对于已执取的相,则成为再次认知的缘相;但在最初尚未执取时,想的作用并不突出。而念既能忆念最初尚未执取的相,也能忆念已执取的相;在已执取的相上,念的作用则变得殊胜。这就是它们之间的差别。巴利
Saranti 237 etāyāti saraṇakiriyāya pavattamānānaṃ dhammānaṃ tattha ādhipaccabhāvena satiyā paccayataṃ dasseti. Tassā hi dhammānaṃ tathā paccayabhāve sati taṃsamaṅgipuggalo ‘‘saratī’’ti voharīyati. Udake alābu viya pilavitvā gantuṃ adatvā pāsāṇassa viya niccalassa ārammaṇassa ṭhapanaṃ asammuṭṭhatākaraṇaṃ apilāpanaṃ, taṃ lakkhaṇamassāti apilāpanalakkhaṇā. Sā hi ārammaṇe daḷhaṃ patiṭṭhitattā esikā viya vuccati. Sammosapaccanīkakiccaṃ asammosaraso, na sammosābhāvamattaṃ. ‘‘Satārakkhena cetasā viharatī’’ti (a. ni. 10.20) vuttattā cetoguṇaratanahārakānaṃ kilesacorānaṃ nivāraṇato āha ‘‘ārakkhapaccupaṭṭhānā’’ti. Tathā hesā cakkhudvārādirakkhanato dovāriko viyāti vuccati. Paṭhamaṃ saññāya thiruppannabhāve pacchā satiyā patiṭṭhānabhāvato āha ‘‘thirasaññāpadaṭṭhānā’’ti. Atha satisaññānaṃ kiṃ nānākaraṇanti? Saññā tāva paṭhamaṃ aggahitanimittaṃ sañjānāti, gahitanimitte puna paccābhiññāṇapaccayanimittaṃ karoti, paṭhamaṃ aggahite pana saññākiccaṃ appadhānaṃ hoti, sati pana paṭhamaṃ aggahitanimittampi sarati gahitanimittampi, gahitanimitte pana satikiccaṃ guṇabhūtaṃ hotīti idameva tāsaṃ nānattaṃ.
所谓“英雄状态”,就是依靠那种精进才成为英雄的法。或者说“英雄的行为”,就是依靠那种行为才被称为英雄,那就是英雄的行为。不过,因为精进能成就这件事,所以才那样说。也可以这样理解:没有任何行为能脱离法而存在,所以精进本身就是以行为的方式来说的。按照方法应当被策动、应当被推动运转,所以叫精进。努力就是着手去做各种该做的事,也就是奋勉。而支持,则是不让与它相应的法掉进懈怠那一边,维持它们、给它们力量。它是能阻止相应法沉没下去的法,并不是仅仅“没有沉没”,而是以不沉没的状态呈现出来,所以说“以不沉没的状态为现起”。因为经里说“悚惧的人如理精勤”,所以以悚惧为近因。这里的悚惧,指的是由悚惧所产生的智。不过,不以悚惧为先的善行,则以精进发起的所依为近因。其中,精进发起的所依就是:巴利
Vīrabhāvoti yena vīriyena vīro nāma hoti, so dhammo. Vīrānaṃ vā kammanti yena kammena vīro nāma hoti, taṃ vīrānaṃ kammaṃ nāma. Vīriyaṃ panassa sādhakabhāvato tathā vuttaṃ. Dhammavinimuttaṃ vā kiñci kammaṃ natthīti vīriyameva kammabhāvena vuttanti daṭṭhabbaṃ. Vidhinā īretabbaṃ pavattetabbanti vā vīriyaṃ. Ussāho taṃ taṃ kiccaṃ samārambho, parakkamo vā. Upatthambhanaṃ pana sampayuttadhammānaṃ kosajjapakkhe patituṃ adatvā dhāraṇaṃ anubalappadānaṃ. Sampayuttadhammānaṃ saṃsīdanabhāvanivārako dhammo, na saṃsīdanābhāvamattaṃ, asaṃsīdanabhāvena paccupaṭṭhātīti asaṃsīdanabhāvapaccupaṭṭhānaṃ. ‘‘Saṃviggo yoniso padahatī’’ti (a. ni. 4.113) vacanato saṃvegapadaṭṭhānaṃ. Saṃvegoti cettha saṃvegamayaṃ ñāṇaṃ. Asaṃvegapubbikāya pana kusalakiriyāya vīriyārambhavatthupadaṭṭhānaṃ. Tattha vīriyārambhavatthūni nāma –
路应当走,路已经走了。业应当做,业已经做了。轻微的病生起了,已经从病中康复,病好没多久。为了乞食而走进村庄或城镇时,得不到食物,或者无论粗劣还是精美的食物,都能得到满足、吃饱……乃至……满足。巴利
‘‘Maggo gantabbo hoti, maggo gato. Kammaṃ kātabbaṃ hoti, kammaṃ kataṃ. Appamattako ābādho uppanno hoti, gilānā vuṭṭhito hoti, aciravuṭṭhito gelaññā. Gāmaṃ vā nigamaṃ vā piṇḍāya caranto na labhati, lūkhassa vā paṇītassa vā bhojanassa yāvadatthaṃ pāripūriṃ labhati…pe… pāripūri’’nti –
像这样所说的这八种精进发勤之事,是与恰当的审察相伴的,或者是以它们为根本的审察。在这里,寻把相应诸法安置到所缘上;思把它们分派到各自的任务中;而精进则不给它们消沉下去的机会,而是激励它们。这就是寻、思、精进之间的差别。巴利
Evaṃ vuttāni etāni anurūpapaccavekkhaṇasahitāni aṭṭha vīriyārambhavatthūni, tammūlakāni vā paccavekkhaṇāni. Ettha ca vitakko sampayuttadhamme ārammaṇaṃ āropeti. Cetanā te taṃtaṃkiccesu niyojeti. Vīriyaṃ pana te saṃsīdituṃ adatvā ussāhetīti ayaṃ vitakkacetanāvīriyānaṃ viseso.
以特别的了知为特相,也就是以通达如实自性为特相,这就是它的意思。照亮、显明所缘境,并破除遮蔽所缘境的愚痴黑暗,所以叫“照亮境”;这是它的作用,因此说“照亮境为味”。在某些境中,它以不迷乱的方式现起,或者因为对治愚痴而以无痴的状态现起,所以是“不痴为现起”。巴利
Vijānanalakkhaṇāti visesena jānanalakkhaṇā, yathāsabhāvapaṭivedhalakkhaṇāti attho. Visayassa ārammaṇassa obhāsanaṃ pakāsanaṃ tappaṭicchādakasammohandhakārassa vidhamanatoti visayobhāsanaṃ, taṃ kiccamassāti visayobhāsanarasā. Katthaci visaye asammuyhanākārena sammohapaṭipakkhatāya vā paccupaṭṭhānato sammohābhāvassa paccupaṭṭhānato vā asammohapaccupaṭṭhānā.
命根的作用,是守护那些应当由自己守护的俱生诸法;而这个作用就是让它们存活,所以针对它作为它们之因这一点,说“它们靠这个而活”。为了按照色命根和非色命根各自的情况来说明它们的特相等,所以说“与自己不相离的”。如果只说“相应的”,那么由于色法没有相应,色命根就没办法被包含进去;但因为说了“不相离的”,所以那些与色命根不相离、不相杂的不离色法,以及那些与非色命根相应的非色法,全都包含在内了。令转起是它的作用:从生起到坏灭之间,通过守护而使它们不中途退失,以这样的自性成就它们转起的功能。有些人说:“色命根从它们的住刹那开始,非色命根从生起开始,成为转起的缘”,这并不合理。因为在《发趣论》里,关于无想有情的根缘,是把它说得和业缘一样:“无记法缘于无想有情的一类大种,为根缘,与业缘相似”,所以应当知道,色命根也是从生起开始就成为缘。从生起到坏灭,令其住立,所以安住是它的现起。应当被维持、令其存续的诸法,是它的足处,所以叫“应被维持法为足处”。如果是这样,它既能成就对它们的守护等,那它们又怎么会灭尽呢?因为照这么说,就应该一直安住了,所以接着说“虽然存在……”等。在“守护为特相等”中,“等”字就把令转起为作用等也都收摄进来了。只在存在的刹那:是指对那些应当由自己守护的,或者是指在自己的存在刹那。水:是指池中的水,或是指棍棒上的水。其中,如果取池中水,就说明在应当由自己守护的诸法存在的刹那进行守护;如果取棍棒上的水,则说明在自己的存在刹那进行守护。对于不是自己所产生的法,它怎么守护呢?所以说“像乳母守护王子一样”。如果其余诸法的转起必须有某个因,那命根的转起因又是什么呢?所以说“它自己……乃至……转起”。像什么样呢?所以说“像舵手一样”。舵手也是靠自己所驾驶的船而转起的。如果诸法的转起系属于命根,那么在坏灭之后它还能令什么转起呢?所以说“不在坏灭之后”。为什么?所以说“因为自己和应被令转起的法都不存在了”。那么在坏灭刹那又怎样呢?所以说“不在坏灭刹那令住立”。巴利
Attanā anupāletabbānaṃ sahajātadhammānaṃ anupālanaṃ jīvitassa byāpāro, tañca tesaṃ jīvananti taṃ tassa kāraṇabhāvaṃ purakkhatvā vuttaṃ ‘‘jīvanti tenā’’ti. Rūpārūpajīvitindriyassa anurūpato lakkhaṇādikaṃ dassetuṃ ‘‘attanā avinibhuttāna’’nti vuttaṃ. ‘‘Sampayuttāna’’nti hi vuccamāne rūpadhammānaṃ sampayogābhāvato rūpajīvitindriyassa saṅgaho na siyā. ‘‘Avinibhuttāna’’nti pana vuttattā yāni avinibbhogarūpāni rūpajīvitindriyena saddhiṃ avinibhuttāni avisaṃsaṭṭhāni. Ye ca arūpadhammā arūpajīvitindriyena sampayuttā, tesaṃ sabbesaṃ saṅgaho hotīti. Pavattanarasanti uppādato yāva bhaṅgā anupālanato antarā anivattanasabhāvasādhanena tesaṃ pavattanakiccaṃ. Keci pana ‘‘rūpajīvitindriyaṃ tesaṃ ṭhitikkhaṇato paṭṭhāya, arūpajīvitindriyaṃ uppādato paṭṭhāya pavattiyā paccayo’’ti vadanti, taṃ na yuttaṃ. Paṭṭhāne hi ‘‘abyākataṃ dhammaṃ paṭicca asaññasattānaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca indriyapaccayaṃ kammapaccayasadisa’’nti asaññasattānaṃ indriyapaccayo kammapaccayasadisaṃ katvā vutto, tasmā rūpajīvitindriyampi uppādato paṭṭhāya paccayo hotīti daṭṭhabbaṃ. Uppādato yāva bhaṅgā ṭhapanato ṭhapanapaccupaṭṭhānaṃ. Anupālanavasena yāpayitabbā pavattetabbā dhammā padaṭṭhānamassāti yāpayitabbadhammapadaṭṭhānaṃ. Yadi evaṃ tesaṃ anupālanādisādhakaṃ, kathaṃ tesaṃ nirodho hoti. Evañhi sabbakālaṃ ṭhātabbanti āha ‘‘santepi cā’’tiādi. Anupālanalakkhaṇādimhīti ādi-saddena pavattanarasādimeva saṅgaṇhāti. Atthikkhaṇeyevāti attanā anupāletabbānaṃ, attano vā atthikkhaṇeyeva. Udakanti taḷākagatajalaṃ, daṇḍagatajalaṃ vā . Tattha taḷākagataudakassa gahaṇe attanā anupāletabbadhammānaṃ atthikkhaṇe anupālanaṃ sādhitaṃ hoti, daṇḍagatajalassa pana gahaṇe attano atthikkhaṇe anupālanaṃ. Attanā anuppāditadhamme kathaṃ pāletīti āha ‘‘dhāti viya kumāra’’nti. Yadi sesadhammānaṃ pavattikāraṇena kenaci bhavitabbaṃ, jīvitassa pana kiṃ pavattikāraṇanti āha ‘‘sayaṃ…pe… pavattatī’’ti. Yathā kathaṃ viyāti āha ‘‘niyāmako viyā’’ti. Sopi attanā pavattitanāvāsambandhena pavattati. Yadi dhammānaṃ pavatti jīvitindriyapaṭibaddhaṃ, bhaṅgato uddhampi kiṃ pana pavattetīti āha ‘‘na bhaṅgato uddha’’nti. Kasmāti āha ‘‘attanoca pavattetabbānañca abhāvā’’ti. Bhaṅgakkhaṇe pana kathanti āha ‘‘na bhaṅgakkhaṇe ṭhapetī’’ti.
不过,因为无贪是贪的直接对治,所以与它相应的那些法,或者具备无贪的有情,都不会贪著;无贪本身也从来不会贪著。从含义上说,它本身就是一种不贪著的状态。因此才说“他们以此而不贪著”等等。这个道理也适用于“他们以此而不嗔恨”等说法。不黏着的状态,是指即使心识依着所缘而生起,对那个所缘也没有执著粘附。所以才说“像莲叶上的水珠一样”。不执取,是指对任何事物都不以“我的”这种方式去执持。像解脱的比丘一样,就是像漏尽比丘一样。因为他已经脱离了贪染,所以在任何地方都没有“这是我的”这种执著。不贴附的状态就是它的意趣所在,所以叫“不贴附状态”。这样就能和“像掉进不净物里的人一样”这个比喻对应起来:就像那个人,虽然身体贴着不净物,但他的心态是不贴附的;同样,无贪虽然以所缘为对象而运作,却以不黏着、不贴附的方式生起。这个法的本性就是如此。巴利
Yasmā pana lobhapaṭipakkho alobho hoti, ye dhammā tena sampayuttā, taṃsamaṅgino vā sattā, te na lubbhanti, sayampi kadāci na lubbhateva, atthato vā alubbhanākāro eva ca so hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘na lubbhanti tenā’’tiādi. Esa nayo ‘‘na dussanti tenā’’tiādīsupi. Alaggabhāvo ārammaṇaṃ nissāya pavattantassapi tattha anāsattatā. Tenāha ‘‘kamaladale jalabindu viyā’’ti. Apariggaho kassaci vatthuno mamattavasena asaṅgaho. Muttabhikkhu viyāti khīṇāsavabhikkhu viya. So hi muttarāgattā katthaci mamāyanarahito hoti. Anallīno bhāvo adhippāyo etassāti anallīnabhāvo. Evañhi ‘‘asucimhi patitapuriso viyā’’ti upamāya sameti. Yathā hi tassa purisassa satipi kāyena allīyane bhāvo anallīno, evaṃ alobhopi ārammaṇakaraṇavasena gahitepi ārammaṇe alaggabhāvena anallīnabhāvo anallīnākāroyeva pavattati. Evaṃsabhāvo hi so dhammoti.
粗暴的状态就是粗暴性,也就是粗恶的状态;从含义上说,它其实就是忿怒本身。与它相反的,是不粗恶的状态,也就是不粗暴性,即不违害、不争斗、无敌对的状态。去除嗔恼是它的作用:这里所说的“嗔恼”,是指为了他人对自己、自己针对他人,或者他人针对他人而生起的强烈忿怒与怨恨。把它去除、消除,就是它的作用。柔和的状态,是指因润泽而清凉、令人愉悦的状态,所以说“如满月”。巴利
Caṇḍikassa bhāvo caṇḍikkaṃ, pharusabhāvo, atthato pana kopoyeva, tappaṭipakkho apharusabhāvo acaṇḍikkaṃ. Avirodho aviggaho appaṭipakkho sabhāvo. Āghātavinayanarasoti ettha āghāto nāma parassa attānaṃ, attano paraṃ uddissa, parasseva ca paraṃ uddissa pavatto upanāho balavakopo. Tassa vinayanaraso apanayanaraso. Sommabhāvo majjanavasena hilādaniyatā sītalabhāvo. Tenāha ‘‘puṇṇacando viyā’’ti.
“身恶行等”这句话,是在表示原因的意义上用了具格。以羞耻的方式感到惭,就是厌恶。“即以他们”的意思,就是以身恶行等本身。“愧”就是害怕。惭把恶看作粪秽一样而厌恶,所以说“惭以厌恶恶为特征”。愧把恶看作热火一样而害怕,所以说“愧以恐惧为特征”。两者都以不作恶为作用:惭以羞耻的方式不作恶,愧以恐惧的方式不作恶。以从恶退缩为表现:就是如前所说,以从恶退缩的方式表现出来。以尊重自己和尊重他人为近因:惭以尊重自己为近因,因为它是从内部生起的,以自己为主导;愧以尊重他人为近因,因为它是从外部生起的,以世间为主导。因为尊重自己,所以以惭舍弃恶,就像良家妇女一样;因为尊重他人,所以以愧舍弃恶,就像妓女一样。它们从内部生起等特性,应当知道是依它们在此在彼的显现而了知,而不是说它们有时会彼此分离。因为确实不存在无惭之惧,也不存在无惧之惭。不过,当惭的力量强时,愧就不足论;当愧的力量强时,惭就不足论。这两种法被称为“世间的守护者”。正如所说——巴利
Kāyaduccarītādīhīti hetumhi karaṇavacanaṃ. Hirīyati lajjanākārena jigucchiyati. Tehiyevāti kāyaduccaritādīhiyeva. Ottappatīti ubbijjati. Hirī pāpe gūthe viya passantī jigucchatīti āha ‘‘pāpato jigucchanalakkhaṇā hirī’’ti. Ottappaṃ te uṇhaṃ viya passantaṃ tato uttasatīti vuttaṃ ‘‘uttāsalakkhaṇaṃ ottappa’’nti. Ubhopi pāpānaṃ akaraṇarasāti lajjanākārena pāpānaṃ akaraṇarasā hirī, uttāsākārena ottappaṃ. Pāpato saṅkocanapaccupaṭṭhānāti vuttappakāreneva pāpato saṅkocanākārena paccupaṭṭhānā. Attagāravaparagāravapadaṭṭhānāti attagāravapadaṭṭhānā hirī ajjhattasamuṭṭhānatāya, attādhipatitāya ca. Paragāravapadaṭṭhānaṃ ottappaṃ bahiddhāsamuṭṭhānatāya, lokādhipatitāya ca. Attānañhi garuṃ katvā hiriyā pāpaṃ pajahati kulavadhū viya. Paraṃ garuṃ katvā ottappena pāpaṃ pajahati vesiyā viya. Ajjhattasamuṭṭhānāditā ca nesaṃ tattha tattha pākaṭabhāvena veditabbā, na pana tesaṃ kadāci aññamaññaviyogato. Na hi lajjanaṃ nibbhayaṃ vā pāpabhayaṃ vā alajjanaṃ atthīti. Hiriyā balavabhāve pana ottappaṃ abbohārikaṃ hoti, ottappassa balavabhāve hirī abbohārikā. Ime ca dve dhammā ‘‘lokapālā’’ti vuccanti. Yathāha –
比丘们,有两种善法在守护着世间。是哪两种?就是惭和愧。比丘们,如果这两种善法不守护世间,那么在这世间就分辨不出谁是“母亲”、谁是“姨母”、谁是“舅母”等等。巴利
‘‘Dveme, bhikkhave, sukkā dhammā lokaṃ pālenti. Katame dve? Hirī ca ottappañca, ime kho, bhikkhave, dve sukkā dhammā lokaṃ na pāleyyuṃ, nayidha paññāyetha ‘mātā’ti vā ‘mātucchā’ti vā ‘mātulānī’ti vā’’tiādi (a. ni. 2.9).
轻安就是不安的平息。“身”这个词是集合用语,这里指的是受等三蕴。因为词会随着语境而有特定的用法,所以说“这里说的‘身’是指……”等等。受等就是指受蕴、想蕴、行蕴这三蕴。正如那里所说的:“在那时,什么是身轻安?就是在那时,受蕴的……”等等(《法集论》40)。不安即激动,是忧的因缘的掉举等烦恼,或者它也是如此生起的四蕴的异名。它的止息就是它的特相,所以是以身不安和心不安的止息为特相。以身不安和心不安的止息……为作用,也就是如前所述的那些对治之法所对治的对立之法被克服为作用。通过消除不安而远离热恼与躁动,就是无躁动的清凉。没有止息就是躁动、不安住。所谓掉举等烦恼,就是以掉举为主、与掉举增盛之心相应生起的烦恼。这些烦恼也因为掉举而造成不得平息。或者,以掉举为首,一切烦恼都可以叫掉举等烦恼。其余亦然。巴利
Passambhanaṃ darathavūpasamo, kāya-saddo samūhavacano. So cettha vedanādikkhandhattayaṃ. Vatticchāvasena hi saddo visiṭṭhavutti hotīti āha ‘‘kāyoti cetthā’’tiādi. Vedanādayoti vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandhoti tayo khandhā. Tathā ca vuttaṃ tattha ‘‘katamā tasmiṃ samaye kāyapassaddhi hoti, yā tasmiṃ samaye vedanākkhandhassā’’tiādi (dha. sa. 40). Daratho sārambho domanassapaccayānaṃ uddhaccādīnaṃ kilesānaṃ, tathā pavattānaṃ vā catunnaṃ khandhānametaṃ adhivacanaṃ. Tassa vūpasamaṃ lakkhaṇamassāti kāyacittadarathavūpasamalakkhaṇā. Kāyacitta…pe… rasāti yathāvuttānameva paṭipakkhadhammānaṃ abhibhavanarasā. Darathanimmaddanena pariḷāhaparipphandanavirahito sītibhāvo aparipphandanasītibhāvo. Avūpasamo paripphandanaṃ asantavuttitā. Uddhaccādikilesāti uddhaccappadhānā uddhaccādhikacittuppādasampayuttā kilesā. Tepi hi uddhaccavasena avūpasamakarā. Uddhaccaṃ vā ādiṃ katvā sabbeyeva kilesā uddhaccādikilesā. Evaṃ sesesupi.
沉重就是迟钝,这是对昏沉和睡眠增盛者,或对如此转起的四种蕴的另一种叫法。迟钝的反面是不迟钝、不沉重。巴利
Garubhāvo dandhatā, thinamiddhādhikānaṃ tathā pavattānaṃ vā catunnaṃ khandhānametaṃ adhivacanaṃ. Dandhatāya paṭipakkho adandhatā agarubhāvo.
僵硬就是僵直。这是邪见和慢增上者、或以它们为主导者的四蕴的名称。正是因为碾碎了僵硬,它们在某些所缘上以没有阻碍的方式现起,或者让相应法在那里的现起没有阻碍,所以是以无阻碍为现起方式。巴利
Thaddhabhāvo thambho. Diṭṭhimānādhikānaṃ, tappadhānānaṃ vā catunnaṃ khandhānaṃ etaṃ nāmaṃ. Thaddhabhāvanimmaddanatoyeva katthaci ārammaṇe appaṭihatākārena paccupaṭṭhanti, sampayuttānaṃ vā tattha appaṭighātaṃ paccupaṭṭhāpentīti appaṭighātapaccupaṭṭhānā.
业是堪能的,不是堪能的即是不堪能;它的状态就是不堪能性,也就是没有能力去做布施、持戒等福德善行。从含义上说,这是指欲贪等杂染法,或者以它们为主的四种不善蕴。正因为消除了不堪能性,以圆满的方式执取所缘,这就是所缘成就。前面已说的欲贪等,以及与它们同类的杂染法,就是其余诸盖等。然而应当知道,这两种法通过消除两种系缚,能在可净信之处带来净信,能在利他之行中带来堪能任用,就像黄金的纯净一样。巴利
Kammani sādhu kammaññaṃ, na kammaññaṃ akammaññaṃ, tassa bhāvo akammaññabhāvo, dānasīlādipuññakiriyāya asamatthatā. Atthato kāmacchandādisaṃkilesadhammā, tappadhānā vā cattāro akusalakkhandhā. Akammaññabhāvanimmaddaneneva sampannākārena ārammaṇassa gahaṇaṃ ārammaṇakaraṇasampatti. Vuttāvasesā kāmacchandādayo, tadekaṭṭhā ca saṃkilesadhammā sesanīvaraṇādayo. Imā pana dve vinibandhanimmaddanena pasādanīyavatthūsu pasādāvahā, hitakiriyāsu viniyogakkhamabhāvāvahā suvaṇṇavisuddhi viyāti daṭṭhabbā.
无病状态以不信等疾病,以及与它们同住的恶法,作为对立面;这些法的特相就是无病状态。正因为碾碎了疾病,这些法才没有过患、没有过失、没有灾祸;或者说,它们不会以有过患、可怜的方式生起,所以是无过患。它们以这种无过患的方式现起,或者让与它们相应的心法以无过患的方式现起,所以是以无过患为现起。巴利
Gelaññaṃ assaddhiyādayo, tadekaṭṭhā ca pāpadhammā, tappaṭipakkho agelaññabhāvo lakkhaṇaṃ etāsanti agelaññabhāvalakkhaṇā. Gelaññanimmaddaneneva natthi etāsaṃ ādīnavo doso upaddavo vā, na vā etā ādīnaṃ kapaṇaṃ vanti pavattantīti nirādīnavā, tenākārena paccupaṭṭhanti, taṃ vā sampayuttesu paccupaṭṭhāpentīti nirādīnavapaccupaṭṭhānā.
以身、心两者相关联的正直为特相,因此应当了知为身与心的正直性。它的作用是粉碎身与心的弯曲状态——所谓弯曲,就是像犁头、月尖、牛尿那样的歪曲,本质上就是虚伪、欺诈等;正因如此,它们以一切方式不弯曲地呈现;或者说,让与它们相应的法也变得不弯曲地呈现,所以是以不弯曲为呈现方式。巴利
Kāyasambandhī, cittasambandhī ca ujubhāvoti lakkhitabbatāya kāyacittānaṃ ajjavalakkhaṇā. Kāyacittānaṃ naṅgalasīsacandakoṭigomuttavaṅkatāsaṅkhātānaṃ kuṭilabhāvānaṃ atthato māyāsāṭheyyādibhūtānaṃ nimmaddanato kāyacittānaṃ kuṭilabhāvanimmaddanarasā. Tatoyeva sabbathāpi ajimhabhāvena paccupaṭṭhanti, sampayuttānaṃ vā ajimhataṃ paccupaṭṭhāpentīti ajimhatāpaccupaṭṭhānā.
难道身轻安等每一对法,不是各自对治一个相反的法,各自执行压伏粗重等作用吗?那为什么又说每两个法呢?不应该这样想,因为世尊也正是这样宣说的。世尊为什么这样宣说呢?因为它们是自性法。世尊并不是把先前不存在的这些法,通过宣说而让它们生起,而是以自然智如实地现证了自性上存在的法之后,按照它们的自性来宣说。所以,世尊怎么能在这里减少那自性上存在的法呢?既然它们是自性上存在的,那么在这里,世尊的话本身就是标准。因为世尊在如法教化的事业中,不会宣说不如法之法;而对于存在的法如果不宣说,那必定有其他原因。但在这里找不到这样的原因,可以不宣说这些一一之法。譬如两个人中只有一个是怨敌,这两个人看到怨敌的破绽后,就联合起来把他杀掉;同样,每两个法联合起来,杀掉一个相反的法。又像这两个人即使分开也能杀掉那个怨敌,但这些法却不能这样分开来杀,因为它们彼此不可分离。所以,即使相反的法是各别的,也仍然成对地宣说。再者,由于心轻安等,心本身变得轻安、轻快、柔软、适业、练达、正直;由于身轻安等,色身也是如此。为了显示这个道理,世尊才在这里说为两种,而不是在定等处宣说。巴利
Nanu ca kāyapassaddhiādīnaṃ dvinnaṃ dvinnaṃ dhammānaṃ ekekapaṭipakkhattā darathanimmaddanādikiccaṃ ekekameva karoti. Kasmā pana dve dve dhammā vuttāti? Na kho panevaṃ cintitabbaṃ bhagavatāpi tatheva desitattā. Kasmā pana bhagavatā tathā desitā? Sabhāvadhammabhāvato. Na hi bhagavatā pubbe avijjamānā ete dhammā desanāvasena uppāditā, atha kho sabhāvato vijjamānāyeva sayambhuñāṇena sammā sacchikatvā yathāsabhāvā desitā, tasmā kathamettha bhagavatā sabhāvato vijjamānassa hāpanaṃ kātuṃ sakkā. Sabhāvato vijjamānatāya cettha bhagavato vacanameva pamāṇaṃ. Na hi bhagavā yathādhammasāsanādhikāre ayathādhammaṃ katheyyāti, yassa pana vijjamānassāpi akathanaṃ, taṃ aññahetukaṃ. Na cettha tādiso hetu upalabbhati, yena imesu ekekadhammassa akathananti. Yathā pana dvinnaṃ purisānaṃ ekoyeva veriko hoti, tassa te purisā otāraṃ disvā ekato hutvāva hananti, evameva dve dve dhammā ekato hutvā ekaṃ paṭipakkhadhammaṃ hananti, yathā ca panete visuṃ disvāpi taṃ veriṃ hananti, na evamete taṃ visuṃ hananti tesaṃ aññamaññaṃ avinābhāvatoti, tasmā ete paṭipakkhadhammānaṃ ekekabhāvepi dve dveyeva vuttāti, apica cittapassaddhiādīhi cittameva passaddhi lahu mudu kammaññaṃ paguṇaṃ ujuñca hoti. Kāyapassaddhiādīhi pana rūpakāyopīti tadatthadassanatthaṃ bhagavatā ettheva duvidhatā vuttā, na samādhiādīsu.
欲求即是欲,也就是对所缘有需求。不过在“欲即欲贪”这类说法里,贪也被叫作欲。为了排除这种理解,所以说“这是想要做的同义词”。想要做,就是指想去做。因为心所法都有所缘,所以想去做总是以想要抓住所缘的方式出现,因此欲就以“对所缘想去做”为特征,被称为“以想要做为特征”。也正因为这样才说“以寻求所缘为作用,以对所缘有需求为显现”。而且,这个欲既然以自己寻求所缘为作用,那么由于相应诸法同取一个所缘,那些相应诸法也同样具有这一作用。因此说,当它们执取所缘时,就像心伸出手去一样。可是,在布施时舍出布施物而现起的、与思相应的欲,怎么会对所缘有需求呢?我们不是已经说过“以对所缘想去做为特征”吗?所以,就像上战场的弓箭手在拿取要射出的箭时对箭有需求一样,在布施时舍出布施物而现起的欲,对所要舍出的东西也是有需求的。这个欲在善法中生起时,因为是由如理作意所生,所以叫善欲;相反,在不善法中生起时,就是不善欲。巴利
Chandanaṃ chando, ārammaṇena atthikatā. ‘‘Chando kāmo’’tiādīsu (mahāni. 1) pana taṇhāpi chandoti vuccati. ‘‘Chandaṃ janeti vāyamatī’’tiādīsu vīriyampīti tato nivattanatthaṃ vuttaṃ ‘‘kattukamyatāyetaṃ adhivacana’’nti. Kattukamyatā vuccati karaṇicchā. Cetasikassa dhammassa sārammaṇattā karaṇicchā nāma ārammaṇassa ālambitukāmatāmukheneva hotīti ārammaṇakaraṇicchālakkhaṇo chando ‘‘kattukamyatālakkhaṇo’’ti vutto. Tenevāha ‘‘ārammaṇapariyesanaraso, ārammaṇena atthikatāpaccupaṭṭhāno’’ti ca. Yadaggena panāyaṃ attano ārammaṇapariyesanaraso, tadaggena sampayuttadhammānampi hotiyeva ekārammaṇatāya. Tena tesaṃ ārammaṇaggahaṇe cetaso hatthappasāraṇaṃ viyāti vuccati. Kathaṃ pana dānavatthuvissajjanavasena pavattamānacetanāsampayutto chando ārammaṇena atthiko hotīti? Nanu avocumhā ‘‘ārammaṇakaraṇicchālakkhaṇo’’ti, tasmā saṅgāmagataissāsassa khipitabbausūnaṃ gahaṇe atthikatā viya dānavatthuvissajjanavasena pavattacchandopi vissajjitabbena tena atthikoyevāti. Svāyaṃ kusalesu uppanno kusalacchando nāma hoti yonisomanasikārasamuṭṭhānattā. Tabbiparītato pana akusalesu uppanno akusalacchando.
胜解应该按它对所缘作出决断这一点来理解,而不是按净信来理解。所以说“以决断为相”。因为,胜解就是对所缘以某种方式加以确认;如果没有胜解,杀生等恶行或布施等善行就不会生起。而信则是在应当生净信的对象上生起净信和胜解,这就是它们之间的差别。再说“确立”,是指对已经审察过的意义以决断的方式运作之后,成为后续生起的诸法如此运作的缘。如果是这样,那么在疑相应的诸法里又怎么说呢?对它们也应当理解为:以一向游移的行相成为缘;就像小孩从这里到那里游移不定,“我要做,我不做”,没有决意,而不游移则是对治那无决意。在那些心生起中,这个以决断为相的胜解,因为所缘法本身就是要被决断的,所以是所应决断法。它以此为依据,所以是以所应决断法为依据。因陀罗柱,是指门柱。巴利
Adhimuccanaṃ ārammaṇe sanniṭṭhānavasena veditabbaṃ, na pasādanavasena. Tenāha ‘‘sanniṭṭhānalakkhaṇo’’ti. Yathā tathā hi ārammaṇe nicchayanaṃ adhimuccanaṃ anadhimuccantassa pāṇātipātādīsu , dānādīsu vā pavattiyā abhāvato, saddhā pana pasādanīyesu pasādādhimokkhoti ayametesaṃ viseso. Voṭṭhabbanaṃ pana yathā santīrite atthe nicchayanākārena pavattitvā parato pavattamānānaṃ tathā pavattiyā paccayo hoti. Yadi evaṃ vicikicchāsampayuttesu dhammesu kathanti? Tesampi ekaṃseneva saṃsappanākārassa paccayatāya daṭṭhabbaṃ, dārakassa viya ito cito ca saṃsappanassa ‘‘karissāmi, na karissāmī’’ti anicchayassa paṭipakkhakiriyā asaṃsappanaṃ. Yesu cittuppādesu ayaṃ sanniṭṭhānalakkhaṇo adhimokkho, tesaṃ ārammaṇadhammoyeva sanniṭṭhātabbattā sanniṭṭheyyadhammo. So padaṭṭhānamassāti sanniṭṭheyyadhammapadaṭṭhāno. Indakhiloti esikāthambho vuccati.
在这些那些法中,是指在那些自己生起的、与自己相应的心与心所法中。即使它们在没有所缘的状态下平等转起,其中的中立状态也称为中舍性。它以平等、不偏斜地推动与自己一同生起的相应法在各自的作用中转起为特相,所以说是平等运载的特相。其中,平等运载的特相,意思是说不落入偏党;不偏斜地转起的特相,意思是说防止不足和过度。因为此法虽然以中立的状态转起,却使相应法平等地在各自的作用中转起,就像一位国王虽然沉默地坐着,却让裁决事务中的人们在各自的职责上平等而不放逸地运作。对于作为不沉滞、不掉举转起之缘的诸法,由于它们有不足和过度,它便执行防止沉滞和掉举的作用,所以说以防止不足和过度为作用。如果这样,那么俱生增上法中的增上性又是怎么回事呢?因为增上就是它们在作用上的殊胜吗?这没有过失。那也正是它的作用,即让俱生法在增上的地位中转起。就像进入戏场的导演,让那些舞者各自在合适的位置上各就各位;此法也是如此,在相应的诸法中,若立于增上位就安置于增上位,若立于根位就安置于根位,而不让它们从各自的作用上有所减少或增加。这是低劣的作用,这是殊胜的作用,像这样以偏党的方式转起就是偏党。它像是要切断偏党一样,所以以断除偏党为作用。它应当被理解为:在面对心与心所平等转起时,像御者对待良马一样旁观。巴利
Tesu tesu dhammesūti yesu dhammesu sayaṃ uppannā, tesu attanā sampayuttesu cittacetasikadhammesu. Anārammaṇattepi hi tesu samappavattesu udāsīnabhāvo ‘‘tatramajjhattatā’’ti vuccati. Samaṃ avisamaṃ vāhitaṃ attanā pavattitasampayuttānaṃ vā yathāsakakiccesu pavattanaṃ lakkhaṇametissāti samavāhitalakkhaṇā. Tattha samaṃ hutvā pavattanalakkhaṇāti atthe apakkhapatitabhāvo vutto hoti, avisamaṃ katvā pavattanalakkhaṇāti atthe ūnādhikatānivāraṇaṃ . Udāsīnabhāvena pavattamānāpi hi esā sampayuttadhamme samaṃ katvā yathāsakakiccesu pavatteti, yathā rājā tuṇhī nisinnopi adhikaraṇadhammaṭṭhe yathāsakakiccesu samaṃ appamatte pavatteti. Alīnānuddhatappavattipaccayānaṃ dhammānaṃ ūnādhikatāya līnuddhatabhāvassa nivāraṇakiccāti vuttaṃ ‘‘ūnādhikatānivāraṇarasā’’ti. Yadi evaṃ kathaṃ sahajātādhipatīnaṃ adhipatibhāvo. Ādhipaccañhi tesaṃ kiccato adhikabhāvoti? Nāyaṃ doso. Tampi tassa kiccameva, yaṃ sahajātadhammānaṃ adhipatibhāve pavattāpanaṃ. Yathā hi raṅgamaṇḍalaṃ gato naṭakācariyo te te naṭake yathāsakaṃ anurūpaṃ bhūmiyaṃ yojeti, evamesāpi attanā sampayuttadhammesu adhipatibhāve ṭhite adhipatibhāve yojeti, indriyatte ṭhite indriyatte, na pana sakasakakiccato ūnataṃ, adhikataṃ vā pattuṃ detīti. ‘‘Idaṃ nihīnakiccaṃ hotu, idaṃ atirekakicca’’nti evaṃ pakkhapātavasena viya pavatti pakkhapāto. Taṃ upacchindantī viya hotīti pakkhapātupacchedanarasā. Sā cittacetasikānaṃ ajjhupekkhanena samappavattesu ājānīyesu sārathi viya daṭṭhabbā.
所谓“作”并非他物,即是“造作”本身,由此表明:“于意中造作”,是指在心中对所缘的造作。因为心正是通过被所缘系缚而被安置于所缘,所以正是由此,所缘也被说为“在心中被造作”。这里“作意”应看作不省略复合词。前意是指有分心。不同类的意是指路心之速行心,它能造作,所以叫“作意”;这是以“作意”这一通称显示促成路心与速行者。但在这里,应把它看作以依格形式表业格义的复合。作意就像带领、驱使相应法面向所缘一样,所以说“作意以带领为相”。它以系缚为作用,也就是以驱动为作用。寻,因为它的本性是把相应法安置到所缘上,所以就像把心投入所缘一样。思,在执取自己所缘的同时,也让相应法各自完成各自的作用,就像一位将领以自己的行动施加力量、发出号令一样。作意则是把相应法驱使向所缘,就像驱使良马的御者一样。这就是它们之间的区别。巴利
Kiriyā kāroti kāra-saddassa bhāvasādhanataṃ āha. Tena kāroti nāññaṃ, kiriyāyevāti dīpitaṃ hoti. Manasmiṃ kāroti manasi ārammaṇassa karaṇaṃ. Yena hi mano ārammaṇe karīyati ārammaṇenassa saṃyojanato, tato eva tena ārammaṇampi manasi karīyatīti. Manasikāroti cettha aluttasamāso daṭṭhabbo. Purimamanatoti bhavaṅgamanato. Visadisaṃ mananti vīthijavanamanaṃ, taṃ karotīti manasikāro, manasikārasāmaññena vīthijavanapaṭipādake dasseti. Ettha pana upayogatthabhummavacane samāso daṭṭhabbo. Sampayuttadhamme ārammaṇābhimukhaṃ sārento payojento viya hotīti manasikāro sāraṇalakkhaṇoti vutto. Saṃyojanarasoti payojanaraso. Vitakko sampayuttānaṃ ārammaṇe abhiniropanasabhāvattā ārammaṇe cittaṃ pakkhipanto viya hoti. Cetanā attano ārammaṇaṃ gaṇhantī sampayuttepi sakasakakiccaṃ kāretīti attanā karaṇena balaṃ niyojento balanāyako viya hoti. Manasikāro sampayutte ārammaṇe payojetīti ājānīyappayojanakasārathi viyāti ayametesaṃ viseso.
以“朝向所缘为现起”来说,就是由于与所缘连结,所以以朝向那个所缘的方式现起。在这里,念是以不忘失所缘的欲求而现起为朝向境,作意则是以连结的方式现起,这就是两者的差别。说“促成所缘者属于行蕴”,是为了表明其他作意属于识蕴。然而化地部说:“如果转向是识,那么一切知智遍知一切境的性质就会丧失,所以它必定属于与速行相应的行蕴。”他们的意思是:如果转向是独立的心,那么以现在心为所缘而生起的转向,其后紧接着生起的速行就不会以现在为所缘,只会以过去为所缘;这样一来,一切知智也不以现在心为所缘,就不能遍知一切境;而一旦不能遍知一切境,就成了有障碍,因为在它不转起的地方就有障碍产生;因此,为一切世间所公认的一切知性和无碍性就会丧失。但如果转向属于与速行相应,就不会遭遇这些不想要的过失。然而这只是他们的执著而已,因为“转向对善蕴、不善蕴以无间缘为缘”的经文已经表明,转向之后有善或不善生起。至于一切知智以现在心为所缘,应当这样理解:不按过去等来区分,只以“我知此心”的方式转起时,转向只是笼统地朝向任何一个现前的心,随后速行也只是以各自现前的心为所缘而转起,这里不应怀疑速行所缘不同,因为以心的共通性来说,所缘并无不同。因此,不应因为一切知智以现在心为所缘这一点而感到任何困扰。何必用这些理论来论证呢?世尊不是说过“佛的境界不可思议”吗?因此,由于无量福德所成之果的境界不可思议,即使没有转向,在取境上也没有障碍,在任何地方都能无碍地转起。不过有些人说:“转向以未来心为所缘而灭,只有速行才取现在为所缘。”然而,因为没有“以未来为所缘的转向,对以现在为所缘的诸蕴以无间缘为缘”这样的经文,所以这种说法没有依据。巴利
Ārammaṇābhimukhabhāvapaccupaṭṭhānoti ārammaṇe saṃyojanavasena tadabhimukhabhāvapaccupaṭṭhāno. Ettha satiyā appamussanacchandatā visayābhimukhapaccupaṭṭhānatā, manasikārassa pana saṃyojanavasenāti ayametesaṃ viseso. Ārammaṇapaṭipādakassa saṅkhārakkhandhapariyāpannatāvacanaṃ itaramanasikārānaṃ viññāṇakkhandhapariyāpannataṃ dasseti. Mahisāsakā pana ‘‘āvajjanassa viññāṇabhāve sabbaññutaññāṇassa sabbavisayatā parihāyeyya, tasmā taṃ javanasampayuttasaṅkhārakkhandhapariyāpannamevā’’ti vadanti. Tesañhi ayamadhippāyo – yadi taṃ visuṃ cittasabhāvaṃ siyā, paccuppannacittaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattassa tassa anantaraṃ uppajjamānajavanānaṃ paccuppannārammaṇatā na bhaveyya, aññadatthu atītārammaṇatāva siyā, evañca sati sabbaññutaññāṇassāpi paccuppannacittārammaṇatāya abhāvato asabbavisayatā āpajjeyya, yadaggena ca taṃ asabbavisayaṃ, tadaggena sāvaraṇampi hoti yattha na pavattati, tattha āvaraṇasambhavato, tasmāssa sakalalokasiddho sabbaññubhāvo, anāvaraṇabhāvo ca parihāyetha, javanasampayuttabhāve pana sati āvajjanassa nāyaṃ iṭṭhavighāto āpajjatīti. Tayidaṃ tesamabhinivesamattaṃ ‘‘āvajjanā kusalānaṃ khandhānaṃ, akusalānaṃ khandhānaṃ anantarapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.417) vacanena tassānantaraṃ kusalākusaluppattiyā dīpitattā. Sabbaññutaññāṇassa pana paccuppannacittārammaṇabhāvo evaṃ veditabbo – atītādivasena hi vibhāgamakatvā ‘‘imassa cittaṃ jānāmī’’ti pavattassa āvajjanaṃ sāmaññena yaṃ kiñci abhimukhībhūtaṃ cittamāvajjati, tato javanānipi attano attano abhimukhībhūtaṃ cittamārammaṇaṃ katvā pavattanti, na cettha javanānaṃ bhinnārammaṇatā āsaṅkitabbā cittasāmaññena ārammaṇassa abhinnattā, tasmā sabbaññutaññāṇassa paccuppannacittārammaṇataṃ paṭicca na kāci vihesā anubhavitabbāti. Kiṃ vā etena yuttivādena, nanu vuttaṃ bhagavatā – ‘‘acinteyyo buddhavisayo’’ti (a. ni. 4.77), tasmā aparimitapuññasambhārekaphalassa acinteyyasabhāvattā āvajjanena vināpi visayaggahaṇe vibandhanābhāvato yattha katthaci pavatti appaṭihatāyevāti. Keci panettha ‘‘āvajjanaṃ anāgatacittamārammaṇaṃ katvā nirujjhati, javanameva pana paccuppannamārammaṇaṃ gaṇhātī’’ti vadanti. Yasmā pana ‘‘anāgatārammaṇā āvajjanā paccuppannārammaṇānaṃ khandhānaṃ anantarapaccayena paccayo’’ti pāḷi natthi, tasmā taṃ appamāṇaṃ.
“作”就是悲。它作什么?对谁、以什么为因相?回答说:“当他人有苦时,善士们的心为之震动。”震动,就是看到他人的苦之后,因为无法忍受那种苦,心发生了改变;而这只有善士们才会有,所以说“善士们的”。善士们因为能成就自利和利他,所以被称为“善士”。“买”这个意思,解释为“破坏”,也就是让它消失、把它除去。因此说“以除去他人苦的行相而转起为它的相”。不论他人的苦是否真的被除去,那种除去他人苦的行相,就是以这样转起为它的相……就是它的相。因为想要除去,所以对他人的苦无法忍受、不能容忍,这就是不忍他人苦。不害就是非害,不恼害众生,以此为它的现起;或者以与害相反的方式现起,所以说“以不害为现起”。巴利
Karotīti karuṇā. Kiṃ karoti, kesaṃ kiṃ nimittanti āha ‘‘paradukkhe sati sādhūnaṃ hadayakampana’’nti. Kampananti ca paresaṃ dukkhaṃ disvā tassa asahanākārena cittassa aññathattaṃ, tadidaṃ sappurisānaṃyeva hotīti āha ‘‘sādhūna’’nti. Sappurisā hi attahitaparahitasādhanena ‘‘sādhū’’ti vuccanti. ‘‘Kiṇātī’’ti imassa atthamāha ‘‘vināsetī’’ti, adassanaṃ gameti apanetīti attho. Tenāha ‘‘paradukkhāpanayanākārappavattilakkhaṇā’’ti. Paresaṃ dukkhassa apanayanaṃ hotu vā, mā vā, so paradukkhāpanayanākāro, tathāpavattilakkhaṇāti para…pe… lakkhaṇā. Apanetukāmatāya paresaṃ dukkhassa asahanaṃ anadhivāsanaṃ paradukkhāsahanaṃ. Na vihiṃsā avihiṃsā, sattānaṃ aviheṭhanaṃ, taṃ paccupaṭṭhāpeti, vihiṃsāya vā paṭipakkhabhāvena paccupaṭṭhātīti avihiṃsāpaccupaṭṭhānā.
以喜悦为相,是指对他人的成就感到喜悦,以此为相。以不嫉妒为味,是指它与嫉妒、妒忌相反的作用。对边远坐卧处和殊胜善法不感到喜乐,这就是不乐。从义理上说,它主要是嫉妒增上的忧俱心,以及昏沉睡眠增上的掉举心。其中,前者以他人的成就为所缘,后者以边远坐卧处等为所缘,应当这样理解。它以摧破不乐的方式现起,或者使不乐的破坏或止息现前,所以说以除不乐为现起。于不定中欲求,这句话显示它是通过中间心所的状态而生起欲求。巴利
Pamodanalakkhaṇāti parasampattiyā pamodanalakkhaṇā. Anissāyanarasāti issāyanassa usūyanassa paṭipakkhabhāvakiccā. Pantasenāsanesu, adhikusaladhammesu ca aramaṇaṃ arati. Sā atthato issādhikaṃ domanassasahagataṃ, thinamiddhādhikañca uddhaccaṃ. Tattha purimaṃ parasampattivisayaṃ, dutiyaṃ pantasenāsanādivisayanti daṭṭhabbaṃ. Aratiyā vihananākārena paccupaṭṭhāti, tassā vighātaṃ vā vūpasamaṃ paccupaṭṭhāpetīti arativighātapaccupaṭṭhānā. ‘‘Aniyate icchantī’’ti iminā cetasikantarabhāvena icchantīti dasseti.
从身恶行,也就是从被称为违越事相的身恶行。身恶行等事,就是指其他有情、其他财物、其他妇女等,作为身恶行等所缘的那些事。不违越相,就是不践踏相。应当知道:以退缩作用来说,所谓从身恶行等事退缩,其实说的就是从身恶行等本身退缩。因为诸离并不是以对恶行事的不作为来现起的,而是以对恶行本身的不作为来现起的;离是以柔和的方式退缩,不作为则是以惭、愧、厌离等方式,这就是它们之间的差别。信……等等……为近因:在这里,有些人说,信等一切法都是身善行等的近因。另一些人则说:相信业与业果的人,不做身恶行等;具足惭与愧的人,不说妄语等;具足少欲、知足、减损功德的人,远离邪命——因此信等三法依次成为近因。所谓“有些人”,指的是无畏山寺的住者。所谓“在这些当中”,指的是在这三种离当中。所谓“欲求每一种决定离”,是说他们想另外有一种第四种决定离。或者,依处格表示简别的用法,意思是:在这些离当中,欲求一种决定离。然而,无论哪种说法,他们的欲求都不合理,因为另一种离并没有被法将宣说,而且由于所缘并非始终现前,所谓决定的一种离并不存在。正因如此,无畏山寺住者中的某些人才把这些看成三种,看成不决定的。因为他们说:巴利
Kāyaduccaritatoti vatthuvītikkamasaṅkhātaduccaritato. Kāyaduccaritādivatthūnanti parapāṇaparadhanaparaitthiādīnaṃ kāyaduccaritādīnamālambaṇabhūtānameva vatthūnaṃ. Avītikkamalakkhaṇāti amaddanalakkhaṇā. Kāyaduccaritādivatthuto saṅkocanakiriyāpadesena kāyaduccaritāditoyeva saṅkocanakiriyā vuttāti daṭṭhabbaṃ. Na hi viratiyo duccaritavatthuno akiriyapaccupaṭṭhānā yujjanti, atha kho duccaritasseva, viratīnañca soraccavasena saṅkocanaṃ, akiriyā ca hirottappānaṃ jigucchādivasenāti ayametesaṃ viseso. Saddhā…pe… padaṭṭhānāti ettha saddhādayo sabbeva dhammā kāyasucaritādīnaṃ padaṭṭhānāti eke. Apare pana ‘‘kammaṃ kammaphalaṃ saddahantassa kāyaduccaritādiakaraṇato, hirottappasampannassa musāvādādiakathanato, appicchasantuṭṭhīsallekhaguṇasamannāgatassa micchājīvavivajjanato ca saddhādayo tiṇṇaṃ dhammānaṃ yathākkamena padaṭṭhānā’’ti vadanti. Kecīti abhayagirivāsino. Imāsūti imāsu tīsu viratīsu. Ekekaṃ niyataṃ viratimicchantīti aññaṃ ekaṃ catutthaniyataviratimicchanti. Atha vā niddhāraṇatthe bhummavasena imāsaṃ antare ekaṃ niyataṃ viratimicchantīti attho. Ubhayathāpi pana tesaṃ icchā na yujjati aparāya viratiyā dhammasenāpatināpi adesitattā, visayassa ca sadā sannihitattābhāvena niyatāya eva ekissā abhāvato. Teneva hi abhayagirivāsinoyeva ca keci imāsaṃ tividhattaṃ aniyatattameva ca icchanti. Vuttañhi tehi –
悲、喜、正语、正业、正命;
大多数情况下是不定的,因为所缘境各不相同。巴利
‘‘Karuṇāmuditā sammāvācākammantaājivā; Yebhuyyato aniyatā, honti gocarabhedato’’ti. –
这里说的“大多”,是指出世间心在任何时候都只能一同获得。巴利
Ettha pana ‘‘yebhuyyato’’ti vacanaṃ lokuttaracittesu sabbadā ekatoyeva ca labbhamānataṃ sandhāya vuttaṃ.
与第二心相应,这就是它们之间的关联。就像心那样,与它相应的诸法也是如此,所以对于第二心,只说“只是有行这一点是差别”。同样地,就像在第三心里那样,在第四心里也是因为喜而有了乐的近因。但这里没有乐,所以说“除了喜”。难道不是有人说“悲和喜在舍俱心中不可能生起”吗?那么,是不是应该像对待喜那样,也否定它们呢?不应该否定,因为在达到安止之前,悲和喜在舍俱心中也能生起。修习悲和喜的时候,在安止路之前,以舍俱心也有遍作;但在安止路中,只有以喜俱心,因为在同一转向路里没有感受的转换。所以老师们说:悲和喜在舍俱心中的生起,只是依前分而言。另一些老师则完全不承认它们在舍俱心中任何时候能够生起。由于不加区分地说“其余的与第五心相应”,现在为了显示差别,就说“在喜处”等等。巴利
Dutiyacittena sampayogaṃ gacchantīti sambandho. Yathā cittaṃ, evaṃ taṃsampayuttadhammāpīti dutiye sasaṅkhārā evāti āha ‘‘sasaṅkhārabhāvamattameva hettha viseso’’ti. Tathāti yathā tatiye, tathā catutthepi pītiyā sukhapadaṭṭhānattā. Sukhassa cettha abhāvato āha ‘‘ṭhapetvā pīti’’nti. Nanu ca ‘‘karuṇāmuditā upekkhāsahagate na sambhavantī’’ti vadanti, tasmā yathā pītiyā, evaṃ tāsampi paṭikkhepo kātabboti? Na kātabbo, appanāpattito pubbe karuṇāmuditānaṃ upekkhāsahagatānampi sambhavato. Karuṇāmuditābhāvanākāle hi appanāvīthito pubbe upekkhāsahagatacittenāpi parikammaṃ hoti, appanāvīthiyaṃ pana somanassasahagatacitteneva ekāvajjanavīthiyā vedanāparivattanābhāvato, tasmā pubbabhāgavaseneva karuṇāmuditānampi upekkhāsahagatesu sambhavo hotīti ācariyā. Apare pana sabbadāpi tāsaṃ upekkhāsahagatesu sambhavaṃ na icchanti. ‘‘Avasesā pañcamena sampayogaṃ gacchantī’’ti avisesena vuttattā idāni visesadassanatthamāha ‘‘somanassaṭṭhāne cā’’tiādi.
81 悲与喜等,指的是悲、喜以及三种离。因此说“五”。巴利
81.Karuṇāmuditādayoti karuṇāmuditā ceva viratittayañca. Tenāha ‘‘pañcā’’ti.
像这样说明了与欲界善心相应的情况之后,现在为了说明与色界善心相应的法,就说了“然而,在其余的……”等话。其中,“除了三离”就是排除三离。那么,为什么这里要把三离排除掉呢?回答说:对于身业等极其清净的人来说,色界和无色界善法的生起是靠心的等持,而不是靠净化身业等,也不是靠断除恶行和邪命。因为诸盖等法有三种状态:违犯状态、缠缚状态、随眠状态。其中,欲界善对治违犯状态,色界和无色界善对治缠缚状态,出世间善对治随眠状态。然而,恶行和邪命除了违犯状态和随眠状态之外,并不存在不同于违犯状态的单独的缠缚状态。如果存在的话,色界和无色界善就应该成为它的对治。因此,它既不像欲界善那样净化它们的违犯状态,也不像出世间善那样断除或止息随眠状态。在戒清净中,依靠净化戒的欲界善,已经远离违犯、身业等清净的修行者,其心生起是靠心的等持,所以在广大心生起时,三离确实不可能存在。正是为了说明这个道理,才开始说“然而,诸离……”等话。或者,三十三种是在悲、喜等禅那生起的时候。从“彼彼”开始,即从第三项所说的心所中。因为悲和喜达到安止时一向与喜俱,所以说“与第五……除悲、喜”。巴利
Evaṃ kāmāvacarakusalacittasampayutte dassetvā idāni rūpāvacarakusalacittasampayuttadhamme dassetuṃ ‘‘avasesesu panā’’tiādimāha. Tattha ṭhapetvā viratittayanti viratittayaṃ vajjetvā. Kasmā panettha viratittayaṃ pariccattanti? Vuccate – suvisuddhakāyakammādikassa cittasamādhānavasena rūpārūpāvacarakusalappavatti, na kāyakammādīnaṃ sodhanavasena, nāpi duccaritadurājīvānaṃ samucchindanavasena. Tathā hi nīvaraṇādidhammānaṃ avatthattayaṃ hoti vītikkamāvatthā pariyuṭṭhānāvatthā anusayāvatthāti. Tattha vītikkamāvatthāya paṭipakkhaṃ kāmāvacarakusalaṃ pariyuṭṭhānāvatthāya rūpārūpāvacaraṃ, anusayāvatthāya lokuttarakusalaṃ. Duccaritadurājīvānaṃ pana ṭhapetvā vītikkamāvatthaṃ, anusayāvatthañca vītikkamāvatthāya visuṃ pariyuṭṭhānāvatthā na upalabbhati. Yassā vipaccanīkaṃ rūpārūpāvacarakusalaṃ siyā, tasmā taṃ neva kāmāvacarakusalaṃ viya tesaṃ vītikkamāvatthaṃ sodheti, na ca lokuttaraṃ viya anusayāvatthaṃ samucchindati, paṭipassambheti vā. Sīlavisuddhiyaṃ sīlasodhanavasena kāmāvacarakusaleneva vigatavītikkamassa parisuddhakāyakammādikassa yogino cittasamādhānavasena pavattatīti mahaggatacittuppāde viratīnaṃ asambhavoyeva. Imameva hi atthaṃ sādhetuṃ ‘‘viratiyo panā’’tiādi āraddhaṃ. Tettiṃsa vā karuṇādijhānavasena pavattanakāle . Tatoti tato tatiye vuttacetasikato. Karuṇāmuditānaṃ appanāpattānamekantasomanassasahagatattā āha ‘‘pañcamena…pe… karuṇāmuditāvajjā’’ti.
“依色界第五禅所说的方法”指的是仅三十种心所法。如果是这样,那和色界有什么区别呢?回答说:“这里的区别就是无色界性。”在第五禅里,因为还有色想,所以是色界性;但在这里,因为是通过超越色想而证得的,所以是无色界性——这就是它和那个的区别所在。巴利
Rūpāvacarapañcame vuttanayenāti tiṃsevāti adhippāyo. Yadi evaṃ rūpāvacarato ko visesoti āha ‘‘arūpāvacarabhāvovettha viseso’’ti, pañcame rūpasaññābhāvato rūpāvacarabhāvo, idha pana rūpasaññāsamatikkamena pattabbattā arūpāvacarabhāvoti ayamevassa tato visesoti attho.
“初禅者”是指具有初禅。“道心”是指四种道智。“第二禅等差别”是指第二、第三、第四、第五禅。“依所说的方法”是指依照“第二禅除去寻”等所说的方法。如果有人问:“是没有差别吗?”回答说:“不是”,于是说“悲与喜……”等。在道法中,由于以基础禅那等为依据,有时可能没有正思惟,但绝不会没有离(正语、正业、正命),因为圣道是依断除身恶行等而生起的,所以说“决定有离”。“出世间性”是指依六清净的次第而证得,因此是超出世间的状态。巴利
Paṭhamajjhāniketi paṭhamajjhānavati. Maggacitteti catubbidhepi maggañāṇe. Dutiyajjhānikādibhedeti dutiyatatiyacatutthapañcamajjhānike. Vuttanayenāti ‘‘dutiyena vitakkavajjā’’tiādinā vuttanayena. Kiṃ avisesenāti ce, noti āha ‘‘karuṇāmuditāna’’ntiādi. Maggadhammesu pādakajjhānādivasena kadāci sammāsaṅkappaviraho siyā, na pana virativiraho, kāyaduccaritādīnaṃ samucchinnavaseneva ariyamaggassa pavattanatoti āha ‘‘niyataviratibhāvo’’ti. Lokuttarabhāvoti chabbisuddhiparamparāya pattabbattā lokato uttaraṇabhāvo.
像这样说明了善心所的相应、用语、特相等之后,现在为了说明不善心所,就开始讲“不善的……”等内容。所谓“六种唯杂心所”——虽然在第一[贪根不善]心里找不到不定的唯杂心所,但在不善心里,为了把可得的唯杂心所法集中在一处说明,也应当认为是在这里说的。这样做了之后,在列举诸法之后,就说了“如是唯杂……”等。在疑俱心里没有欲和胜解,在掉举俱心里没有欲,因此说“在次第的十种心里”。巴利
Evaṃ kusalacetasikānaṃ sampayogavacanatthalakkhaṇādīni dassetvā idāni akusalacetasikāni dassetuṃ ‘‘akusalā panā’’tiādi āraddhaṃ. Cha yevāpanakāti kiñcāpi paṭhame aniyatayevāpanakā na labbhanti, akusalesu pana labbhamānakayevāpanadhamme ekattha dassetuṃ tesampi idheva vacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā upari dhammānaṃ uddesānantaraṃ ‘‘evaṃ yevāpanā’’tiādi vuttaṃ. Vicikicchāsahagate chandādhimokkhānaṃ, uddhaccasahagate chandassa ca abhāvato vuttaṃ ‘‘paṭipāṭiyā dasasu cittesū’’ti.
82 “已开示”就是毫无遗漏地显示出来。那些不善法,因为会把众生引向恶趣等痛苦,所以被称为“恶”;世尊已经断除、消灭、摧毁了这些恶,因此说他是“已断恶者”。在得、失、誉、毁、讥、称、乐、苦这八种世间法当中,因为心不动摇,所以正等正觉者是“如者”。因为他在得利时是什么样,在失利时也还是那样,所以称为“如者”。巴利
82.Niddiṭṭhāti nissesena dassitā. Hatā vihatā viddhastā pāpā apāyādidukkhapāpanato ‘‘pāpā’’ti saṅkhātā akusaladhammā yena so bhagavā hatapāpo, tena. Lābho alābho, yaso ayaso, nindā pasaṃsā, sukhaṃ dukkhanti imesu aṭṭhasu lokadhammesu akampanaṭṭhena tādinā sammāsambuddhena. So hi lābhādīsu yādiso, alābhādīsupi tādisoyevāti ‘‘tādī’’ti vuccati.
不感到羞耻,就是不难为情。无惭,指的是人或一类法。本来应该说“无惭”,但省略了一个k音,所以说成“无惭”。不害怕,说的是与愧相对立的法。不厌恶,不嫌恶。不难为情,不羞怯。以自性来说,是以不厌离为特征;以与善法和无记法共通的惭之对立面来说,是以不难为情为特征,也就是对身恶行等不难为情。所谓“就那些”,就是指对身恶行等。不慌张,就是无所畏惧。不恐惧,就是不惊乱。味等应按照惭、愧中所述的对立面来理解,所以这里不再说明。其中,以不难为情的方式去做恶,这是无惭的作用;以不恐惧的方式去做恶,这是无愧的作用。以所说的这种方式,对恶不退缩,是它们的现起。以对自己和他人不尊重为近因。就像村里的猪对不净不厌恶一样,无惭对烦恼的不净也不厌恶。就像飞蛾扑火一样,无愧对恶也不恐惧。正如古人所说:巴利
Na hirīyatīti na lajjati. Ahirikoti puggalo dhammasamūho vā. ‘‘Ahirikka’’nti vattabbe ekassa ka-kārassa lopaṃ katvā ‘‘ahirika’’nti vuttaṃ. Na ottappanti ottappassa paṭipakkhabhūtaṃ dhammamāha. Ajigucchanaṃ ahīḷanaṃ. Alajjanaṃ avilā. Ajigucchanalakkhaṇanti sabhāvavasena vuttaṃ, alajjanalakkhaṇanti kusalābyākatassa sādhāraṇāya hiriyā paṭipakkhavasena. Tehevāti kāyaduccaritādīhi eva. Asārajjanaṃ nibbhayatā. Anuttāso asambhamo. Rasādīni hiriottappesu vuttapaṭipakkhavasena gahetabbānīti na tāni idha vuttāni. Tesu hi alajjanākārena pāpānaṃ karaṇarasaṃ ahirikaṃ. Anuttāsākārena anottappaṃ . Vuttappakāreneva pāpato asaṅkocanapaccupaṭṭhānāni. Attani, paresu ca agāravapadaṭṭhānāni. Gāmasūkarassa viya asucito kilesāsucito ajigucchanaṃ ahirikena hoti. Salabhassa viya aggito pāpato anuttāso anottappena hoti. Yathāhu porāṇā –
无耻的人不厌恶恶,就像猪不厌恶粪便。
没有愧耻的人不害怕,就像飞蛾不怕火一样。巴利
‘‘Jigucchati nāhiriko, pāpā gūthāva sūkaro; Na bhāyati anottappo, salabho viya pāvakā’’ti.
在这里,有人说:就像惭的力量强时,愧就不起作用,愧的力量强时,惭就不起作用;同样,无惭的力量强时,无愧就不起作用,无愧的力量强时,无惭就不起作用。这种说法不合理。就像愚笨的小孩用不净的东西涂在自己身上,或者把手伸进蛇嘴里,因为不去观察它的可厌和危险,所以既不厌恶,也不害怕;同样,因为不了解法的本性,愚痴的人对恶既不厌恶,也不害怕。因此,在与它们相应的心生起时,两者都更加强而有力。巴利
Ettha ca yathā hiriyā balavabhāve ottappaṃ abbohārikaṃ hoti, ottappassa balavabhāve hirī abbohārikā, evaṃ ahirikassa balavabhāve anottappaṃ abbohārikaṃ, anottappassa balavabhāve ahirikaṃ abbohārikaṃ hotīti keci, taṃ na yujjati. Yathā hi asucinā attānaṃ makkhento, sappamukhe hatthaṃ pavesento bāladārako tattha paṭikkūlabhāvassa, ādīnavassa ca anupaparikkhanato neva jigucchati, na ca uttasati, evamevaṃ dhammasabhāvassa aññāṇato moho pāpato neva jigucchati, na uttasati, tasmā taṃsampayuttacittuppāde ubhayampi balavataraṃ hotīti.
贪求就是极度贪著,执著不舍的意思。所谓执取所缘之相:这里的执取所缘,是指以“这是我的”这种渴爱执著而固守所缘、不肯放舍,并不是仅仅把所缘当作对象来认知而已。深著是指因为极度爱恋黏着而难以脱开。不弃舍就是不放弃。就像油和颜料染上去一样:好比沾了油污的颜料,就算想洗也洗不掉。因为有“对味道作随观的人,渴爱就会增长”这句话,所以说“以见味为近因”。其中,以味道的方式去看,就是见味。问:见味本质上不就是贪吗?那它怎么能自己作为自己的近因呢?答:确实如此,先是贪的力量还不算太强的时候见味,后来才变成强烈的贪,所以说前者是后者的近因。也正因为这样,才说“渴爱增长”。另外有人主张:“味就是乐受,见味就是味见。”还有些人说:能成为乐受之因的净相就叫味,在不净的东西上生起“净”想等三种颠倒,就叫见味。巴利
Lubbhantīti abhigijjhanti, allīyantīti vuttaṃ hoti. Ārammaṇaggahaṇalakkhaṇoti ettha ārammaṇaggahaṇaṃ nāma ‘‘mama ida’’nti taṇhābhinivesavasena abhiniviṭṭhassa ārammaṇassa avissajjanaṃ, na ārammaṇakaraṇamattaṃ. Abhisaṅgo atisayavatāya āsattiyā dummocanīyabhāvo. Apariccāgo avijahanaṃ. Telañjanarāgo viyāti dhovitvāpi pariccajituṃ asakkuṇeyyo telamakkhitaañjanarāgo viya. ‘‘Assādānupassino taṇhā pavaḍḍhatī’’ti vacanato vuttaṃ ‘‘assādadassanapadaṭṭhāno’’ti. Tattha assādavasena dassanaṃ assādadassanaṃ. Nanu ca assādadassanampi atthato lobhoyevāti kathaṃ sayaṃ attano padaṭṭhānaṃ hotīti? Saccaṃ, paṭhamaṃ nātibalavalobhavasena assādadassano pacchā balavalobho hotīti tassa taṃpadaṭṭhānatā vuttā. Teneva ca ‘‘taṇhā pavaḍḍhatī’’ti vuttaṃ. Apare pana ‘‘assādo nāma sukhavedanā, assādadassananti assādadiṭṭhī’’ti vadanti. Sukhavedanāya vā kāraṇabhūtaṃ subhanimittaṃ assādo nāma, asubhe ‘‘subha’’nti pavattā tayo vipallāsā assādadassanaṃ nāmāti keci.
迷醉就是不觉悟。不能如实看见法的自性,就是心的暗昧状态。无明是与明对立的一种法。在这里,前一个特征是从自性的角度说的,另一个是从对立面的角度说的。或者,“以无明为特征”是从作用的角度说的。因为它被说成“有不通达的作用”。不能通达法的自性,就是不通达。或者说“有遮蔽所缘自性的作用”:就像无明一样,具有痴的人不能通达所缘的自性,痴这样运作就是遮蔽所缘的自性。在这里,智能如实了知所缘,邪见则舍弃如实性而颠倒执取,而痴则完全不能了知。如果是这样,那么在执取所缘的时候,它怎么还能了知所缘呢?其实那时候它也不了知。就像触等法只是以触碰等方式执取所缘,并不是以了知的方式;同样,这个痴生起并执取所缘时,也只是以遮蔽的方式执取,并不是以了知的方式。对于它生起的那个人,它造成暗昧,像黑暗一样,这样现起,或者使那现起成为暗昧,所以说“以暗昧为现起”。巴利
Muyhantīti na bujjhanti. Dhammasabhāvassa yāthāvato adassanaṃ cittassa andhabhāvo. Aññāṇaṃ ñāṇapaṭipakkho dhammo. Tattha purimalakkhaṇaṃ sabhāvavasena vuttaṃ, itaraṃ paṭipakkhavasena. Atha vā aññāṇalakkhaṇoti kiccavasena vuttaṃ. So hi asampaṭivedharasoti vutto. Dhammasabhāvaṃ paṭivijjhituṃ asamatthatā asampaṭivedho. Ārammaṇasabhāvacchādanarasoti yathā aññāṇaṃ, mohasamaṅgipuggalo vā ārammaṇasabhāvaṃ paṭivijjhituṃ na labhati, mohassa tathā pavatti ārammaṇasabhāvacchādanaṃ. Ettha ca ñāṇaṃ ārammaṇaṃ yathāsabhāvato jānāti, diṭṭhi yathāsabhāvaṃ vijahitvā ayāthāvato gaṇhāti, moho pana na kathañci vijānāti. Yadi evaṃ ārammaṇaggahaṇakālo kathaṃ tadā so ārammaṇaṃ jānātevāti? Tadāpi na jānāti. Yathā pana phassādayo phusanākārādimattavaseneva ārammaṇaṃ gaṇhanti, na jānanavasena, evamayaṃ ārammaṇaṃ gahetvā uppajjamāno paṭicchādanākāreneva gaṇhāti, na pana jānanākārenāti. Yassa uppajjati, tassa andhakaraṇaṃ andhakāro, tathā paccupaṭṭhāti, taṃ vā paccupaṭṭhāpetīti andhakārapaccupaṭṭhāno.
以颠倒的方式看,就是把法的自性反过来,把无常等看成常等。不恰当的执著,就是走上邪路的执著。越过法的自性,从外面执取为常等,或执取为别的因所造,这就是执取;以颠倒执取的方式,坚执“只有这个是真的,别的都是假的”,这就是邪执著。不欲见诸圣者等,用“等”字把不欲听闻正法等等也包含进来。巴利
Micchā passantīti dhammasabhāvassa viparītavasena aniccādiṃ niccādivasena passanti. Ayoniso abhiniveso uppathābhiniveso. Dhammasabhāvaṃ atikkamitvā parato niccādito vā parappaccayato vā āmasanaṃ parāmāso, viparītaggāhavasena ‘‘idameva saccaṃ, moghamañña’’nti abhinivesanaṃ micchābhiniveso. Ariyānaṃ adassanakāmatādīti ādi-saddena saddhammaasotukāmatādiṃ saṅgaṇhāti.
以哪种法而使心掉举,与那种法相应的诸法,或者那种法本身,就是掉举。因此说“掉举的状态”。“不寂静”就是不能安住的状态。就像旗幡虽然被绳子绑在旗杆上,但被风吹打时,在这里根本站不住;同样,这个掉举虽然靠胜解的力量不放弃所缘,却因为非理作意的力量,无法在所缘上稳固不动,所以就像被风吹动的旗幡一样,有不能安住的作用。“散乱”就是旋转不停的样子。因为掉举普遍存在于一切不善心中,而其他共于不善的法各自都有各自的近因可得,所以说“以非理作意为近因”。或者,以某种方式作意时掉举生起,这种方式作意在这里就是非理作意。又或者,在这里,对掉举的相、即对所缘的作意,就是非理作意。巴利
Yassa dhammassa vasena uddhataṃ hoti cittaṃ, taṃsampayuttadhammā vā, so dhammo uddhaccaṃ. Tenāha ‘‘uddhatabhāvo’’ti. Avūpasamoti asannisinnabhāvo. Vātā…pe… paṭākāviyāti yathā paṭākā yottabalena dhajayaṭṭhiṃ amuñcantīpi vātābhighātena ettha avaṭṭhātuṃ na sakkoti, evamidampi adhimokkhabalena ārammaṇaṃ amuñcantampi ayonisomanasikārabalena ārammaṇe acalaṃ avaṭṭhātuṃ na sakkotīti vātappahāreneva caladhajapaṭākā viya anavaṭṭhānakiccaṃ. Bhantattaṃ paribbhamanākāro. Uddhaccassa sabbākusalasādhāraṇattā, aññesañca akusalasādhāraṇānaṃ visuṃ padaṭṭhānassa labbhamānattā vuttaṃ ‘‘ayoniso…pe… padaṭṭhāna’’nti. Yenākārena vā manasikaroto uddhaccaṃ uppajjati, tenākārena manasikaraṇaṃ idha ayonisomanasikāro. Atha vā uddhaccanimittassa ārammaṇassa manasikaraṇaṃ idha ayonisomanasikāro.
“慢”就是自负,意思是执取“我”。由于出身等而把自己抬得很高,这就是高举。“有高举的作用”:它只是以慢本身的方式,对自己或与慢相应的心法起高举的作用,并不像精进那样通过完成各种事务来高举。应当知道,以征服、压制的方式,把低劣者看作低劣而执取,也属于高举的方式。“有欲求慢之旗的现起”:这里“旗”本指高高竖起的旗帜,但在此处,像旗一样,所以叫“旗”,指优越等状态;渴求这种称为“旗”的状态,就是“欲旗”;由于该法而有这种欲旗,就叫“欲旗性”。因为慢和见都以“我”而活动,所以它们的活动方式相似;但慢和见不会在同一心中生起,就像两只鬃毛狮子不能同住一个洞。因此,慢虽然不一定只在与见不相应的心中生起,但必定不会生在与见相应的心中,所以它以不与见相应的贪为近因。慢在执取诸法集合时,力量很强,以抬高自己的方式活动;见则逐一执取诸法为常等而活动。或者,慢以对自我的爱著为依止,见以自我折磨的实践为依止,这就是它们的差别。巴利
Maññatīti abhimaññati, ahaṃkāraṃ karotīti attho. Seyyādivasena uccato namanaṃ uṇṇati. Sampaggaharasoti uṇṇativaseneva attano, sampayuttadhammānaṃ vā sampaggaṇhanakicco, na vīriyaṃ viya taṃtaṃkiccasādhanena. Abhibhussahanavasena hīnassa attānaṃ nīcaṃ katvā gahaṇampi paggaṇhanavasenevāti veditabbaṃ. Ketu…pe… paccupaṭṭhānoti ettha ketu vuccati accuggatadhajo, idha pana ketu viyāti ketu, uḷāratamādibhāvo, taṃ ketubhāvasaṅkhātaṃ ketuṃ kamyatīti ketukamyaṃ, yassa dhammassa vasena taṃ ketukamyaṃ, so ketukamyatā. ‘‘Aha’’nti pavattanato mānassa diṭṭhisadisī pavattatīti diṭṭhimānā ekacittuppāde na pavattanti, dve kesarasīhā viya ekaguhāyaṃ, tasmā māno diṭṭhivippayuttacitte sabbadā anuppajjamānopi diṭṭhisampayuttacitte niyamena anuppajjanato diṭṭhivippayuttalobhapadaṭṭhāno. Māno dhammasamūhaggahaṇe balavaṃ hutvā attukkaṃsanabhāvena pavattati, diṭṭhi ekekadhammampi niccādiākārena gaṇhantī pavattati. Attasinehasannissayo vā māno, attakilamathānuyogasannissayā diṭṭhīti ayametesaṃ viseso.
嫉妒即妒忌。这里的“就在那里”指的是仅在他人成就上。因为以嫉妒对他人的成就感到不满,所以说“有不喜乐的作用”。因此,这就被称为:巴利
Issatīti usūyati. Tatthevāti parasampattīsuyeva. Issāvasena parasampattīsu atussanato vuttaṃ ‘‘anabhiratirasā’’ti. Tenevetaṃ vuccati –
那些心中燃烧着嫉妒之火焰的人,
他们根本得不到诸佛等所享有的那种欢喜。巴利
‘‘Issānalasikhā yesaṃ, hadaye jalatīdha te; Neva vindanti pāmojjaṃ, sambuddhādīhi sevita’’nti.
抓住与悭吝相应的“悭”这个词,说“悭吝的状态就是悭”。不过按词源学的解释,古师们说:“愿这个不要成为别人的稀奇之物,只成为我的”,所以叫悭。隐藏,就是不让别人看到自己的成就。收缩,就是不愿意让别人和自己共享成就,以排斥的心态对自己的成就加以抗拒。有人说:“愿这个不要成为别人的”,因为是以排斥别人的方式,把自己的所有物当作所缘,所以悭只存在于嗔心里。这不合理,因为如果同一个法在这里被排斥,就不该在别处成为所缘。不过,因为是在与他人共享时以排斥的方式,针对那件事而生起,所以说悭在嗔心中生起是合理的。自己的成就,指的是住处等成就。巴利
Maccharayogena maccharini pavattaṃ macchara-saddaṃ gahetvā āha ‘‘maccharabhāvo macchariya’’nti. Niruttinayena pana ‘‘mā idaṃ acchariyaṃ aññesaṃ hotu, mayhaṃva hotū’’ti macchariyanti porāṇā. Niguhaṇaṃ attano sampattiyā paresaṃ adassanaṃ. Saṅkocanaṃ attasampattīnaṃ parehi sādhāraṇabhāvakaraṇassa aruccanākārena paṭikuṭanaṃ. ‘‘Mā idaṃ parassa hotū’’ti paresu paṭihananavasena attasantakassa ārammaṇakaraṇato maccheraṃ paṭighacittesveva labbhatīti vadanti, taṃ na yuttaṃ ekasseva dhammassa aññattha paṭihaññitvā aññārammaṇabhāvappasaṅgato. Parehi sādhāraṇabhāve paṭihananavasena pana taṃ ārabbha pavattanato maccheraṃ paṭighacittesu uppajjatīti yuttaṃ. Attasampattīti āvāsādisampatti.
“可厌的所作”(kucchitaṃ kataṃ)在这里的意思是:已做的和未做的,因为都应当受到责备,所以就叫“可厌的所作”。人们确实会这样说:“凡是我没做的,那就是恶作。”后面也会这样说:“以追悔已做未做为作用。”这样一来,已做和未做,也就是恶行和善行,都叫“可厌的所作”。因为即使有人责备善行,那也会变成“可厌的所作”。就像以地遍为所缘的禅那叫地遍一样,缘于恶作、以追悔的方式生起的心,因为与它俱行,在这里就应当理解为“恶作”。或者也可以说,缘于已做未做而生起的追悔心,正因为应当受到责备,所以叫“可厌的所作,即恶作”。使那个心成为恶作的那个法,就是恶作(kukkucca)。因此说:“恶作,以及它的状态。”事后的懊悔、折磨,就是事后追悔。追悔已做未做,就是对已做未做的善行、恶行追悔,比如“我确实没做善事”这样的懊恼;但如果是“我过去没做善业,从今以后我要做”这样生起的善方面的精进,那就不是追悔已做未做。以追悔已做未做的善行、恶行这种方式,产生颠倒的执取,就是追悔。因为追悔已做未做会导致不增长,所以是颠倒的执取,应当看作由依赖他人所导致的奴役状态。就像有奴役状态时,奴隶就依赖他人一样,有追悔时,具有那个法的人也是这样。因为他不能按自己的本性转起善法。或者也可以说,由于依赖对已做未做的善不善的追悔,具有那个法的人就被这两者所支配,所以那种状态就像奴役一样。巴利
Kucchitaṃ katanti ettha katampi akatampi garahitabbattā kucchitaṃ kataṃ nāma hoti. Evañhi vattāro honti ‘‘yaṃ mayā na kataṃ, taṃ kukata’’nti. Tathā hi vakkhati ‘‘katākatānusocanarasa’’nti. Evaṃ katākataṃ duccaritaṃ sucaritampi kucchitaṃ kataṃ nāma. Sucaritampi hi garahantassa kucchitaṃ katanti hoti . Yathā pana pathavīkasiṇārammaṇaṃ jhānaṃ pathavīkasiṇaṃ, evaṃ kukataṃ ārabbha vippaṭisāravasena pavattaṃ cittaṃ taṃsahacaritatāya idha kukatanti gahetabbaṃ. Atha vā katākataṃ ārabbha uppajjanakavippaṭisāracittaṃyeva garahitabbato ‘‘kucchitaṃ kataṃ kukata’’nti vuccati. Yassa dhammassa vasena taṃ cittaṃ kukataṃ nāma hoti, so dhammo kukkuccaṃ. Tenāha ‘‘kukataṃ, tassa bhāvo’’ti. Pacchā anutappanaṃ viheṭhanaṃ pacchānutāpo. Katākatānusocanaṃ katākatassa sucaritaduccaritassa anusocanaṃ, ‘‘akataṃ vata me kalyāṇa’’ntiādinā anutappanaṃ, ‘‘akataṃ mayā pubbe kalyāṇakammaṃ, ito dāni paṭṭhāya karomī’’ti pavattaṃ pana kusalapakkhikaṃ vīriyameva, na katākatānusocanaṃ, katākatākāravisiṭṭhassa sucaritaduccaritassa anusocanavasena virūpaṃ paṭisaraṇaṃ vippaṭisāro. Katākatānusocanañhi avaḍḍhisampādanato virūpaṃ paṭisaraṇaṃ, taṃ parāyattatāhetutāya dāsabyaṃ viya daṭṭhabbaṃ. Yathā hi dāsabye sati dāso parāyatto hoti, evaṃ kukkucce sati taṃsamaṅgīpuggalo. Na hi so attano dhammatāya kusale pavattituṃ sakkoti. Atha vā katākatakusalākusalānusocanavasena āyattatāya tadubhayavasena kukkuccena taṃsamaṅgī hotīti taṃ dāsabyaṃ viya hoti.
以无策励、萎缩之力而有的萎缩状态,是昏沉;由于与此相应,心成为昏沉,它的状态就是昏沉性。因此说“无策励的萎缩性”。以无力、破坏之力而有的不适业性,是睡眠。因此说“无力、破坏”。因为正是依于睡眠,与它相应的诸法才变得迟钝、能力被破坏,所以说“睡眠性、睡眠”。没有策励,就是无策励,它的状态也是无策励。称为无策励的萎缩状态,即无策励的沉滞,也说为懈怠状态。无力、破坏:因为此睡眠生起时,正是以破坏能力的方式生起,所以与它相应的心没有能力,就是无力,它的状态也是无力;无力本身就是破坏,所以是无力破坏。巴利
Anussāhanāvasīdanavasena saṃhatabhāvo thinaṃ, tena yogato cittaṃ thinaṃ, tassa bhāvo thinatā. Tenāha ‘‘anussāhasaṃhananatā’’ti. Asamatthatāvighātavasena akammaññatā middhaṃ. Tenāha ‘‘asattivighāto’’ti. Yasmā middhavaseneva tena sampayuttadhammā medhitā vihatasāmatthiyā honti, tasmā ‘‘middhatā middha’’nti vuttaṃ. Na vijjati ussāho assāti anussāhaṃ, tabbhāvopi anussāhaṃ. Anussāhasaṅkhāto saṃhananabhāvo anussāhasaṃsīdanatā, kusītabhāvoti vuttaṃ hoti. Asattivighātoti yasmā taṃ middhaṃ uppajjamānameva sattivināsavasena uppajjati, tasmā natthi etassa sattīti taṃ sampayuttacittaṃ asatti, tassa bhāvopi, asattiyeva vighātoti asattivighāto.
不策励的特相,就是与策励相反的特相。对精进的排除、丢弃,就是排除精进。它以让相应诸法沉下去的方式出现,或者说,它让那些法沉下去,所以叫以沉滞为现起。不适应性的特相:在这里,昏沉虽然确实也是以不适应为本质,但它只是心的不适应;而睡眠则是受等三蕴的不适应,这就是这里的差别。正如在圣典里这样描述它们:其中,什么是昏沉?就是心的不适业、不适应。什么是睡眠?就是身的不适业、不适应。覆盖,就是遮蔽识门,或者系缚相应诸法。萎靡,就是萎靡的样子,也就是在执取所缘时退缩。因为靠昏沉,只有心萎缩;靠睡眠,则像受等三蕴那样,连色身也萎缩,所以它能令点头打瞌睡的睡眠现起,因此也可以说以点头打瞌睡的睡眠为现起。就像盖住身体的布一样,愚痴会遮蔽所缘的本质。就像绑住嘴巴的布一样,睡眠不让相应诸法扩展出去。这就是它们之间的差别。巴利
Anussāhanalakkhaṇanti ussāhapaṭipakkhalakkhaṇaṃ. Vīriyassa vinodanaṃ khepanaṃ vīriyavinodanaṃ. Sampayuttadhammānaṃ saṃsīdanākārena paccupaṭṭhāti, tesaṃ vā saṃsīdanaṃ paccupaṭṭhāpetīti saṃsīdanapaccupaṭṭhānaṃ. Akammaññatālakkhaṇanti ettha kāmaṃ thinampi akammaññatāsabhāvameva, taṃ pana cittassa akammaññaṃ, middhaṃ vedanādikkhandhattayassāti ayamettha viseso. Tathā hi pāḷiyaṃ ‘‘tattha katamaṃ thinaṃ? Yā cittassa akallatā akammaññatā. Katamaṃ middhaṃ? Yā kāyassa akallatā akammaññatā’’ti (dha. sa. 1162) ca ādinā imesaṃ niddeso pavatto. Oṇahanaṃ viññāṇadvārānaṃ pidahanaṃ, sampayuttānaṃ bandhanaṃ vā. Līnatā līnākāro, ārammaṇaggahaṇe saṅkoco. Yasmā thinena cittasseva saṃhananaṃ hoti, middhena pana vedanādikkhandhattayassa viya rūpakāyassapi, tasmā taṃ pacalāyikāniddaṃ paccupaṭṭhāpetīti pacalāyikāniddāpaccupaṭṭhānantipi vaṭṭati. Pottharūpapaṭicchādakapaṭo viya ārammaṇasabhāvāvacchādako moho. Mukhe bandhapaṭo viya sampayuttadhamme pattharituṃ adentaṃ middhanti ayametesaṃ viseso.
“其余”在这里是指除了依照相(特征)等方式所说的之外,剩下的触等法。所谓“依善法中所说的方式”,就是依照相等方式所说的方式。如果有人想:这里难道没有任何差别吗?并非没有差别,所以说“然而在这里”等话。意思是:寻等三者,依次只是邪思惟等名称上的差别而已。“十九”:除去慢等六种不定遍通心所,其余以自性出现的十五种,加上欲等四种决定遍通心所,这些合起来比二十少一,就是十九种心所。至于那些不定遍通心所,即使在这里没有获得,在这里提到它们,理由已经说过了。巴利
Sesāti idha lakkhaṇādivasena vuttāvasesā phassādayo. Kusalesu vuttanayenāti lakkhaṇādito vuttanayena. Na koci ettha viseso atthīti ce, no natthīti āha ‘‘ettha panā’’tiādi, vitakkādīnaṃ tiṇṇaṃ yathākkamaṃ micchāsaṅkappādināmamattameva visesoti attho. Ekūnavīsatīti ṭhapetvā mānādayo cha aniyatayevāpanake sesā sarūpenāgatā pannarasa chandādayo ca cattāro niyatayevāpanakāti ime ekena ūnā vīsati cetasikā. Aniyatayevāpanakānaṃ pana idha alabhantānampi ettha vacane kāraṇaṃ vuttameva.
昏沉睡眠是不定的:这是说昏沉睡眠作为不定法,在这里是有可能生起的,并不是说它在初禅里是确定的,因为在初禅里它们根本就不生起。因为本性已经变得极其敏锐的心,不可能与昏沉睡眠相应。在第三禅里,虽然不定法的慢也可能生起,但这里是针对确定法而说“十八种”。因此说“然而慢在这里是不定的”。“不与见同时生起”:这里的理由前面已经说过了。在第四禅里,“其余的”就是那十八种;在第五禅里,除去喜,与见一起的是那十八种,第六禅也是这样。在第七禅里,因为没有喜也没有见,所以是十七种,第八禅也是这样。巴利
Thinamiddhassa aniyatabhāvoti thinamiddhassa aniyatassa idha uppajjanakabhāvamāha, na pana paṭhame niyatabhāvaṃ tattha sabbasova anuppajjanato. Na hi sabhāvatikhiṇaṃ cittaṃ thinamiddhayogī hotīti. Tatiye mānassa aniyatassa sambhavepi niyatadhamme sandhāya ‘‘aṭṭhārasā’’ti vuttaṃ. Tenāha ‘‘māno panettha aniyato’’ti. Diṭṭhiyā saha na uppajjatīti ettha kāraṇaṃ vuttameva. Catutthe avasesāti aṭṭhāraseva, pañcame ṭhapetvā pītiṃ diṭṭhiyā saha aṭṭhāraseva, tathā chaṭṭhepi. Sattame pītiyā, diṭṭhiyā ca abhāvato sattarasa, tathā aṭṭhamepi.
这些也是三者:不只是悲和喜,这三者也不会一起生起,正是因为各自的所缘不同。比如,嫉妒以他人的成就为所缘,悭吝以自己成就、不与他人共有为所缘,追悔以已作未作为所缘。所以,无畏山寺的住者说“嫉妒和悭吝可以随欲望之力一起生起”,这话不应采信。巴利
Etepi tayoti na kevalaṃ karuṇāmuditā eva, etepi tayo ekato na uppajjanti aññamaññaṃ visayabhedatoyeva. Tathā hi issā parasampattivisayā, macchariyaṃ attasampattiyā parehi sādhāraṇābhāvavisayaṃ, kukkuccaṃ katākatavisayanti, tasmā yaṃ abhayagirivāsino vadanti ‘‘issāmaccheraṃ yadicchāvasena ekatopi uppajjatī’’ti, na taṃ gahetabbaṃ.
从自性上或从构想上,对不可爱所缘或以不可爱行相显现的所缘之领受与享用——也就是不可爱所缘的领受——这就是它的特相,所以说“以不可爱所缘领受为特相”。因此说“以不可爱行相之享用为味”,意思就是:或如实或不如实地以不可爱行相来享用所缘为味,以反复领受为作用。因为外道等人从自性上对佛陀等可爱所缘,也以不可爱行相来执取,所以生起忧。由于忧只纯粹在欲界中生起,所以说“以心所依处为足处”。因为它在无覆盖的状态下不存在,所以在色界、无色界中不可能有。巴利
Sabhāvato, parikappanato vā aniṭṭhassa ārammaṇassa aniṭṭhākāraṃ vā ārammaṇassa anubhavanaṃ sambhuñjanaṃ aniṭṭhārammaṇānubhavanaṃ, taṃ lakkhaṇamassāti aniṭṭhārammaṇānubhavanalakkhaṇaṃ. Tenāha ‘‘aniṭṭhākārasambhogarasa’’nti, yathābhūtena vā ayathābhūtena vā aniṭṭhākārena ārammaṇassa sambhuñjanarasaṃ, paccānubhavanakiccanti attho. Titthiyādīnañhi sabhāvato iṭṭhe buddhādiārammaṇepi aniṭṭhākārato gahaṇavasena domanassaṃ uppajjati. Domanassassa ekantena kāmadhātuyaṃyeva pavattanato āha ‘‘hadayavatthupadaṭṭhāna’’nti. Tassa hi anīvaraṇāvatthāya abhāvato rūpārūpadhātuyaṃ asambhavo.
它以自己的生起方式,或者以令不可爱之色生起的方式,表现为丑恶的爬行与蔓延;或者仅以令不可爱之色生起的方式,表现为蔓延与身体颤抖。这是它的味、作用或成就,所以说“以蔓延为味”。由于它使所依的心所依处,或整个身体,变成被刺穿的状态,所以说“或以烧灼自己的依处为味”;“使成为被刺穿的状态”也就是使成为枯萎的状态。这像什么呢?所以说“如林火”。林火只在丛林中生起,就烧掉那片丛林。“以毁坏为现起”,就是以毁坏自己和他人的方式而现起。它在谁的相续中生起,就一定会毁坏他,至少也会让他变丑;至于他人,则可能毁坏,也可能不毁坏,就像手里拿着不净物一样。“他对我做了不利的事”等九种嗔恨事是它的足处,所以说“以嗔恨事为足处”。当它起作用和结果时,因为不可爱,应当看作像掺了毒的腐尿。又或者是十八种,即与嫉妒等不定法中的一种合起来成为十八种。巴利
Attano pavattiākāravasena aniṭṭharūpasamuṭṭhāpanavasena vā virūpaṃ sappanaṃ visappanaṃ, aniṭṭharūpasamuṭṭhāpanavaseneva vā visappanaṃ sarīrakampanaṃ, taṃ raso kiccaṃ, sampatti vā assāti visappanaraso, nissayassa hadayavatthuno, sakalasseva vā kāyassa vijjhattabhāvāpādanato āha ‘‘attano nissayadahanaraso vā’’ti, vijjhattabhāvāpādanatoti ca milātabhāvāpādanatoti attho. Yathā kathaṃ viyāti āha ‘‘dāvaggi viyā’’ti. So hi vanaghaṭeyeva uppanno tameva dahati. Dussanapaccupaṭṭhānoti attano, parassa ca dūsanākārena paccupaṭṭhāno. So hi yassa santāne uppanno, taṃ ekantena antamaso virūpabhāvāpādanenapi dūseti, paraṃ pana dūsetu vā, mā vā hatthena gahitaasuci viya. ‘‘Anatthaṃ me acarī’’tiādīni nava āghātavatthūni padaṭṭhānamassāti āghātavatthupadaṭṭhāno. So upayogaphalakālesu aniṭṭhattā visasaṃsaṭṭhapūtimuttaṃ viya daṭṭhabbo. Aṭṭhārasa vāti issādīsu aniyatesu ekena saddhiṃ aṭṭhārasa vā.
“只是转起而住立”是指:心的转起被称为住立,仅仅是住立,它不会达到成为道支等的状态,因为缺乏胜解,这就是它的意思。或者,“只是转起而住立”是指只是刹那的住立。因为说过“就像无风处灯焰的住立”。它不能像心住立那样成为相续住立的缘,由于没有决定而不稳固,只是心转起的缘而已,所以是“只是转起而住立、只是刹那住立、只是转起之缘的住立”,因此称为“转起住立”。“离了疗治”是直接表述,就像“离了离间语”等说法一样,意思是离了疗治。或者这就是原文。“离了疗治”是因为难以疗治才这样说,并不是完全没有疗治。“是这样呢,不是这样呢”等等,以爬行、蔓延的方式而住,或者遍处而住,所以是疑。“以动转为味”,就是令心动摇的作用。掉举只在自己所执取的方式上停住而旋转,所以在同一所缘上以躁动的方式转起;而疑虽然也在一个所缘上生起,但仍然期待“是这样呢,不是这样呢”这种另一个应执取的方式,所以在多个所缘上动转。以不决定的方式、以二歧的方式现起,或者令不决定现起,所以是“以不决定为现起”。巴利
Pavattiṭṭhitimattāti cetaso pavattisaṅkhātā ṭhitimattā, maggaṅgādibhāvaṃ na gacchati adhimokkhavirahatoti attho. Atha vā pavattiṭṭhitimattāti khaṇaṭṭhitimattā. ‘‘Nivāte dīpaccīnaṃ ṭhiti viyā’’ti hi vuttaṃ. Cittaṭṭhiti viya santānaṭṭhitiyā paccayo bhavituṃ asamatthattā nicchayābhāvena asaṇṭhahanato cetaso pavattipaccayamattatāya pavattiṭṭhitimattā khaṇaṭṭhitimattā pavattipaccayamattā ṭhiti pavattiṭṭhitīti katvā. Vigatā cikicchāti nissakke paccattavacanaṃ ‘‘pisuṇā vācā paṭivirato’’tiādīsu viya, vigatā tikicchāyāti attho. Ayameva vā pāṭho. ‘‘Vigatā cikicchā’’ti cikicchituṃ dukkaratāya cetaṃ vuttaṃ, na sabbathā cikicchāya abhāvato. ‘‘Evaṃ nu kho, na nu kho’’tiādinā saṃsappanavasena seti, samantato vā setīti saṃsayo. Kampanarasāti cittassa kampanakiccā. Uddhaccañhi attanā gahitākāreyeva ṭhatvā bhamatīti ekārammaṇasmiṃ eva vipphandanavasena pavattati, vicikicchā pana yadipi ekasmiṃ ārammaṇe uppajjati, tathāpi ‘‘evaṃ nu kho, na nu kho’’ti aññaṃ gahetabbākāraṃ apekkhatīti nānārammaṇe kampanaṃ hoti. Anicchayākārena dveḷhakākārena paccupaṭṭhāti, anicchayaṃ vā paccupaṭṭhāpetīti anicchayapaccupaṭṭhānā.
因为胜解和疑的作用正好相反,所以(论主)说“由于没有疑”。定就是心一境性。它之所以被称为“定”,是因为心于所缘上正确地安住。“成为有力”,就像一个人得到有力朋友的帮助、在背后支持他一样,变得有力,意思是说达到了有力等状态。巴利
Adhimokkhavicikicchānaṃ aññamaññaṃ viparītakiccatāya āha ‘‘vicikicchāya abhāvenā’’ti. Samādhīti cittekaggatā. Sā hi ārammaṇe cittassa sammā ādhānato ‘‘samādhī’’ti vuccati. Balavā hotīti balavamittena dinnapiṭṭhibalo puriso viya balavā hoti, balādibhāvaṃ gacchatīti adhippāyo.
“以有情为所缘”,就是指以有情的施设为所缘。难道以施设为所缘的也有果报吗?针对这个质疑,说“因为欲界果报只以有限的事物为所缘”。那么,为什么离(戒)只属于善呢?为了回应这个说法,说“因为《分别论》中确实说过‘五学处是善’”。如果是这样,那出世间果报中就没有离(戒)了吗?并非没有,因为在学处分别中,只是针对世间离(戒)而说的。因此应当知道,只有在世间果报中,离(戒)才不会生起。巴利
Sattārammaṇattāti sattapaññattārammaṇattā. Nanu paññattārammaṇāpi vipākā hontīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘kāmāvacaravipākānaṃ ekantaparittārammaṇattā’’ti. Kuto pana viratīnaṃ kusalattamevāti cāritanti āha ‘‘pañca sikkhāpadā kusalāti (vibha. 715) hi vutta’’nti. Yadi evaṃ lokuttaravipākesu viratiyo na labbhantīti? No na labbhanti sikkhāpadavibhaṅge lokiyaviratiyoyeva sandhāya vuttattā. Tena lokiyavipākesuyeva viratiyo na sambhavantīti gahetabbaṃ.
因为它是依止身净色的,所以“存在于身体中的乐”就是它的特相,因此说“以身乐为特相”。至于心所乐,则按照已经说过的办法来理解它的现起等,所以说“其余的都如前所说”。巴利
Kāyapasādasannissitattā kāye bhavo sātabhāvo lakkhaṇamassāti kāyikasātalakkhaṇā. Cetasikasukhe vuttanayena paccupaṭṭhānādayo netabbāti āha ‘‘sesā vuttanayā evā’’ti.
84-6 确实,在可意的所缘上生起乐受,在不可意的所缘上生起苦受,在可意不可意之间的所缘上生起舍受,而眼识等善异熟识是在可意的或可意不可意之间的所缘上生起的。那么在这里,首先相应的是舍受与可意不可意之间的所缘相应,而不是与可意的所缘相应。但也不能说,他们通过臆测就把可意的所缘也算作可意不可意之间的所缘,就像把“业识”也算进去那样,因为异熟是不可欺瞒的。因此,既然眼识、耳识、鼻识、舌识是在可意的和可意不可意之间的所缘上生起的,为什么只有舍受能生起,而不是乐受呢?因为经中说这些识有舍受。为了简要说明这个问难,先说了“于可意所缘相应”等话,然后又为了澄清这一点,说了“且依止于色”等话。依止已生起的色、依靠它而转起的色,就是依止色。“且依止于色”这里,和“且作意”那里的说法是一样的。或者读作“upādāyakarūpena”,意思是:以作为眼识之处的眼净色,以及作为耳识等之处的耳净色等依止色。“upādārūpake”则是省略了ya音节的表述,就像“如理作意”等中的读法一样,意思是:依次作为眼识等所缘的色、声等依止色。“碰撞与摩擦”就是名为碰撞的摩擦。碰撞本身,当相互成为对方之境时,在适当的地方生起,这种状态就叫做摩擦,所以称为摩擦。或者,以已到达和未到达的执取来说,就是碰撞和摩擦。眼与色、耳与声,是未到达彼此的,但因为它们在适当的地方生起,所以叫做互相碰撞。由于它们,那种互相面对的状态就是碰撞的作用。而鼻与香、舌与味,则是到达彼此的,在更近的地方生起,互相摩擦、碰触而住。由于它们,就说为摩擦。因为微弱,就像在砧板上放一团棉花,用锤子打下去的时候,仅仅只是碰触而已,因为微弱。要显示这一点:由于这样碰撞和摩擦的微弱,受就停留在中等的状态,应当说明舍受的相应。如果这样的话,身识里也是一样的吗?不是的,所以说“然而净色”等。譬如在砧板上放一团棉花,用锤子打下去,锤子会越过棉花团而打到砧板;同样,在身门,外在的大种所缘撞击内在的身净色后,越过它而碰击到作为净色之缘的大种,摩擦强烈,因此在可意的所缘上,与身识相应的乐受生起;在不可意的所缘上,则如前所说,苦受生起。巴利
84-6. Nanu ca iṭṭhe ārammaṇe sukhavedanā uppajjati, aniṭṭhe dukkhavedanā, iṭṭhāniṭṭhamajjhatte upekkhāvedanā, cakkhuviññāṇādayo ca kusalavipākā iṭṭhe, iṭṭhamajjhatte vā ārammaṇe uppajjanti, tattha yutto tāva iṭṭhamajjhatte upekkhāvedanāyogo, na pana iṭṭhārammaṇe, na cāpi etaṃ sakkā vattuṃ parikappanāvasena iṭṭhārammaṇampi iṭṭhamajjhattato gaṇhanti yathā ‘‘kammaviññāṇa’’nti vipākānaṃ avañcanīyabhāvato, tasmā kathaṃ iṭṭhe, iṭṭhamajjhatte ca uppajjamānesu cakkhusotaghānajivhāviññāṇesu upekkhāvedanāyeva sambhavati, na sukhavedanā, yato tesu upekkhāvedanā vuttāti imaṃ codanaṃ saṅkhepato dassetuṃ ‘‘iṭṭhārammaṇayogasmi’’ntiādiṃ vatvā puna tassā sodhanatthaṃ ‘‘upādāya ca rūpenā’’tiādi vuttaṃ. Bhūtarūpaṃ upādāya nissāya pavattaṃ rūpaṃ upādāyarūpaṃ. ‘‘Upādāya ca rūpenā’’ti pana ‘‘manasī ca kāro’’ti ettha vuttanayameva. ‘‘Upādāyakarūpenā’’ti vā pāṭho, cakkhuviññāṇassa vatthubhūtena cakkhupasādena, tathā sotaviññāṇādīnaṃ vatthubhūtena sotapasādādinā ca upādāyarūpenāti attho. Upādārūpake panāti ya-kāralopaṃ katvā niddeso ‘‘paṭisaṅkhā yoniso’’tiādīsu viya, yathākkamaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ ārammaṇabhūte rūpasaddādike upādāyarūpeti attho. Saṃghaṭṭanānighaṃsassāti saṃghaṭṭanāsaṅkhātassa nighaṃsassa. Saṃghaṭṭanāyeva aññamaññavisayavisayībhāvassa anurūpadesuppattisaṅkhātanighaṃso viyāti nighaṃsoti vuccati. Atha vā sampattāsampattaggahaṇavasena saṃghaṭṭanāya nighaṃsassa cāti attho. Cakkhurūpasotasaddā hi aññamaññaṃ asampattāyeva anurūpadesuppattiyā aññamaññaṃ ghaṭṭanti nāma. Tato tesaṃ vasena ghaṭṭanākārabhūto aññamaññābhimukhabhāvo ‘‘saṃghaṭṭanā’’ti vutto. Ghānagandhā, pana jivhārasā ca aññamaññaṃ sampattāyeva āsannataradese uppannā aññamaññaṃ nighaṃsenti āhacca tiṭṭhanti. Tato tesaṃ vasena nighaṃso vuttoti. Dubbalattāti adhikaraṇīmatthake picupiṇḍakaṃ ṭhapetvā picupiṇḍeneva pahatakāle viya phuṭṭhamattabhāvena dubbalattā. Dīpayeti evaṃ saṃghaṭṭanānighaṃsassa dubbalattā vedanā majjhattaṭṭhāne tiṭṭhatīti upekkhāyogaṃ pakāseyya. Yadi evaṃ kāyaviññāṇepi idaṃ samānanti, noti āha ‘‘pasādaṃ panā’’tiādi. Yathā hi adhikaraṇīmatthake kappāsapicupiṇḍaṃ ṭhapetvā kūṭena paharantassa kūṭaṃ picupiṇḍamatikkamma adhikaraṇiṃ gaṇhāti, evamevaṃ kāyadvāre bahiddhā mahābhūtārammaṇaṃ ajjhattikakāyapasādaṃ ghaṭṭetvā taṃ atikkamma pasādapaccayesu mahābhūtesu paṭihaññati, nighaṃso balavā hoti, tasmā iṭṭhārammaṇe kāyaviññāṇasampayuttā sukhavedanā hoti, aniṭṭhārammaṇe pana vuttanayena dukkhavedanāti vuttaṃ hoti.
关于“意界”一词:在这里,虽然“界”这个词只以阴性形式出现,但正是以这位阿阇梨的这句话,可以确定它是阳性。不过有些人说:“这是按照梵语的说法。”“与十法相应”是句法关联。因此,这里的“tasmāvetthā”中,va这个音只是用来连接词与词的。巴利
Manodhātunāti ettha kiñcāpi dhātu-saddo idha itthiliṅgeyeva dissati, imināyeva pana ācariyassa vacanena pulliṅgo atthīti siddhaṃ. Keci pana ‘‘sakkaṭavohārena vutta’’nti vadanti. Sampayuttā dasa dhammāti sambandho. Tasmāvetthāti ettha va-kāro padasandhimattakaro.
在身识中,苦受:虽然通过“乐等”的“等”字已经说明了不善异熟身识与苦受相应,但这里为了显示它的特相等,又特别指出“在身识中,苦受”。至于它的作用等,则应参照善异熟中乐受所说的内容,反过来搭配,所以这里没有说明。其余,就是其余的心所。巴利
Kāyaviññāṇe dukkhavedanāti kiñcāpi sukhādikanti ādi-saddena akusalavipākakāyaviññāṇassa dukkhavedanāsampayogo vutto, idha panassā lakkhaṇādidassanatthaṃ puna ‘‘kāyaviññāṇe dukkhavedanā’’ti upaññāso kato, rasādayo panassa kusalavipāke sukhavedanāya vuttavipariyāyena yojetabbāti idha na vuttā. Sesāti sesacetasikā.
“已得力量”是指:这个(定)依靠精进根的结合,相对于其余无因心相应的定而达到了强有力的状态,但并不是说它达到了“力聚”的程度。如果是这样,那为什么在《心所分别》的解说里说“二心中有二力”呢?因为那里是针对唯作无因的两个意识这一对来说的。在其余一切无因心中,关于心一境性的分别——巴利
Balappattoti sesāhetukacittasampayuttasamādhito ayaṃ vīriyindriyayogena balavabhāvappatto, na pana balarāsippattoti attho. Yadi evaṃ kasmā cetasikavibhāganiddese ‘‘balāni dve dvicittesū’’ti vuttaṃ? Tattha hi kiriyāhetukamanoviññāṇayugaḷaṃ sandhāya tathā vuttaṃ. Sabbaṃ sesāhetukacittesu cittekaggatāya vibhaṅge –
那时,什么是心一境性?就是那时心的安住——《法集论》第11段巴利
‘‘Katamā tasmiṃ samaye cittassa ekaggatā hoti? Yā tasmiṃ samaye cittassa ṭhitī’’ti (dha. sa. 11) –
只说了这么一点,接着在《分别论》中,针对与唯作无因意识界相应的一境性——巴利
Ettakameva vatvā kiriyāhetukamanoviññāṇadhātusampayuttāya ekaggatāya vibhaṅge –
那时,什么是心的一境性呢?就是那时心的住立、安住、确立、不散动、不散乱、心不混乱、寂止、定根、定力。巴利
‘‘Katamā tasmiṃ samaye cittassa ekaggatā hoti? Yā tasmiṃ samaye cittassa ṭhiti saṇṭhiti avaṭṭhiti avisāhāro avikkhepo avisāhaṭamānasatā samatho samādhindriyaṃ samādhibala’’nti (dha. sa. 11) –
以力为结尾来作区分,所以在《精进分别》里也是这样——巴利
Balapariyosānaṃ katvā vibhajitattā vīriyavibhaṅge ca –
那时,什么是精进根?就是那时心中的精进、出发、勇进、努力、勤勉、奋发、热忱、力量、坚定、不松懈的勇进、不舍弃的意愿、不舍弃的重担、承担重担、精进、精进根、精进力。巴利
‘‘Katamaṃ tasmiṃ samaye vīriyindriyaṃ hoti? Yo tasmiṃ samaye cetasiko vīriyārambho nikkamo parakkamo uyyāmo vāyāmo ussāho ussoḷhī thāmo dhiti asithilaparakkamatā anikkhittachandatā anikkhittadhuratā dhurasampaggāho vīriyaṃ vīriyindriyaṃ vīriyabala’’nti (dha. sa. 13) –
这段是在说:由于《分别论》的“分别品”部分是以“力”作为结尾来作分别的,所以那里提到的定力和精进力,是针对“二力在双心中”这句话说的,而不是针对《法开示》中“力聚”部分所提到的力;因为在一切无因心里,《法开示》从“道聚”开始就已经没有那些力了。巴利
Balapariyosānaṃ katvā vibhajitattā vibhaṅgavāre āgataṃ samādhibalaṃ, vīriyabalañca sandhāya ‘‘balāni dve dvicittesū’’ti vuttaṃ, na pana dhammuddesavāre balarāsiyaṃ āgatabalaṃ sandhāya sabbāhetukacittesu dhammuddesassa maggarāsito paṭṭhāya parihīnattā.
87 “异熟与唯作之心”指的是异熟心和唯作心。“心脏”“意”“意所”“心”这些说法是同义词。“善逝”的意思是:他的前往是善妙的。世尊前往应当受调伏的众生那里,完全是为了成就他们的利益和安乐,所以是善妙的;他的身体行动远离迟缓等过失,以相和随好庄严色身,如同王鹅、牛王、象王、鹿王行走一般,使他人见绌,所以是善妙的;他的智慧之行,从发愿直到大菩提,具足无垢、广大、悲悯、正念、精进等殊胜功德,纯粹是善妙的。或者,以遍知通达,用自觉之智遍知整个世间,正确地前往、通达,所以是善逝;或者,以断除通达,断除世间的集起,令达到无生之法,正确地前往、超越,所以是善逝;或者,以作证通达,正确地前往、证得称为世间灭的涅槃,所以是善逝;或者,以修习通达,正确地前往、到达称为趣向世间灭之道的道,所以是善逝。或者,因为他正确地言说,所以是善逝。世尊对应当受调伏的众生,适时宣说真实、如实、有意义的法,因此把“善说”的“说”字音变成“逝”,称为“善逝”。或者,因为他前往善妙之处——正等觉或涅槃,所以是善逝。以上是“善逝”。巴利
87.Vipākakiriyāhadayehīti vipākakiriyacittehi. Hadayaṃ mano mānasaṃ cittanti hi pariyāyavacanaṃ. Sobhanaṃ gataṃ gamanamassāti sugato. Bhagavato hi vineyyajanūpasaṅkamanaṃ ekantena tesaṃ hitasukhanipphādanato sobhanaṃ, tathā lakkhaṇānubyañjanapaṭimaṇḍitarūpakāyatāya dhutavilambitādidosarahitaṃ avahasitarājahaṃsavasabhavāraṇamigarājagamanaṃ kāyagamanaṃ, ñāṇagamanañca nimmalavipulakaruṇāsativīriyādiguṇavisesasamaṅgībhūtamabhinīhārato yāva mahābodhiṃ anavajjatāya sobhanamevāti. Atha vā sakalampi lokaṃ pariññābhisamayavasena sayambhuñāṇena parijānanto sammā gato avagatoti sugato, tathā lokasamudayaṃ pahānābhisamayavasena pajahanto anuppattidhammataṃ āpādento sammā gato atītoti sugato, lokanirodhasaṅkhātaṃ nibbānaṃ sacchikiriyābhisamayavasena sammā gato adhigatoti sugato, lokanirodhagāminipaṭipadāsaṅkhātaṃ maggaṃ bhāvanābhisamayavasena sammā gato pattoti sugato. Atha vā sammā gadatīti sugato. Bhagavā hi bhūtaṃ tacchaṃ atthasaṃhitaṃ vineyyānaṃ yathārahaṃ kālayuttameva dhammaṃ bhāsati, tasmā sammā gadatīti da-kārassa ta-kāraṃ katvā ‘‘sugato’’ti vutto. Atha vā sundaraṃ ṭhānaṃ sammāsambodhiṃ, nibbānameva vā gatoti sugato, tena sugatena.
88 “通达”等句中:如果有比丘,在义理上或文句上都没有欠缺,圆满具足,对这部名为《阿毗达摩入门》的最胜论书,能够通达、了悟,通过正确领受、忆持等成就而深入了知。或者说,这部论书因为开示最胜的理趣,所以称为最胜;如果有人毫无欠缺地通达、了知这部论书,那么对于这样通达的人,由于如理思惟,那被称为“慧”的智慧,就在难以触及、难以证得,犹如以肉眼观极微般的阿毗达摩理趣中展现、扩展,就像冬季的娑罗树林那样繁茂,也就是说,它直接面对现前的诸法而运转。这种阿毗达摩的理趣极为甚深,即使正自觉者以及像舍利弗那样具有大智慧的声闻弟子,也无法完全深入,就像即使像罗睺那样身躯巨大的存在,也无法完全吞没须弥山王,又如大海无法完全吞没须弥山王一样。巴利
88.‘‘Avagacchatī’’tiādīsu yo bhikkhu anūnaṃ atthato vā byañjanato vā anūnaṃ suparipuṇṇaṃ tatoyeva paramaṃ visiṭṭhaṃ imaṃ abhidhammāvatāraṃ nāma pakaraṇaṃ avagacchati avabujjhati, sammāuggahaṇadhāraṇādisampādanavasena ogāhitvā jānāti. Atha vā paramanayadīpanato paramaṃ imaṃ pakaraṇaṃ yo anūnaṃ katvā avagacchati jānāti, tassevaṃ avagacchato yathāsabhāvaṃ mananato matisaṅkhātā paññā durāsade maṃsacakkhunā paramāṇu viya lokiyañāṇena durāsade durādhigantabbe adhigantuṃ dukkaratare, atigambhīraṭṭhāne ṭhapetvā sinerupabbatarājānaṃ rāhuādīhi mahākāyehipi sabbena sabbaṃ ajjhogāhituṃ asakkuṇeyyatāya mahāsamudde viya ṭhapetvā sammāsambuddhaṃ sāriputtādīhipi mahāñāṇehi sāvakehi sabbena sabbaṃ ajjhogāhituṃ asakkuṇeyyarūpe abhidhammanaye vijambhate hemantasālapanti viya pattharati, abhimukhābhimukheyeva dhamme pavattatīti vā attho.